Mobilā versija
+5.0°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
28. septembris, 2012
Drukāt

Psihoterapeites BLOGS: Kārlis nav Karlīna un Rūta nav Rihards

No grāmatas vāciņa "Diena, kad Rūta bija Rihards"No grāmatas vāciņa "Diena, kad Rūta bija Rihards"

Doma veidot bērnudārza audzēkņiem paredzētas grāmatas, kuras palīdzētu bērniem izprast dzimumu līdztiesību, ir apsveicama. Taču dzimumlomas ir visai būtisks temats nenobriedušam prātam, tādēļ īpaši jāpiedomā, kā par šo tēmu runāt.

 

Dzimums ir vitāli svarīga identitātes sastāvdaļa (tāpat kā vārds, uzvārds, tautība), tāpēc ir septiņreiz jāmēra un tikai vienreiz jāgriež, ieaudzinot bērnā izpratni par to „kas es esmu”. Diemžēl jauno grāmatu „Todien, kad Kārlis bija Karlīna” un „Todien, kad Rūta bija Rihards” veidotāji ir kļūdījušies jau pirmajā solī – grāmatas nosaukumā. Šādus eksperimentus ar dzimumlomām varētu veikt pieaugušo auditorijā atbilstoša speciālista vadībā, piemēram, psiholoģiska treniņa ietvaros, kur dalībnieki, uz brīdi iejūtoties pretējā dzimuma pārstāvja ādā, gūtu labāku izpratni par to, kā ir būt pretējā dzimuma cilvēkam.

 

Bērnudārza vecuma bērnam, kura sevis izpratne vēl tikai veidojas, pateikt, ka šodien Kārlis būs Karlīna, nozīmē bez vajadzības sašūpot viņa vēl neskaidro priekšstatu par sevi.

 

Lai ko grāmatas veidotāji būtu domājuši ar mulsinošajiem nosaukumiem, manuprāt, tie bērnā drīzāk var radīt apjukumu, nekā palīdzēt apzināties sevi.

 

 

Ilze Akmene, psihoterapeite, pirmā izglītība – psiholoģija. Strādā ar visu veidu psiholoģiskajām problēmām, kam bieži ir arī fiziskas izpausmes, palīdz cilvēkiem personīgajā izaugsmē, mērķu izvirzīšanā un īstenošanā.  Dzīves moto: “Dzīvo pats un ļauj dzīvot citiem!”

 

 

Rodas jautājums – vai visi bērnudārza vecuma bērni (mājās vai dārziņā) ir vispirms pamatīgi apguvuši sava dzimuma lomu, lai iejustos pretējā dzimuma lomā? Pietiek atcerēties, ka daudzās ģimenēs bērni aug bez tēva vai mātes un ka dārziņā strādā galvenokārt sievietes, lai nespētu pārliecinoši atbildēt uz šo jautājumu. Ja bērns diendienā redz veselīgas vīrieša un sievietes attiecības, dzimumidentitāte lielā mērā viņā izveidojas, jau vērojot savus aprūpētājus vien. Protams, ar piebildi – ja vecāki nav gaidījuši pretējā dzimuma bērnu, vīlušies un nemēģina no Kārļa izveidot Karlīnu vai otrādi! Ar šādas audzināšanas (kur tikusi teju vai noliegta pat fizioloģiskā dzimumu atšķirība) bēdīgajām sekām savā praksē sastapies ne viens vien psihoterapeits, mēģinot palīdzēt cilvēkiem, kuri jau pieaugušā vecumā ir tik apmaldījušies savā identitātē, ka nespēj skaidri atbildēt, vai jūtas kā sievietes vai vīrieši. Līdz ar to bieži nespēj arī izveidot attiecības un paliek vientuļi. Tā ir viena no galējībām.

 

Eksistē arī otra galējība – tik neelastīga audzināšana, ka cilvēks ir kā iežņaugts dogmās, kaut vai pazīstamākajā: kā jāizturas vīrietim un kādas jūtu izpausmes viņš nekādā ziņā nedrīkst atļauties (vispirms jau raudāt). Savukārt sievietei mājās jāaudzina bērni, nevis jāveido karjera.

 

Taču tie ir ekstrēmākie varianti – zaudēt dzimumu pavisam vai ielikt cilvēku tādos dzimuma rāmjos, kuros pat lāgā elpot nav iespējams. Vēlamais variants joprojām ir jāmeklē, par to jādomā un jādiskutē.

Tomēr šīs grāmatas jau paveikušas labu darbu – palīdzējušas atklāties ikdienā slēptām problēmām mūsu sabiedrībā. Piemēram, to, ka diskutēt joprojām nemākam ar cieņu pret sevi un citiem, un ka citāds viedoklis vēl arvien tiek uzņemts ar neiecietību, pat nemēģinot tajā iedziļināties. Bet, kamēr mēs, pieaugušie, cīnāmies, mūs vēro bērni. Un mūsu izturēšanās šīs cīņas laikā būs daudz iedarbīgāka par jebkuru grāmatu un vārdos izteiktām pamācībām.

 

Lasi arī citus psihoterapeites Ilzes Akmenes blogus:

Tumšās alas – veģetatīvā distonija un neiecietība

Palīgā! Mājās pusaudzis!

Pašnāvības risks. Ko darīt?

 

 

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+