Mobilā versija
+2.2°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
12. februāris, 2013
Drukāt

Psihoterapeites BLOGS: Attiecības: vai pazīstam cilvēku, kurš dzīvo mums līdzās?

Foto-Flickr/dark_mephiFoto-Flickr/dark_mephi

Valentīna dienai tuvojoties, daudz tiek runāts par iemīlēšanos un mīlestību. Taču ne tikai jauniem cilvēkiem aiz šiem skaistajiem vārdiem nereti pazūd „un kas tad notika tālāk”. Neatkarīgi no saviem gadiem, cilvēki dažreiz pat līdz vecumam tā arī nodzīvo ilūzijās, ka tad, kad atnāks lielā mīlestība, tai nekādu šķēršļu nebūs.

 

Labi, ja no pieļautajām kļūdām mācās jaunībā, taču reizēm „jaunlaulāto skola” nepieciešama nebūt ne jauniem cilvēkiem, kas pieļauj vienas un tās pašas kļūdas neskaitāmas reizes, pēc kāda laika nīgri secinot, ka „visi viņi tādi” vai „visas viņas tādas”.

 

Ilze Akmene, psihoterapeite, pirmā izglītība – psiholoģija. Strādā ar visu veidu psiholoģiskajām problēmām, kam bieži ir arī fiziskas izpausmes, palīdz cilvēkiem personīgajā izaugsmē, mērķu izvirzīšanā un īstenošanā.  Dzīves moto: “Dzīvo pats un ļauj dzīvot citiem!”

 

Protams, ne jau katras nopietnas attiecības uzsākot, aizstaigāsi uz baznīcu, kur turklāt mācības notiek tikai pāriem, kuri grasās precēties; nedz arī pie psihologa vai psihoterapeita. Taču ir dažas lietas, kuras vajadzētu ņemt vērā, lai nekāptu uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem.

Vispirms jau cieņa pret katra cilvēka unikalitāti, kas bieži aizmirstas pat dažādas teorijas pārzinošiem profesionāļiem. Bieži vien otru uztveram kā materiālu, kas jāpārveido, nevis jaunu pasauli, kuru aizraujoši izpētīt un izprast. Vecajā teicienā, ka nav ko saistīties ar cilvēku, kas jāpārveido, vajag uzreiz izvēlēties tādu, ar ko saderat kopā, ir daudz patiesības. Taču ne vienas vien manas klientes vecmāmiņa vai krustmāte ir iedevušas līdzi „vērtīgu” dzīves mācību – cik līdz kāzām paspēsi pārveidot savu vīru, tik arī būs! Un sekas ir izjukušas laulības un attiecības, jo mēs neviens nevēlamies tikt pārveidots. Mēs ceram, ka mūs pieņems tādus, kādi esam, un piemirstam, ka arī cilvēks mums līdzās vēlas tieši to pašu.

Mana prakse, strādājot ar pāriem, ir pierādījusi, cik svarīgi partneriem ir vienam otru iepazīt jo ātrāk, jo labāk – līdz pat sīkām niansēm, kas attiecas arī uz otras puses dzimtu.

Nāk prātā sen lasītais hrestomātiskais piemērs, kur vīrs un sieva ieradās pāru terapijā, jo sieva jutās pazemota, ka vīrs katru vakaru, pārnācis mājās, gaidīja, lai sieva pasniedz viņam čības. Sieva šādos brīžos jutās pazemota un arvien vairāk sadusmojās.

Tā kā citādi attiecības bija labas, psihoterapeits pievērsa uzmanību šai niansei un mēģināja noskaidrot, kādēļ vīram tā ir tik svarīga.Taču, kā tas mēdz gadīties, sākumā vīrs īsti nespēja atbildēt uz šo jautājumu. Tā kā psihoterapijā tiek aktivizēti zemapziņas procesi, vīram kādudien pēkšņi atausa atmiņā aina, kā viņa māte ik vakaru pasniedza čības tēvam. Izrādījās, ka vīrieša tēvam bija strauji pasliktinājusies veselība un sieva, pasniedzot viņam čības, izrādīja savas rūpes, paveicot to, ko vīram bija grūti izdarīt. Klients tolaik bija mazs zēns un visus apstākļus nespēja atcerēties, bet atmiņā bija palikusi aina, kā māte iedod tēvam čības, viņš pateicīgi tās pieņem, un neapzināti klients šo ainu bija saglabājis atmiņā kā tādu, kas liecina par mīlestību. It kā sīkums, vai ne? Taču pārim, kas atnāca uz konsultāciju, tas varēja kļūt izšķirošs un izjaukt citādi saskanīgās attiecības.

Kad sieva bija sapratusi, kādēļ vīrs lūdz čības, viņai vairs nešķita grūti tās pasniegt, savukārt vīram vairs nešķita svarīgi tās saņemt, jo viņš taču, atšķirībā no tēva, bija vesels! Beigās abi vienojās darīt kaut ko patīkamu otram, kas būtu svarīgāks, abiem pieņemams un, galvenais, viņu pašu izdomāts un radīts.

Klienti reizēm mēdz brīnīties, izdzirdējuši, ka pāra attiecības ir radošs darbs, kurā ir visas iespējas ielikt savu izdomu un būtībā veidot jaunu pasauli pēc pašu vēlmēm, nevis automātiski sekojot no vecākiem vai vecvecākiem pārņemtajam.

Bieži nākas redzēt cilvēkus smīnam par teicienu, cik svarīga ir cilvēka bērnība. Jāpiebilst, ka mūsdienu psihoterapija gan daudz vairāk uzmanības pievērš aktuālajai klienta situācijai un tās problēmām, protams, ievācot klienta dzīves vēsturi, taču reizēm kāds sīkums šķiet tik dīvains un neiederīgs, ka prasās pēc skaidrojuma, kas nereti arī meklējams pagātnē.

Mani vienmēr pārsteidzis, kāpēc nebrīnāmies – koks izaug šķībs, ja tam jānoliecas, lai tiktu pie saules gaismas, vai puķes pumpurs neatplaukst, nepareizi kopts, bet cilvēka augšana tiek uzlūkota bezmaz vai kā nesvarīga. Sak, mēs visi kaut kā esam izauguši un nekādas vainas!

Taču „vainas” pāru attiecībās parādās visskaidrāk, jo saskarsmē ar otru cilvēku kā spogulī redzam sevi. Reizēm ir visai vērtīgi ieklausīties, ko saka mūsu otrā puse, jo tā varam dzirdēt tāda cilvēka novērojumus, kas pazīst mūs ļoti labi, pat ja strīdā tie reizēm tiek izteikti visai asā formā. Atceros, kādā konsultācijā vīrietis nenoturējās un kliedza uz savu partneri – apjēdz taču vienreiz, ka es neesmu tavs tēvs! – jo sieviete baidījās ar viņu precēties. Viņas tēvs esot bijis dzērājs, sitis māti un viņa baidoties no līdzīga likteņa. Taču vīrietis, ar kuru viņa dzīvoja kopā, bija audzis tik grūtos apstākļos un pieredzējis tik daudz negatīva no alkoholiķes mātes un viņas daudzajiem partneriem, ka bija nozvērējies nekad mūžā nedzert un nepacelt roku pret sievieti. Taču meitene, kas sēdēja viņam blakus, tam nespēja noticēt, kaut arī dzīvoja ar viņu kopā jau vairākus gadus, jo „reizēm viņš kļūst dusmīgs un kliedz”! Kas reizi pa reizei mēdz gadīties jebkuram. Kad es piezīmēju, ka viņas puisim ir jau pāri 30 un viņš ne reizi nav ne dzēris, ne sitis sievieti, viņa partnere samulsa un sacīja: „Jā, bet saprotiet, visi vīrieši ir dzērāji un kaušļi, viņiem nevar uzticēties – mana mamma man tā sacīja!” Tā savukārt bija šīs sievietes pieredze un vajadzēja ieguldīt pamatīgu darbu, lai viņa iejustos sava vīrieša ādā un saprastu, ka viņš nav viņas tēvs, bet gluži cits cilvēks.

Par laimi, ne vienmēr notiek tā, ka mēs izvēlamies partnerus, kas ir līdzīgi mūsu tēvam vai mātei. Reizēm bērnībā pieredzētais ir tik sāpīgs un nepatīkams, ka var dzimt negrozāms nodoms nelīdzināties viņiem, kas bieži tiek arī stingri pildīts. Svarīgi ir pēc iespējas vērīgāk ielūkoties otrā cilvēkā, saskatīt viņu pašu un nemēģināt uzmaukt viņam galvā cita cilvēka masku – visbiežāk kāda personāža no savas pagātnes.

Loģika „mans tēvs/māte darīja tā, tāpēc visi vīrieši/sievietes ir tādi”, protams, ir dzelžaina, taču mūsdienu cilvēkam ar daudzajām izglītības un attīstības iespējām tomēr mazliet par šauru. Vienlaikus ir arī saprotams, ka smagu bērnības pieredzi, kas līdzīgā veidā bojā vai izjauc visas uzsāktās attiecības, cilvēkam saviem paša spēkiem var būt grūti vai neiespējami pārstrādāt un šis būtu tas gadījums, kad vajadzētu vērsties pie speciālista.

Taču tiem, kuru attiecības ir pietiekami labas un stabilas, tomēr kašķi aizvien mēdz izcelties par vienām un tām pašām lietām, kas otram šķiet sīkums, ir vērts aizdomāties – vai tikai es tagad nerunāju ar savu vecāku muti, neizsaku viņu prasības, kuru izcelsmi un jēgu pat nezinu?

Ja par to piedomāsiet atkal un atkal, atbilde var atnākt visai viegli: „Jā, pareizi, tā taču viņi sacīja/darīja… Un, ja tā padomā, tas nebija diez cik saprātīgi!”

Diez vai ir vērts graut labas attiecības, ļaujoties neskaidriem pagātnes tēliem un viņu līdz galam neizprotamajiem uzskatiem. Varbūt labāk pielikt pūles, iepazīt vienam otru un uzbūvēt savu, unikālu un tikai pašiem piemērotu attiecību modeli?

 

 

Lasi arī citus psihoterapeites Ilzes Akmenes blogus:

Agresija. Vai tikai bērna problēma?

Nocirst un aizmest: vēlreiz par veģetatīvo distoniju

Tumšās alas – veģetatīvā distonija un neiecietība

 

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+