PSRS “iekrita lamatās”. Aprit 40 gadi kopš Helsinku zvaigžņu stundas 3
Tieši pirms 40 gadiem, kad 35 valstu vadītāji parakstīja Eiropas Drošības un sadarbības apspriedes (EDSA) noslēguma protokolu, Somijas galvaspilsēta Helsinki pieredzēja vienu no zvaigžņu stundām mūsu kontinenta vēsturē. Svētku noskaņojumu iztraucēja baltiešu trimdinieki, kuri baidījās, ka Baltijas valstu likteni izlems bez tautu ziņas.
Lēnīgums un pasivitāte
EDSA rīkošanas iniciatīva nāca no Maskavas, un Somijas ilglaicīgais (1956 – 1981) prezidents Urho Kekonens pārtvēra šo iespēju un izmantoja savā labā. Tai vajadzēja kļūt par viņa karjeras augstāko sasniegumu un Somijas neitralitātes politikas garantu. Uz pārrunām Eiropā un Amerikā Kekonens nosūtīja labākos somu diplomātus.
Rietumvalstīm nebija viegli piekrist idejai, ko sākumā bija ierosinājuši Austrumi. Somi uzsvēra, ka tā ir viņu doma, un paplašināja dalībnieku sarakstu, pievienojot tam arī ASV un Kanādu. Arī apspriežamo jautājumu loks paplašinājās, ietverot arī citus jautājumus, ne tikai drošības politiku.
Projekts virzījās uz priekšu lēni, viss vilkās gadiem ilgi. Maskava sāka nervozēt un jautāja, vai EDSA nevajadzētu pārcelt uz Vīni. Lēnīgais ritms patika somiem: kamēr viņi EDSA procesā spēlēja centrālo lomu, krieviem viņi bija nozīmīgi, un somi varēja uzsvērt savas valsts neitralitāti un spodrināt savu tēlu pasaules mērogā.
Tiesa, arī Somijā ilgi šaubījās, vai galotņu konference vispār izdosies. Saspīlējuma mazināšanās (detante) starptautiskajā atmosfērā deva jaunu iespēju: 70. gadu sākumā lielvalstu attiecības bija tik labas, ka piedāvāja “logu”, ko izmantoja Somija.
Vašingtona ar ārlietu ministru Henriju Kisindžeru priekšgalā bija pasīva un izturējās ar aizdomām gan pret EDSA, gan pret somiem. “Maskavas nedrošība un neremdināmās leģitimēšanās slāpes pārauga briesmīgā diplomātiskā procesā,” teicis Kisindžers.
Vēlāk gan Kisindžers rakstīja, ka sanāksme bija “Rietumu diplomātijas ievērojams sasniegums”, un zināms, ka viņš ierosināja piešķirt Kekonenam Nobela Miera prēmiju. Tiesa, to piešķīra nevis Kekonenam, bet Saharovam.
Disidenti ieguva jaunu elpu
Apspriedes galamērķis bija lēmums, ka Eiropas valstu robežas maināmas vienīgi mierīgā ceļā. Rietumi baidījās, ka uzvarētāja galu galā būs PSRS, kas panāks Austrumvācijas atzīšanu, Rietumvācijas “finlandizāciju”, Čehoslovākijas okupācijas klusu nogrimšanu aizmirstībā un Eiropas divu daļu iecementēšanu.
Kad Kekonens ierosināja darbakārtības “trešo grozu” jeb cilvēktiesības un “cilvēku un domu brīvu kustību”, Rietumiem kļuva vieglāk izlemt par savu līdzdalību. Patiesībā trešais grozs bija NATO prasība.
Savā ziņā Maskava tika apvesta ap stūri. Acīmredzot krievi bija pārliecināti, ka trešajam grozam nebūs nekādas īpašas nozīmes. Vēsturnieks Džons Gadis rakstījis, ka Padomju Savienībai “Helsinki kļuva par likumīgām un morālām lamatām”.
Austrumeiropas disidenti un opozīcijas kustības ieguva jaunu elpu. Pirmo Helsinku grupu 1976. gadā nodibināja Maskavā, un vēlāk tāda radās arī Latvijā.
1970. gadā prezidents Kekonens pierunāja ASV prezidentu Rihardu Niksonu raudzīties pozitīvi uz ideju sarīkot galotņu tikšanos. Viņš uzsvēra EDSA nozīmi mazajām Austrumeiropas valstīm un to, ka Maskava, atbalstot konferenci, pat pakļāvusi sevi zināmam riskam attiecībā pret “satelītvalstīm”.
Drīz aktivizējās baltiešu trimdinieki, un gan viņus, gan viņu protestus varēja redzēt visos pasākumos, kuros gatavoja konferenci. Baltieši baidījās, ka viņu valstis uz mūžīgiem laikiem varētu palikt kā daļa Padomju Savienības.
Baltiešu “uzbrukums” PSRS ārlietu ministram
1973. gadā baltiešu parādīšanās Helsinkos laikā, kad tur notika ārlietu ministru tikšanās, kuras uzdevums bija sagatavot apspriedi, pievērsa uzmanību un radīja apmulsumu. Piemēram, Uldis Grava, kurš bija akreditēts kā žurnālists, Austrumvācijas vēstniecības rīkotajā pieņemšanā piegāja aprunāties pie Padomju Savienības ārlietu ministra Andreja Gromiko un gribēja piestiprināt viņam pie žaketes nozīmīti ar Juma simbolu.
Drošības sargi satraucās, un Gravam nācās pamest vēstniecību. Tajā pašā vakarā baltieši centās sarīkot demonstrāciju Helsinku centrā.
Tas bija skandāls – “fašisti” uzbrukuši ārlietu ministram! Maskava iesniedza Somijai protesta notu. Somijas valdība apspriedās, un tajā pašā naktī policija ieradās viesnīcā, kur bija apmetušies baltieši, un viņus aizturēja.
Baltiešus aizveda uz tukšu cietumu Espo pilsētā un tur konfiscēja visas siksnas, jostas, kaklasaites un kurpju auklas. Policijas priekšnieks arestantiem atdeva godu un teica: “Mēs esam spiesti tā rīkoties, bet vēlamies parādīt godu jūsu darbībai savas tautas labā. Jūsu vietā mēs rīkotos tieši tāpat!”
Arestantiem centās palīdzēt dažādas valstis. Īpaši aktīvs bija ASV ārlietu ministrs un, pateicoties viņam, ieslodzītie tika atbrīvoti. Turpretim Zviedrijas vēstniecība atzina, ka viņiem neesot “nekādas intereses par Zviedrijas baltiešiem”.
Baltiešus pratināja, bet apsūdzības necēla. Pēc tam somu drošības policija (SUPO) pilsētā izsekoja ikvienu no viņiem. “Mēs jums nesekojam, lai jūs traucētu, bet gan lai aizsargātu jūs no padomju aģentiem.”
Baltieši bija noīrējuši “Finlandia” namā zāli preses konferencei, bet pie tās durvīm stāvēja policisti civilos uzvalkos un teica, ka te nekas nenotikšot. Helsinkos bija ap 800 ārzemju žurnālistu un baltiešu aktivitātes pievērsa lielu uzmanību.
Aukstā kara beigu sākums
Pēc diviem gadiem, 1975. gada jūlija beigās/augusta sākumā valstu vadītāji ieradās “Finlandia” namā uz galotņu tikšanos, kas bija nozīmīgākā pēckara Eiropas vēsturē. Izņemot Albāniju un Andoru, apspriedē piedalījās visas kontinenta valstis, un šo kopumu papildināja ASV un Kanādas valstu vadītāji. ASV vārdā nobeiguma Deklarāciju parakstīja Džeralds Fords, bet PSRS vārdā – Leonīds Brežņevs. Apspriedes saimnieka pienākumus pildīja Kekonens.
Par “trešo grozu” jeb humanitārajiem jautājumiem minēts jau iepriekš. Līguma pārējie nozīmīgākie punkti bija: drošības jautājumi; sadarbība ekonomikā, zinātnē un vides aizsardzībā; EDSA turpināšana un uzraudzība.
Drošības pasākumi bija ļoti stingri. Nervozēja gan organizētāji, gan krievi, jo uz konferenci ieradās arī propagandas raidstaciju “Radio Svoboda” un “Brīvā Eiropa” baltiešu redakciju žurnālisti. Vārda brīvības dēļ viņu ierašanos Somijā nevarēja aizkavēt.
Helsinku lidostā Somijas drošības policija veica pārrunas ar baltiešu demonstrantiem, nopietni brīdinot viņus nenodarboties ar provokācijām. Policijai klātesot, viņi noorganizēja nelielas demonstrācijas dažādās pilsētas vietās; plīvoja Baltijas valstu karogi, kas bija ievesti slepus, zem apģērba. Kāds pāris pieķēdējās Esplanādē pie apgaismošanas staba. Pirms došanās projām baltieši aizgāja un nolika ziedus uz Mannerheima kapa.
Helsinku apspriede tiek vērtēta kā aukstā kara beigu sākums. Tiesa, starptautiskajās attiecībās drīz atkal sāka pūst vēsāki vēji. ASV vadītāji beidza runāt par atslābumu, un PSRS 1979. gadā iegāja Afganistānā. “Helsinku gars” kļuva tikai par atmiņām.
EDSA desmit gadu jubilejas laikā baltiešu emigranti noīrēja kuģi un devās “brīvības braucienā” pa Baltijas jūru. Līdzi bija arī krievu disidents Vladimirs Bukovskis.
PSRS vēstniecība reaģēja histēriski. Tā centās panākt, lai Somijas valdība aizliegtu kuģim iebraukt Helsinku ostā. Vēstniecībā noteica ārkārtas stāvokli. Helsinkos dzīvojošie PSRS pilsoņi saņēma norādījumus iegādāties pārtiku trim dienām, sievietēm un bērniem aizliedza iziet no mājām. VDK darbinieki braukāja pa pilsētu, un Somijas policija apsargāja vēstniecību un tuvākās ielas. Galu galā trimdinieki uzturējās Helsinkos tikai dažas stundas.
1994. gadā tika nodibināta EDSO (Eiropas drošības un sadarbības organizācija), kurā mūsdienās ir 57 dalībvalstis. Pašlaik tai ir nozīmīga – un grūta – uzraudzības misija Austrumukrainā. Okupējot Krimu, Krievija ir pārkāpusi EDSO principus, kas paredz, ka robežas var mainīt tikai ar abu pušu piekrišanu.
Somi nav aizmirsuši baltiešu emigrantus, jo 2005. gadā viņus sameklēja un uzaicināja uz EDSO 30 gadu jubilejas sarīkojumu.
Šogad Krievija ir spēcīgi protestējusi, jo uz EDSA 40 gadu atcerei veltītu parlamentāriešu tikšanos, ko jūlija sākumā rīkoja Somijas Parlaments, valstī netika ielaists Krievijas domes priekšsēdētājs Sergejs Nariškins un pieci citi krievu politiķi, kuru vārdi ir Eiropas Savienības “melnajā sarakstā”. Visa Krievijas delegācija atteicās ierasties, bet beigās Helsinkos īsu brīdi uzturējās tikai viens domes pārstāvis. Tagad Krievija pārdomā, kādas sankcijas šā notikuma dēļ vērsīs pret Somiju.
