Veselam
Psiholoģija

Noziegumi, par kuriem neviens neuzzina… Ģimenes drāma gadu desmitu garumā 16

Ilustratīvs attēls. Foto – Shutterstock

“Ik dienu tiek pastrādāti noziegumi, par kuriem neviens neuzzina,” rakstīja Agata Kristi. Šis ir stāsts par elli, kurai labprātīgi, daudzu gadu garumā gājis cauri kāds cilvēks, cenzdamies palīdzēt tam, kurš pateicībā centies viņu iznīcināt.

No krustmātes, bijušās skolotājas, mantojis dzīvokli ar mēbelēm un milzu bibliotēku, Krustdēls* sāka ar revīziju – papīrus maisos izmešanai, grāmatu dublikātus – pārdošanai, grabažas – uz izgāztuvi. Vecās grāmatas ieinteresēja Kolekcionāru, un sagadījās tā, ka reizē ar nopirktajām vēstures grāmatām pie viņa nonāca pirms astoņiem gadiem rakstīts Skolotājas dokuments. Izlasījis, viņš atnesa to man…

Kā jau vecā kaluma ļaudīm pierasts, savu atmiņu stāstu, glīti pierakstītu, Skolotāja bija apliecinājusi gan ar datumu, gan parakstu. Ar skaidru mērķi – lai vēlāk, kad viņas nebūs, cilvēki uzzinātu patiesību. Pagājuši divi gadi…

Skolotāja un Ārijas jaunkundze

Dzimusi 1918. gadā reizē ar Latvijas valsti, uzaugusi inteliģentā, senā rīdzinieku ģimenē, macījusies smalkās skolās Latvijā un ārzemēs, viņa kļuva par Skolotāju un jau pirmās Latvijas laikā aizrautīgi mācīja bērnus. Karš, vācieši, krievi, padomju laiki – viņa zaudēja gan vīru, gan iespēju strādāt “normālā skolā”; drīkstēja tikai vakarskolā. No 60. gadiem līdz pensijai Skolotāja maizi pelnīja kā… tramvaja vadītāja.

Bet 1958. gadā, kad aizsākās šis stāsts, viņa mācīja un audzināja jauniešus strādnieku vidusskolas 8. klasē. No audzēkņiem un pedagogiem uzzinājusi – skolniece Ārija pēc stundām neiet uz mājām, bet sēž uz sola ielas malā, savukārt stundās, izsaukta atbildēt uzdoto, klusē. Skolotāja nolēma ar viņu no sirds izrunāties. Uzzināja, ka jaunā sieviete bērnībā slimojusi ar meningītu, tāpēc uztraukumu brīžos rodas aizture; uz mājām neiet, jo vīrs neatbalsta viņas mācīšanos un sarunas ne vienmēr ir patīkamas… Skolotāji izrādījās iejūtīgi – Ārija sekmīgi turpināja mācības. Pat pārcēlusies uz jauno, vīra darbavietas piešķirto dzīvokli, brauca no Sarkandaugavas uz Pārdaugavu; pabeidza skolu ar labām sekmēm. Tiesa, vīrs aizgāja pie citas.

Atriebība – šķēres un spilvens

Arī pēc skolas beigšanas Skolotāja un Ārija uzturēja sakarus, precīzāk, Skolotāja viņu pieskatīja. Ārija vēl dzīvoja jaunajā dzīvoklī, jo tur šad tad ieradās bijušais laulenis. Un reiz viņa tam atriebās par neuzticību. Ar šķērītēm… “Kādā sarunā uzzināju, ko sieva nodarījusi bijušajam vīram. Satraukta domāju – cietušais varēja kļūt invalīds. Tomēr viņš nekur nebija vērsies, un atriebēja bija gandarīta,” savā vēstījumā rakstīja Skolotāja. Vai viņa Āriju uztvēra kā meitu? Iztēlojās, ka tāda varētu būt viņas un karā kritušā mīļotā atvase? Kas zina. Katrā ziņā – daudzi skolotāji saglabā saikni ar saviem audzēkņiem, un nereti tie, kuri skolas laikā prasījuši īpašas rūpes, kļūst sevišķi tuvi.

Tomēr Ārijai nebija gana. Padzirdējusi, ka bijušais nodibinājis ģimeni, taču bērnu neesot, viņa… kļuva grūta. Skolotāja rakstīja: “Bija vērojams “piebriedums”. Apstākļi gan nebija piemēroti – iepriekšējā ģimene nebija atjaunota, jauna nebija radusies. Mīkla bija arī tēvs – varbūt bijušais vīrs, varbūt cītīgais paziņa M., kurš drīz nozuda…” Tikai vēlāk Skolotāja apjauta, ka cēlais notikums patiesībā ir smalks gājiens, kā ieriebt bijušajam, – demonstratīvi izrādīt grūtniecību ar visām tās fiziskajām izpausmēm. Ar spilvenu. Viss izrādījās teātris.

“Biju pieteikusies palīdzēt no slimnīcas pāriet mājās, bet mani apsteidza citi… Pasaulē bija ieradies mazs puisēns. Tagad, analizējot situāciju, varu teikt – Ārijai ar atriebību vīram bija par maz, vajadzēja apklusināt arī tos, kas runāja par viņas neauglību. Radās “grūtniecība”, kas pienācīgi tika demonstrēta tiem, kuriem vajadzēja noticēt. Saskarē ar mani bija jāievēro pastiprināta slepenība, jo, zinot viņas īpatnības, es varēju izjaukt iecerēto.”

Diemžēl puisēns “mātei” nebija vajadzīgs – jau no mazotnes viņš kā lupatu lellis tika mētāts vispirms uz nedēļas silīti, tad nedēļas bērnudārzu, vēlāk – uz attālu internātskolu un sporta skolu. Skolotāja atceras: “Kad Guntiņam bija divi trīs gadiņi, bija paredzēts, ka pie Jaungada eglītes viņš norunās pantiņu. Bērns stāvēja pie eglītes, galviņu ierāvis starp pleciņiem, rociņas nolaidis gar sāniem, pirkstiņi kaut ko nervozi knibināja. Atvērās drebošās lūpiņas un atskanēja: “Mīļo māmiņ, es vairāk tā nedarīšu!” Bet “mīļās māmiņas” reakcija bija tāda, ka iesaucos: “Jūs uzvedaties tā, it kā tas nebūtu jūsu bērns!” Tad man tika uzkliegts, ka viņš arī nav viņas bērns, bet adopciju noformēt palīdzējusi paziņa.” Bērns tika ciniski, fiziski un emocionāli iespaidots, dzirdot “mātes” atteikšanos. “Man sāpēja sirds. Kāda bija un būs šī bērna dzīve, ja apziņā iespiedās šis teikums?”

Cīņa par dzīvokli

Vientuļajai mātei Ārijai valsts piešķīra istabu komunālajā dzīvoklī. Trīs kaimiņi. Aiz kopējās sienas dzīvoja inteliģenta kundze ar dēlu. Attiecības draudzīgas, īpaši ar kaimiņieni. Varbūt tāpēc, ka viņai dēls… Puisēnam tēva joprojām nebija, tika noorganizētas “sabiedriskās kristības” – ja nav tēva, būs krusttēvs! Skolotāju pieaicināja par krustmāti, jauno puisi – par krusttēvu, visi mēģinājumi atteikties tika uzņemti kā apvainojums. Abi piekrita.

Kādā jaukā dienā Ārija kļuva par K. kundzi – apprecējās. Ar jauniegūto tēti puisēns sapratās labi. Sākumā visi dzīvoja komunalkā, tad pārcēlās uz K. kunga dzīvokli, no istabiņas tomēr neatsakoties, kas izrādījās tālredzīgi – drīz vien māte ar dēlu no vīra aizbēga. It kā slimības – tuberkulozes – dēļ, lai gan tas bija zināms jau pirms laulībām. Varbūt ko cerēja, tikai tas nepiepildījās? Pēc laiciņa Ārija kļuva par atraitni, taču nācās palikt komunalkā. Ar jaunas ģimenes veidošanu nekādi nevedās – pašai krietni pāri trīsdesmit, raksturs ass, bet veču, kas gribētu uzņemties rūpes par cita bērniem, nav daudz. Arī otrs laulību mēģinājums neizdevās.

Komunālajā dzīvoklī atbrīvojās viena istaba. Jaunus īrniekus tur vairs nelika, atstāja koplietošanā kaimiņiem. Viens uzreiz atteicās no papildplatības, otrs (dēla krusttēvs) – ne. Bet Ārija saredzēja iespēju iegūt istabu, un… izspēlēja gājienu ar melno zirdziņu.

“Mani uzaicināja par liecinieci prāvā, kurā izskatīja Ārijas piekaušanu. Man jāliecina, ka tāds cilvēks minētajā vietā dzīvo. Kad tiesā ieraudzīju apsūdzēto, biju satriekta – Gunta krusttēvs! Liecināju, ka viņš tur dzīvo (gribēju izskriet no zāles pirms mutes atvēršanas). [..] Esmu pārliecināta, ka miesas bojājumi bija pašas Ārijas roku darbs.”

Jaunekli notiesāja – uzbrukums vientuļajai mātei! Agrāk draudzīgie kaimiņi šķīrās naidīgi; viņi pameta dzīvesvietu, papildplatība tika Ārijai. Guntim no tās prieka nebija – turpmāk viņš mācījās un dzīvoja otrā Latvijas galā, sporta skolā. “Tā viņš arī neuzzināja, kas ir mājas, kur atgriezties, kas ir ģimene, kura dalītos ar viņu veiksmēs un neveiksmēs. Dzīvoja, augot dažādos kolektīvos, viņu audzināja citi cilvēki,” rakstīja Skolotāja.

“Kaut tu nosprāgtu!”

Laiks ritēja. Guntis nodibināja ģimeni. Mātei, precīzāk, audžumātei, vedekla nepatika. Viņa to necieta. Kādu laiku spiests dzīvot kopā ar māti, Guntis saprata – konflikti nebeigsies, būs sliktāk, jāatrod risinājums. Un lūdza palīdzību krustmāmiņai – “pagaidām, uz pusgadiņu, gadiņu…”

Lādzīgā Skolotāja mīļotā krustdēla un rūpju bērna dēļ bija gatava uz visu – piedāvāja Ārijai uz laiku apmesties pie viņas: divistabu dzīvoklis ar labierīcībām, sava istaba un daļa virtuves. Istabu ar priekštelpu savienoja koridors, kurā izvietoti plaukti ar grāmatām, mapēm, kinopiederumiem, filmām; brīva eja durvju platumā. Viss nepieciešamais normālai dzīvei, pat neliels krāsu televizors.

“Bija norunāts, ka māti atvedīs Guntis, taču viņa ieradās svešas sievietes pavadībā – neesot varējusi sagaidīt. Pavadone aizgāja. Vedu atnācēju uz viņas istabu. Tūlīt tika pieprasīts, lai durvis vienmēr būtu cieši aizvērtas, lai istabā neieplūst manas riebīgās smakas. Otra prasība – tūlīt atvērt logu. Paskaidroju, ka tas grūti veras, tāpēc istaba vēdinās, atverot lodžijas durvis… Logs tika burtiski atrauts vaļā.” Tas bija pirmais trauksmes signāls.

Pēc dažām dienām, kad Skolotāja koridorā plauktos kārtoja grāmatas, atvērās Ārijas istabas durvis un atskanēja: “Kaut tu ātrāk nosprāgtu!” Laba vēlējums nesenajā dzimšanas dienā. Otrā dienā uz virtuves galda Skolotājas pusē bija nolikta vēstule – atzīšanās nekontrolētā darbībā, kas rodoties nervu saspīlējuma brīžos. Viņa saprata – viena no “novirzēm”, kuras atzinuši mediķi. Taču, izlasījusi vēstuli, saplēsa to un izmeta. Viņai bija Ārijas žēl. Tā bija nopietna kļūda.

Ar pakaramo pa seju

“Reizēm ieaicināju viņu paskatīties kādu raidījumu, kas nebija redzams mazajā televizorā. Pārbaudīju logu, kas bieži nebija aiztaisīts. No televizora noņēmu pārlaistītu puķu podu. Man pārmeta – vandoties pa viņas mantām…”

Mantu bija daudz, lielais drēbju skapis pilns, tās krājās istabas kaktā, gar gaiteņa brīvo sienu, karājās uz naglām un nu atvērto durvju augšmalas. Skolotāja iegādājās nelielu drēbju skapi un uzaicināja Gunti, lai to saliktu. Mantu kaudze sniedzās līdz grāmatu plauktu augšmalai. “Ieminējos, ka varu palīdzēt sakārtot, bet man stingrā balsī tika pateikts – ja pieskaršos mantām, tad tik redzēšu. Tie bija draudi.” Taču arī šo trauksmes signālu Skolotāja ignorēja.

“Koridorā meklējot materiālus darbam, redzēju, ka uz sliekšņa nomests apģērbs. Instinktīvi darīju to, ko darītu ikviens kulturāls cilvēks, – pacēlu un mēģināju uzkarināt uz durvju augšējā stūra. Ārija izrāva to no manām rokām un, kliedzot, ka es bradāju viņas drēbes, sāka sist man pa seju ar metāla pakaramo. Atmuguriski biju piespiesta stenderei. Ar vienu roku turējos pie tās, ar otru atvairīju sitienus. Uzbrucēja ar ceļgalu spēra man pa vēderu, sāka žņaugt. Atrāvu roku no stenderes un atmuguriski iekritu viņas istabā, sāpīgi sasitot pakausi pret plauktu. Viņa aizgāja, nepalīdzot piecelties.” Beidzot Skolotāja saprata – Ārija ir psihiski slima un bīstami agresīva. “Normāls cilvēks nesistu vecam cilvēkam pa seju ar pakaramo. Esmu redzes invalīde (viena acs protezēta) un šādi vispār varēju zaudēt redzi. Normāls cilvēks respektētu mana mūža 90 gadus!”

Protams, labāko tradīciju garā otrā rītā uz virtuves galda Skolotājas pusē atradās vēstule. “Sapratu, ka tas ir mēģinājums atvainoties. Šādu rīcību uzskatīju par neatbilstošu, tāpēc neatplēstu noliku viņas daļā (rupja kļūda!). Kad attapos – tas ir pierādījums viņas noviržu bīstamībai! – un gribēju vēstuli paņemt, tā bija nozudusi. Uzbrucēja bija sapratusi to pašu, ko es. Par notikušo pastāstīju krustdēlam un lūdzu, lai atbrīvo no mātes klātbūtnes. Viņa izturējās tā, it kā nekas nebūtu noticis. Es nebiju “ievērojusi brīdinājumus”.”

Trīs gadi ellē

Atlikušajās piespiedu kopdzīves dienās Ārija mērķtiecīgi zākāja Skolotājas tuviniekus; kad tā lūdza apklust, grūda sejā dūri vai mēdījās un rādīja mēli.

“Ārija sāka apgalvot, ka mēs ar māsu dzīvojušas kā lesbietes, jo mums neesot bijis vīriešu. Viņa ļoti labi zināja manu dzīvesstāstu, bet to, ka mīļoto cilvēku var mīlēt visu mūžu, viņai nesaprast. Apgalvojuma zemiskums, sabiedrībā pieņemto nosacījumu – par mirušiem labu vai neko – pārkāpšana, nomelnojot cilvēku, kurš nespēj sevi aizstāvēt, ķengātājai šķita sevišķi efektīva. Pirms dažiem gadiem es to būtu uztvērusi mierīgi, bet tagad, trīs gadus dzīvojot nepārtrauktā stresā, jutu, ka spēki galā. Kad viņa promejot atkal izteica šo apgalvojumu, es būtu viņai iesitusi, bet Guntis atturēja. Tas ļāva Ārijai justies kā uzvarētājai. Stāvot atvērtajās durvīs, viņa pagriezās un uz atvadām vēl parādīja mēli. Tā bija pateicība par pajumti, trīs gadus nemaksājot ne santīmu.”

“Nu viņi dabūs!”

2009. gada maijā Skolotāja saņēma garu Ārijas vēstuli (šo viņa saglabāja), cik ļoti viņa bērnībā rūpējusies par Gunti. “Nesapratu, kāpēc viņa man – cilvēkam, kurš zināja patiesību, – raksta melus. Skarbos vārdos nosodīja dēla nepateicību, izklāstīja, kas gaida viņa ģimeni. Sapratu, ka tiek gatavota atriebība. Teikumos “nu tik viņi redzēs” un “nu tik viņi dabūs” bija tāda atriebības kāre, kas līdzinājās alkām pēc asinīm. [..] Sevišķi liels naids bija vērsts pret Gunta sievu – četru bērnu māti, kura, rūpēdamās par ģimeni, spēja iekļūt budžeta grupā un pabeigt augstskolu.”

Un atkal Skolotāja dzīvoja stresā, domājot par to, kas sagaida viņai tuvos cilvēkus… Iespējams, tas rosināja uz pārdomām: “Ar viltu, caur pazīšanos adoptējot bērnu nepilnā ģimenē, viņa nenodrošināja tam normālus apstākļus. Bērnam nebija tēva, ģimenes un faktiski viņš dzīvoja ārpus mājas. Nav godīgi tagad prasīt atalgojumu par neizpildītu uzdevumu. Ja [..] būtu godprātīga, viņa izbeigtu vajāt audžudēlu, kas saviem bērniem dod to, ko pats nesaņēma.”

Par laimi, Ārijai neizdevās neko nodarīt ne dēlam, ne vedeklai, ne viņu bērniem. Viņi dzīvo normālu dzīvi; vecākais kļuvis par vēsturnieku… Skolotāja aizgaja mūžībā pirms diviem gadiem, deviņdesmit astoņu gadu vecumā.

Tomēr, atskatoties pagātnē, rodas virkne jautājumu:

Vai Ārija bija “klusā noziedzniece”? Tie bija iedzimti vai iegūti psihes traucējumi pārslimotā meningīta dēļ? Vīra nodevības dēļ neatgriezeniski samežģījies prātiņš? Agresīva šizofrēnijas forma? Ja Skolotāja jau piecdesmitajos pamanīja dīvainības Ārijas runā un rīcībā, kāpēc nemeklēja palīdzību, bet paņēma pie sevis, lai gan pati rakstīja “ilgstoša, cieša sadzīve ar Āriju ir sarežģīta, pilna konfliktu un beidzas ar “sprādzienu””? Visbeidzot – vai mantojumu saņēmušajam Krustdēlam nav jāuzņemas daļa atbildības, trīsarpus gadu mokot vecu cilvēku, pakļaujot viņu garīgi nestabilas personas emocionālam un fiziskam teroram?

* Stāsta varoņu vārdi ētisku apsvērumu dēļ mainīti.

Nekļūt par upuriem

Ilze Veitnere, klīniskā psiholoģe, bijusī tiesu eksperte: Aprakstītais gadījums nav neparasts. Vardarbība ģimenē un tuvu cilvēku starpā ir bieži sastopami gadījumi. Izveidojas tādas kā dubultattiecības: savstarpēja pieķeršanās, pat mīlestība un vienlaikus dusmas un naids un vēlme atriebties par tikai sev zināmiem “nodarījumiem” Šāda sasaiste paredz divas puses – varmāku un cietušo jeb līdzatkarīgo, kurš cenšas “glābt” varmāku. Varmāka vaino upuri visā, pat sīkumos, un upuris uzņemas vainu, nevienam nesūdzas, bet vardarbības loks kļūst bezgalīgs. Nereti upuris pacieš sliktu attieksmi, lai tikai saglabātu attiecības, jo baidās palikt viens. Varmākam rodas nesodāmības sajūta, viņš ir pārliecināts – neviens nesūdzēsies.

Par līdzatkarīgajiem parasti kļūst sociālo profesiju pārstāvji (medmāsas, skolotāji, audzinātāji), kuriem ir augsts altruisma līmenis, izteikta empātija, vēlme palīdzēt, pašaizliedzība. Skolotāja emocionāli juta līdzi audzēknei, gribēja palīdzēt, darīt labu, nesaskatot varmāku, bet upuri. Savukārt potenciālais varmāka visbiežāk ir garīgi nestabila, psihiski slima persona ar izteikti egocentriskām iezīmēm, kas pieprasa savu vajadzību apmierināšanu, nerēķinoties ar citu vēlmēm un vajadzībām. Parasti viņiem nav emocionāli siltu attiecību ne ar vienu, trūkst līdzjūtības un empātijas, izteikts ļaunatminīgums, vēlme atriebties par katru cenu. Viņiem visi līdzekļi labi, atriebībai nav noilguma. Psihiatrijā tās visbiežāk tiek klasificētas kā epileptoīda loka personas ar psihopātveida uzvedību.

Ko darīt? Vispirms svarīgi sev noformulēt: vai mani neizmanto, vai tā nav manipulācija? Galvenais – neuzņemties atbildību par otra nodarījumiem, novilkt robežas, ko nedrīkst pārkāpt neviens, arī ģimenes loceklis. Vardarbības apburtais loks izveidojas tad, ja kāds piekrīt būt par upuri.

Paldies Dievam, ir daudz speciālistu, kuri spēj palīdzēt saprast šādu attiecību postošo ietekmi, ir sociālās institūcijas, tikai cilvēkam pašam jābūt pietiekami drosmīgam, lai sev atzītu, ka šādas attiecības nav pieļaujamas. Jāsāk ar savu pašvērtību. Visbiežāk “iekrīt” tieši zemas pašvērtības personības, ar tendenci veidot līdzatkarību.

Ļoti svarīgi jau pirmajā reizē uz jebkādu vardarbības izpausmi reaģēt, strikti novelkot robežu: es negribu, ka pret mani tā izturas! Nedrīkst pieciest, nogaidīt. Mēs nevaram pārveidot otru cilvēku, bet varam paši nekļūt par upuri.

Gundega Kozlova, psiholoģe: Lai izprastu, kā tas varēja notikt, turklāt gadiem ilgi, jāmeklē atbildes gan uz redzamajiem, gan neredzamajiem, neuzdotajiem jautājumiem. Bieži it kā sīka vardarbība vienkārši “pazūd no skatuves” līdzcilvēku vienaldzības dēļ. Daudzi redz, bet nesaredz, dzird, bet nesadzird, kas notiek tepat blakus, kaimiņmājā, uz ielas, sabiedriskajā transportā, politiskajās peripetijās… Jautājums par katra atbildību, līdzatbildību nebūšanu akceptēšanā! Upurim ir grūti, gandrīz neiespējami pārtraukt vardarbības sēriju pret sevi, īpaši, ja līdzcilvēki novēršoties paiet garām ne tikai cilvēkam, bet arī savai sirdsapziņai…

LA.lv