Latvijā

Psihoterapeite: “Pasaule iegājusi pamatīgā turbulencē” 5


Diāna Lapsa
Diāna Lapsa
Foto – Timurs Subhankulovs

“Otrais pasaules karš atstājis sekas pat to cilvēku zemapziņā, kuri dzimuši daudzus gadus pēc tā. To zinot, var izskaidrot arī dažu politisko lēmumu pieņemšanas dziļāko motivāciju. Kāpēc Vācija pēkšņi izrādījās tik iecietīga, tik toleranta pret bēgļiem, ka vienu brīdi bija gatava uzņemt vai visus?” tā sarunā retoriski vaicā ārste psihoterapeite Diāna Lapsa. Ar viņu sarunājos par to, kā starptautisko notikumu ziņu plūsma un paši notikumi ietekmē cilvēkus, par svētku un ikdienas depresiju, kā arī citiem jautājumiem.

– Mūsdienu pasaulē cilvēkam, kurš seko ziņām, pastāvīgi jādzird, jāredz un jālaiž caur sevi stāsti par dažādiem starptautiskiem konfliktiem, problēmām. Nu jau gandrīz divus gadus, precīzāk – kopš konflikta izcelšanās Ukrainā – es nereti esmu piedalījies sarunās, kurās cilvēki apsver savu rīcību gadījumā, ja pēkšņi sāksies karš. Vai arī psihoterapeiti jūt šo norišu ietekmi uz cilvēku psiho­emocionālo stāvokli?

D. Lapsa: – Manā kabinetā līdzīgu sarunu vilnis sasniedza maksimumu 2014. gada rudenī un ziemā. Tad kara tēmai pieskārās gandrīz katrs otrais apmeklētājs. Daži par to runāja pavisam atklāti, cits slēpti, netieši, un, tikai dziļāk parakņājoties, mēs kopīgi atradām šo pirmajā brīdī šķietami neizskaidrojamo rūpju, iekšējo baiļu cēloni.

Neaizmirsīsim, ka mēs visi esam kara laika bērni, mazbērni vai mazmazbērni. Vācijā veiktie pētījumi liecina par kara atstātajām sekām pat to cilvēku zemapziņā, kuri dzimuši daudzus gadus pēc kara. Nedomāju, ka Latvijā situācija ir atšķirīga. Mūsos joprojām turpina dzīvot tolaik piedzīvotās briesmas, bailes un šausmas. Patiesībā visa Eiropa sevī glabā Otrā pasaules kara atbalsis – no Francijas un Vācijas kontinenta rietumos līdz pat Krievijai austrumos.

To zinot, var izskaidrot arī dažu politisko lēmumu pieņemšanas dziļāko motivāciju. Kāpēc Vācija pēkšņi izrādījās tik iecietīga, tik toleranta pret bēgļiem, ka vienu brīdi bija gatava uzņemt vai visus? Manuprāt, te kopā saslēdzās viss – gan vainas apziņa par nacistu laika noziegumiem, gan līdzcietība, kuras pamatā ir pašu piedzīvotās šausmas pēc padomju armijas ienākšanas Vācijā. Sava loma noteikti bija arī komunistiskajā Austrumvācijā izaugušās kancleres Angelas Merkeles personīgajām bērnības un jaunības atmiņām. Arī Latvijā atmiņas par karu, par padomju laiku represijām apslēptas zem pavisam plānas un viegli uzplēšamas garozas. Turklāt neprognozējamā Krievija atrodas tepat blakus.


Privāto psihoterapeitu lielākoties apmeklē cilvēki, kas ir izglītoti, strādā labos darbos un interesējas par politiku. Varbūt tāpēc aizvadītā gada nogalē, kad krievi sāka militāro operāciju Sīrijā, es jutu, ka trauksme un neskaidrās bailes mazinās. Ieslēdzās aizsardzības mehānisms – racionalizācija, veselais saprāts teica, ka pat varenā Krievija šodien nespēj karot divās frontēs vienlaikus. Daži tā arī teica – “paldies Dievam, viņi ir prom tai Sīrijā”.

– Bet vai tā nav arī mediju vaina? Pirms gada tie vēl ziņoja par Ukrainu, tagad uzmanības centrā ir Sīrija un bēgļi. Socioloģiskās aptaujas liecina, ka šobrīd latviešus visvairāk uztrauc tieši bēgļu problemātika.

– Divas svētku nedēļas es pavadīju Francijā, kur patlaban strādā mans vīrs. Un jau kuro reizi atkal bija iespēja pārliecināties, ka Francijā televīzijas vakara ziņu struktūra uzbūvēta citādi nekā mūsu LTV “Panorāmai”. Ja vien nav kādu ārkārtēju negadījumu, ziņas parasti sākas ar priecīgu vēsti, kas svarīga visai nācijai. Piemēram – franču skrējējs izcīnījis zelta medaļu. Ziņas ir sabalansētas, līdzās politikai tiek vēstīts par cilvēku ikdienas dzīvi, modi, veselīgu dzīvesveidu, pat par ēdieniem. Man pašai šis koncepts ir daudz patīkamāks un tuvāks.

Diemžēl Latvijas medijos bieži parādās negatīvas ziņas – laikrakstos mazāk, televīzijās jau vairāk, bet jo īpaši interneta portālos. Latvijā notiek tik daudz labu, gaišu lietu, par kurām pastāstīt!

Pacientiem, kuri cieš no tā sauktās ģeneralizētās trauksmes, es iesaku norobežoties no interneta ziņu lasīšanas. Patiesībā mums visiem šodien jāmācās sevi pasargāt no nevajadzīgas informācijas. To pat varētu saukt par savdabīgu psihes higiēnu – nelaist sev klāt nevajadzīgo, lieko un varbūt pat kaitīgo informāciju. Šodien, izlasot no viena gala līdz otram Francijas lielāko laikrakstu “Le Monde”, ko varētu salīdzināt ar mūsu “Latvijas Avīzi”, modernais cilvēks iegūst tikpat daudz jaunu ziņu, cik 15. gadsimta Francijas zemnieks visā dzīves laikā. Bet vai tas vajadzīgs? Arī bēgļu jautājums Latvijas medijos ir nevajadzīgi sakāpināts, varētu pat teikt – mediji reitingu celšanai izmanto daudzu līdzcilvēku aizspriedumainību pret visu svešo, citādo.

– Bet vai tad Francija nav mainījusies pēc nesenajiem teroristu uzbrukumiem Parīzē?

– Pat ļoti! Cilvēkos ir iesētas bailes. Ielās bieži redz automātiem bruņotus policistus. Lai ieietu skaistajā Strasburgas Sv. Toma baznīcā uz Ziemassvētku koncertu, sievietēm bija jāatver un jāparāda rokassomas un jāatpogā mēteļi. Atklāti sakot, pēc tādas pārbaudes bija mazliet neomulīga sajūta atrasties starp vairākiem tūkstošiem klausītāju.

Franči mīl dzīvi un māk to baudīt. Lai gan viņi paši to vēl negrib atzīt, patiesībā patlaban notiekošais viņus ir izsitis no līdzsvara. Ikdienas sarunās gan jūtama uzspēlēta bravūra – viņi mūs neiebiedēs! Bet jaunā situācija izslēdz bezrūpību, kas patiesībā ir viena no franču mentalitātes galvenajām īpašībām. Dzīve piespiež mainīties, spert radikālus soļus. Piemēram, tiek apspriesta iespēja atņemt Francijas pilsonību tiem dubultpilsoņiem, kuri izteikuši valsts varai nelojālus uzskatus. Netiek minēts, kuri, bet visi saprot, ka ar to pirmām kārtām domāti iebraucēji no Ziemeļāfrikas un Tuvajiem Austrumiem.

– Tiek uzskatīts, ka gada tumšākajos mēnešos, kad maz saules, ir auksts, cilvēkiem ir nomāktāks garastāvoklis. Nesen arī aizvadījām svētku nedēļu. Man par lielu pārsteigumu, ne visus Ziemassvētki un Jaungada sagaidīšana iepriecinājusi. Daži sūdzas – par daudz to svētku un viesību, tikai nogurām, pārpūlējāmies, pārēdāmies, iztērējāmies. Bet viens paziņa atzinās – riebjas tā ķnada, uznāca depresija, ieslēdzos mājās, izslēdzu telefonu, četras dienas vispār neizgāju uz ielas. Vai tiešām pastāv kaut kas līdzīgs svētku depresijai?

– Mana pieredze nav tik bēdīga. Bet cilvēkiem jau iet visādi. Vienīgi ar vārdu “de­presija” gan vajadzētu uzmanīties. Lietots vietā un nevietā, tas ir ļoti novazāts. Tikpat labi mēdz runāt par pirmskāzu un pēckāzu, pirmsdzemdību un pēcdzemdību, par 30, 40 un 50 gadu vecuma krīzēm un depresijām. Nav tādas Ziemassvētku depresijas. Bet ir cita problēma. Ziemassvētki ir izteikti ģimenes svētki, tajos cenšas sanākt kopā tuvi un tāli radi – dažkārt pat tie, kuri ikdienā nemaz tik labi nesatiek. Vientuļam cilvēkam šī svētku noskaņa tik tiešām var pastiprināt vientulības un pamestības sajūtu.

Tomēr jāsaprot – ja kāds ieslēdzas istabā un nekontaktē ar līdzcilvēkiem, problēma pirmām kārtām meklējama viņa iekšienē. Līdzīgi laimes izjūtai, arī vientulība slēpjas pašā cilvēkā, tā nav mākslīgi piepildāma ar apkārt esošu sabiedrību. Tāpat kā nav iespējams iedot vai uzdāvināt otram cilvēkam laimi, mēs ar savu klātbūtni nevaram aizpildīt viņa vientulību – ja nu vien uz pavisam īsu brīdi.

– Bet ne jau visi šajos svētkos varēja sanākt kopā. Kā saglabāt saites, ja dažas ģimenes ir burtiski saraustītas – bērni vai mazbērni strādā Īrijā, darba meklējumi dažkārt šķir pat laulātos?

– Tā tiešām ir problēma, jo ģeogrāfiskā distancēšanās var izraisīt arī emocionālu atsvešināšanos. Aizbraukšana skārusi daudzas Latvijas ģimenes, to es jūtu pat savā psihoterapeites praksē. Nenoliedzami – vecākiem sāp bērnu prombūtne. Bet jāsaprot arī, ka vairs nedzīvojam patriarhālā sabiedrībā, kurā bērniem nodeva mantojumā mājas, lauku saimniecības un biznesus, vienlaikus sagaidot atbalstu vecumdienās. Es teiktu – ja mēs patiesi mīlam savus bērnus, tad nedrīkstam kavēt viņu sapņus un centienus, ieskaitot došanos pasaulē.

– Dzirdēts, ka, salīdzinot ar citām Eiropas zemēm, Latvijā maz lieto antidepresantus, savukārt ārsti bieži izrakstot trankvilizatorus jeb tā sauktos nomierinošos preparātus. Vai tā ir?

– Depresiju skaits pieaug arī pie mums. Vienlaikus Latvija patiešām ir starp tām Eiropas valstīm, kur ārsti vismazāk izraksta antidepresantus, savukārt Francijā – visvairāk. Atšķirībā no antidepresantiem trankvilizatoru lietošana sniedz tūlītēju efektu, līdzīgi kā kuņģa dedzināšanas gadījumā dažkārt glābj tēj­karote dzeramās sodas. Bet ne soda var ārstēt kuņģi, ne trankvilizatori savest kārtībā psihisko veselību, efekts būs īslaicīgs.

Trankvilizatorus parasti lieto akūtu stāvokļu laikā – panikas lēkmē, trauksmē, akūta stresa vai pēctraumas reakciju mazināšanai. Ārsta psihoterapeita pienākums ir izglītot pacientu. Piemēram, ārsts saka – varam izrakstīt trankvilizatoru, bet jums jāsaprot, ka šīs tabletes paredzētas “ugunsgrēka dzēšanai”. Nēsājiet tās līdzi somiņā drošības pēc, ja nu uznāk bailes pirms lidošanas vai līdzīgā situācijā.

Lai panāktu ilgstošu un noturīgu terapeitisko efektu, jālieto antidepresanti. Diemžēl Latvijā valda aizspriedums pret psihotropiem medikamentiem. Atbildīgam ārstam, ja viņš uzskata, ka šādi preparāti noderēs, vajadzētu censties pārliecināt pacientu tos lietot. Turklāt pie noteiktām diagnozēm tie iekļauti valsts kompensējamo medikamentu sarakstā.

Varbūt ne pēc vienas, bet pēc piecām, dažkārt septiņām sarunām tas parasti izdodas. Diemžēl valsts aprūpes sistēmā ­vienai ārsta sarunai ar pacientu atvēlētas vien nieka 10 – 15 minūtes. Labi saprotu kolēģus, kuri lasīs šo interviju un smiesies – to, ko man dažkārt izdodas panākt labi ja septiņās stundās, viņiem prasa izdarīt 15 minūtēs. Tā ir privātprakses priekšrocība – iespēja kārtīgi izrunāties.

– Starp citu, Amerikā dzīvojošais baletdejotājs Mihails Barišņikovs uz žurnāla “Rīgas Laiks” jautājumu “Vai jūs apmeklējat psihoanalītiķi?” (kā zināms, ASV cilvēki ir ļoti iecienījuši apmeklēt psihoterapeitus) atbildēja: “Es vienmēr esmu domājis, ka tāpēc ir draugi.”

– Slavenības varbūt dažkārt var atļauties tādu greznību. Bet patiesībā šī ir ļoti narcistiska atbilde, tā ir izmantošana – uzkraut savas rūpes un smagumus citiem. Ja mēs katrs regulāri un atkārtoti dalītos ar draugiem savos pārdzīvojumos, rūpēs, problēmās un garīgās pilnības meklējumos, viņi sabruktu, tikai retais to spētu izturēt.

Reiz kopā ar vīru bijām uzaicināti uz jaukām vakariņām. Burvīgs, silts Latvijas vasaras vakars, piektdiena – nu kas var būt vēl jaukāks. Pēc maltītes devāmies garākā pastaigā gar jūras krastu. Kā jau parasti, vīrieši gāja pa priekšu, bērni dauzījās savā nodabā, bet es iesaistījos sarunā ar namamāti, kura pusotru stundu lasīja monologu par savām intīmām ģimenes dzīves problēmām. Klausījos un domāju – tā taču ir psihoterapija, es jūtos kā savā kabinetā! Tomēr neiedrošinājos sievieti pārtraukt – ja tas vajadzīgs, lai jau runā.

Šis atgadījums būtu ātri aizmirsies, ja vien pēc atgriešanās mājās viņa nepaskatītos uz mani un neteiktu: “Nu paldies par seansu, labi, ka man vismaz nebija jāmaksā!” Nepietika ar to, ka biju ļoti nomocījusies, jutos arī izmantota…

– Daudziem sarunu ar psihoterapeitu aizstāj nemitīga atrašanās sociālajos tīklos, it īpaši jauniešiem. Lasīju internetā kādas Anglijas palīdzības tālruņu līnijas darbinieka stāstu, ka pusaudžu vēlme līdzināties slavenībām, neatpalikt no draugiem rada milzīgu psiholoģisku spiedienu. Kāda 13 gadus veca meitene teikusi: “Kad skatos uz citām meitenēm, kas internetā liek bildes, jūtos nevērtīga un neglīta.”

– Internetā bērni bieži tiek konfrontēti ar nesasniedzamiem karjeras, bagātības un skaistuma standartiem. Ne jau katra meitene var uzvarēt pasaules skaistuma konkursā, ne katrs puika izaugs par Porziņģi un pelnīs miljonus. Vecāku pienākums ir pasargāt bērnus no nevajadzīgas informācijas, izskaidrot dzīves pamatvērtības, ieaudzināt pašapziņu.

Tas nav vienkārši, jo, salīdzinot ar padomju laikiem, dzīve kļuvusi ne vien brīvāka, bet arī sarežģītāka. Dažkārt vienā klasē mācās bērni ar ļoti atšķirīgu mantisko stāvokli, kas var radīt problēmas. Patēriņa sabiedrība piedāvā daudzus kārdinājumus un izvēles iespējas, kam bērns vēl nav gatavs. Lielveikalā trīsgadīgam bērnam liek izvēlēties – nu kuras kurpītes, kuru rotaļlietu tu gribi? Līdz noteiktam vecumam izvēle jāatstāj vecāku ziņā! Vēl trakāk: “Ko šodien gribi ēst pusdienās? Ak, mans bērns neko neēd!” Bet arī tā ir vecāku loma – iemācīt bērnam ēst veselīgi, saprast ēdienu, mācēt to izbaudīt, prast ieklausīties organismā, izjust tā vajadzības.

– Kā jūs komentētu latviešu aizraušanos ar ezoteriku? Pētījumi liecina, ka no visām Eiropas valstīm tieši Latvijā cilvēki visvairāk ticot horoskopiem.

– Tā ir maģiskā domāšana. Jo cilvēks ir neizglītotāks, jo vairāk viņš tic maģiskām zīmēm, pāri ceļam skrienošiem melniem kaķiem, ļaunai acij, alternatīvai medicīnai, dziedniekiem, burvjiem un arī horoskopiem. To nevajag jaukt ar iešanu baznīcā – tas ir kaut kas pavisam cits. Kaut gan savā praksē nereti sastopu cilvēkus, kuri pastāvīgi klejo no vienas reliģiskās konfesijas uz otru, no vienas “pareizās” sektas uz vēl “pareizāku” sektu. Presē var lasīt intervijas ar latviešu sievietēm, kas pārgājušas musulmaņu ticībā. Manuprāt, šie meklējumi izriet no dziļām psiholoģiskām problēmām. Cilvēki meklē laimi ārpus sevis, jo viņa paša iekšējie garīgie resursi ir pārāk vāji un nabadzīgi.

– Saskaņā ar Austrumu kalendāru 8. februārī sākas Pērtiķa gads, tā valdošās stihijas esot uguns un sarkanā krāsa. Kādu padomu jūs vēlētos dot “Latvijas Avīzes” lasītājiem šajā gadā?

– Labs jautājums, ja ņem vērā iepriekšējo! Gribu novēlēt prieku, veselību un jo īpaši – labu garīgo veselību! Spēju sakārtot prioritātes un spēt tās elastīgi mainīt, saprast, kas tieši manā dzīvē šobrīd ir vissvarīgākais.

– Mani ļoti mobilizē šāds ieteikums – uzrakstīt prioritāšu un veicamo darbu sarakstu uz papīra lapas un turēt to sev redzamā vietā.

– Tas ir nākamais solis – uzlikt domas uz papīra. Bet vienlaikus jāapzinās, ka prioritāšu apzināšanās nesaraujami saistīta ar psihisko elastību. Prioritātes dzīves laikā mainās, sešdesmit gadu vecumā tās vairs nav tādas pašas kā divdesmitgadniekam vai četrdesmitgadniekam. Vēl jo vairāk tāpēc, ka pasaule šobrīd iegājusi neprognozējamā attīstības periodā, runājot aviācijas terminos – pamatīgā turbulencē. Mums pat nav atbildes, kas notiks Eiropā. Terors Francijā, Jaungada nakts notikumi Vācijā, nesen iebraukušo imigrantu ālēšanās blakus Ķelnes Domam tam ir labs piemērs.

Radoši raudzīties dzīvē, saprast notiekošo sevī un pasaulē, samierināties ar to, ko iespaidot nav mūsu spēkos, mainīt uz labo to, kur tas iespējams – to novēlu katram un arī pati sev.

LA.lv