Mobilā versija
+5.7°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
30. augusts, 2013
Drukāt

Publicistam Frankam Gordonam 1. septembrī – 85 gadu jubileja


Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Trimdā izdotajā “Latvju enciklopēdijā” (1983. gads) par viņu lasāms šāds ieraksts: “Gordons Franks – žurnālists, publicists, tulkotājs. Mācījies Rīgā, Franču licejā, 1941.–1945. g. kopā ar vecākiem bija Krievijā.

 

Pēc atgriešanās okupētajā Latvijā 1945.–1967. g. Latvijas Telegrāfa aģentūrā bija pēdējo ziņu biļetena redaktors, 1957.–1971. g. laikraksta “Rīgas Balss” ārzemju informācijas redaktors ar pseidonīmu F. Ģederts un G. Osipovs, vēlāk ar īsto vārdu – starptautisko notikumu apskatu autors. Studējis Maskavas universitātes Žurnālistikas fakultātē neklātienē, beidzis 1959. g.; diplomdarbs – “Latviešu satīriskie žurnāli 1905.–1907. g. revolūcijas laikmetā” (kr. val.). 1971. g. pieprasījis atļauju izceļošanai uz Izraēlu, kur varējis ierasties tikai 1972. g. Kopš 1973. g. Telavivas laikraksta “Naša strana” (kr. val.) publicists un tulkotājs. Publicējis grāmatu “Lokanums un spīts. Nekrievu likteņgaitas mūsdienu Maskavijā” (1974, ar segvārdu Alberts Sābris), 1979.–1980. g. “Laikā” romāns “Mijkrēslis mikrorajonā”. Tulkojis Aleksandra Solžeņicina “Gulaga arhipelāgu” latviešu valodā.”

Līdzīgs ieraksts tagad atrodams arī interneta enciklopēdijas “Wikipedia” latviešu versijā. Te vēl varētu piebilst, ka F. Gordons nu jau apmēram desmit gadus ir “Latvijas Avīzes” autors, grāmata “Lokanums un spīts” šajā laikā piedzīvojusi atkārtotu izdevumu, un pirms diviem gadiem ar Eiropas Parlamenta Eiropas Tautas partijas grupas finansiālu atbalstu izdots viņa rakstu apkopojums “Publicistika”.

Bet tie, kā dažreiz saka, ir sausi fakti. Ārpus enciklopēdijām un biogrāfisko datu uzskaites paliek pārdzīvojumi, emocijas un atziņas, ko nesis katrs no dzīves līkločiem un kas, neapšaubāmi, ietekmējis personības veidošanos. Publicistiem gan ir tā priekšrocība, ka vismaz daļēji viņi to var atklāt savos rakstos,
vienlaikus sniedzot arī laikmeta raksturojumu, un Franks Gordons to nevilcinoties dara.

Neesmu jutis, ka viņš savās publikācijās būtu īpaši “aizķēries” pie kāda konkrēta vēsturiskā posma apcerēšanas. Kā jau žurnālistu, viņu pirmkārt interesē aktualitātes, tomēr ik pa brīdim kāda mūsdienīga norise liek atgādināt vēsturi un arī savas dzīves pieredzi.

Piemēram, mazākumtautību pozitīvo attieksmi pret valsti pirmskara Latvijā, bēgļu gaitas Otrā pasaules kara gados, LPSR brežņevlaikus un Izraēlas politiskās un sabiedriskās dzīves notikumus, kuros var atrast noderīgas atziņas arī Latvijai.

Ja jānosauc kāda F. Gordonam raksturīga īpašība, es teiktu – acīgums. No gandrīz 3000 kilometru tālās Telavivas viņš daudz ko Latvijas sabiedriski politiskajās norisēs spēj pamanīt un novērtēt pirmais. Piemēram, neseno “Saskaņas centra” deputāta Nikolaja Kabanova neganto rakstu par Dziesmu un deju svētkiem. Tikai pēc tam, kad Gordons aprakstījis šo cūcību, sāk vārīties izslavētie interneta sociālie tīkli, bet vēlāk attopas arī parlamenta komisija, kurai jāvērtē deputātu ētikas pārkāpumi.

Atklāšu, ka F. Gordons ne tikai raksta, bet arī dod noderīgus padomus, priekšlikumus, piezīmes par redakcijas darbu.

 

Bet nu vārds pašam jubilāram.

– Ja prasītu nosaukt kādu spilgtu savas dzīves epizodi, kuru jūs minētu kā pirmo?

– Spilgta epizode? Būtu jāmin trīs. Pirmkārt, kad mūsu ģimenei 1941. gada 28. jūnijā izdevās iespraukties priekšpēdējā vilcienā, kas kā “ripojošais sastāvs” devās uz Pleskavas pusi. Tādējādi izglābos no drošas nāves. Otrkārt, kad 1972. gada 31. augustā “piezemējos” Telavivas lidostā. Beidzot savā valstī! Treškārt, kad toruden uz labu laimi uzrakstīju vēstuli “Bruno Kalniņam Stokholmā”. Tas iezīmēja visu manu turpmāko mūžu “mūsu abu tautu” aspektā.

– Radošajā karjerā esat lietojis vairākus pseidonīmus – F. Ģederts, G. Osipovs, A. Sābris. Kas žurnālistam liek reizēm nomaskēties – vai tas palīdz brīvāk izpausties? Kāpēc izvēlējāties tieši šos vārdus?

– Nu, te jāatšķir divas lietas. F. Ģederts un G. Osipovs – tos man lika lietot “Rīgas Balss” redaktors, lai neizceltos mana etniskā izcelsme un lai varētu biežāk rakstīt.

Pasmīnot varu teikt, ka, piemēram, Nikolajs Kabanovs taču parakstās arī kā Ņikita Krasnoglazovs un “Abiks” Elkins kā Ed. Eldarovs… Neitrālo Albertu Sābri turpretim izvēlējos tāpēc, lai manu grāmatu “Lokanums un spīts” uztvertu tās satura dēļ, nevis kā kaut kāda Rīgas žīda sacerējumu.

– Vai un ar ko žurnālistika mūsdienās atšķiras no tās, kas bija pirms kara, padomjlaikos vai trimdas izdevumos?

– Starpkaru Latvijā jāatšķir laika posms pirms un pēc 1934. gada 15. maija, t.i., brīva prese bez cenzūras un pakļautība Sabiedrisko lietu ministrijas pārraudzībai. Padomju prese? “Rīgas Balss” pirmie gadi bija tāda kā svaiga vēsmiņa – relatīvi, protams. Trimdas prese? Sākumā dominēja pašaurs konservatīvisms, vēlāk redzesloks paplašinājās. Ļoti pozitīvi vērtēju “Jauno Gaitu”.

– Nesen vienu rakstu
”LA” sākāt ar vārdiem: “Mani par šīm piezīmēm tik un tā lamās, tomēr izteikšos.” Tāda kā nopūta par publicista smago nastu, kura tomēr jānes uz priekšu…

– Jā, tik un tā lamās, ja temats āķīgs. Zināju, ka tīmeklī būs dusmīgi, reizēm pat drausmīgi komentāri.

– Savos rakstos bez aizspriedumiem lietojat vārdu “žīds”, par ko daži Latvijā ir sajūsmā, daži sašutuši, bet daži izmanto iespēju paklusēt. Kāpēc tādas dažādas emocijas?

– Īsi un skaidri: etnonīmu “ebreji” 1940. gada vasarā, gadu pirms nacistu okupācijas un holokausta, ar dekrētu ieviesa kāds padomju okupantu pakalpiņš, kamēr etnonīms “žīdi” latviešu valodā ienāca 16. gadsimtā, Polijas karaļa Stefana Batorija laikā, un līdz pat padomju okupācijai darbojās, piemēram, žīdu tautības Latvijas atbrīvotāju biedrība.

Taču pēc kara iebraukušajiem maniem tautiešiem bija “krievu auss”, un tiem allaž rēgojās lamuvārds “žid”. Tāpēc mūslaikos pieņemts manus tautiešus dēvēt par ebrejiem. Tāds izvairīgs politkorektums, ko lai dara…

– Kā šoreiz atzīmēsiet jubileju?

– Ģimenes lokā. No Jeruzalemes atbrauks meita ar znotu un abiem dēliem.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+