Mobilā versija
+11.7°C
Elīna, Drosma, Drosmis
Ceturtdiena, 19. oktobris, 2017
18. septembris, 2017
Drukāt

Publikai jāizdabā ar mēru. Saruna ar Gintaru Rinkeviču (1)

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Jauno koncertsezonu Latvijā pazīstamais un starptautisku atzinību guvušais lietuviešu maestro sācis gan kā Liepājas Simfoniskā orķestra galvenais diriģents, gan mākslinieciskais vadītājs. Savulaik bijis Latvijas Nacionālās operas galvenais diriģents, pēcāk – viesdiriģents, G. Rinkevičs pašlaik strādā kā Lietuvas Mūzikas un teātra akadēmijas profesors, Lietuvas Valsts simfoniskā orķestra mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents. Piedāvājumu kļūt par LSO galveno diriģentu un māksliniecisko vadītāju pieņēmis, būdams Novosibirskas Akadēmiskā simfoniskā orķestra mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents.

Esat Viļņas Valsts simfoniskā orķestra dibinātājs un ilggadējs galvenais diriģents, ilgu laiku vadījāt arī Novosibirskas Simfonisko orķestri, sniedzat vieskoncertus Eiropā un Krievijā, diriģējat operas. Kāpēc piekritāt galvenā diriģenta un mākslinieciskā vadītāja amatam Liepājā, samērā nelielā pilsētā, kurā, tiesa, ir jauna koncertzāle, kādas nav, piemēram, Lietuvā?

G. Rinkevičs: Šis nav pirmais koncerts, ko diriģēju pie Liepājas Simfoniskā orķestra diriģenta pults – esam atskaņojuši gan Čaikovska Sesto (Patētisko) simfoniju, gan Rahmaņinova Pirmo simfoniju, gan Bēthovena Devīto simfoniju. Liepājas Simfoniskais orķestris man ir pazīstams, tāpat ir skaidrs priekšstats par mūziķu līmeni, kas ir ļoti augsts. Līdz šim desmit gadus strādāju par Novosibirskas Simfoniskā orķestra galveno diriģentu, tas ir diezgan ilgs laiks, tāpēc jau biju ieplānojis atstāt šo vietu. Nevar arī noliegt, ka politiskā situācija pēdējos gados ir mainījusies. Es gan uzskatu, ka mākslā tai nav lielas nozīmes, tomēr, iespējams, kaut kādās politiskās aprindās netika uzņemts pārāk labi, ka, lūk, diriģents no Lietuvas strādā Novosibirskā. Šo sajūtu gan neradīja mūziķi – no viņiem neko tādu nejutu. Kad man pirms pusotra gada piedāvāja galvenā diriģenta un mākslinieciskā vadītāja vietu Liepājā, ar prieku piekritu, turklāt manis aicināšana notika demokrātiskā ceļā pēc orķestra balsojuma, par ko vēl lielāks prieks.

Jūsu vārds Gintaras lietuviski nozīmē “dzintars”, un nu strādāsit koncertzālē, kas simboliski arī nes šo vārdu. Esat iepazinis LSO mājvietu, koncertzāli?

Vārdu sakritība ir nejaušība, tomēr “Lielais dzintars” jau kļuvusi par koncertzāli ar vārdu, savu īpašu arhitektūru. Domāju, ka Liepāja pamatoti var ar to lepoties, jo šī ir brīnišķīga, ļoti laba zāle ne tikai arhitektūras, bet arī akustikas dēļ. Tieši pēdējais man kā mūziķim ir ļoti svarīgs. Protams, apzinos, ka Liepāja nav pārāk liela pilsēta, un jāmēģina pēc iespējas palielināt gan iedzīvotāju, gan simfoniskās mūzikas klausītāju skaitu. Tomēr domāju, ka uz koncertiem brauc un brauks arī publika no Klaipēdas, Palangas, citām Lietuvas apkaimes pilsētiņām, jo lielu pilsētu tuvumā nav.

Mūsdienās vairs nav nekas neparasts, ka viens diriģents vada vairākus orķestrus. Uzskatāt to par ieguvumu?

Ne tikai vadu vairākus orķestrus, diriģēšu arī operas un vieskoncertus. Man šī būs ļoti nopietnu skaņdarbu un lielu simfonisku sastāvu sezona. Jau 22. septembrī Viļņā ar Lietuvas Valsts simfonisko orķestri atklāsim sezonu, tur skanēs vokālā mūzika – Pučīni “Mesa di Gloria” ar lieliskiem mūsu solistiem Edgaru Montredu un Kostu Smoriginu, kā arī Viktoriju Meškunaiti. Spēlēsim arī Riharda Štrausa “Alpu simfoniju”, Bruknera Ceturto simfoniju un Mālera Pirmo simfoniju, bet simfoniskā orķestra dzimšanas dienā būs pat Mesiāna “Turangalila”. Šajā sezonā diriģēšu arī vairākas operas: Lietuvā – Guno “Faustu”, bet pēcāk – arī jaunu Sensānsa “Samsona un Dalilas” iestudējumu kopā ar Lietuvas Valsts simfonisko orķestri. Katru gadu viesojos Pēterburgā, sniegšu vairākus koncertus Maskavā ar dažādiem sastāviem. Diriģēšu arī Polijā, Krakovā. Domāju, ka savienot darbu Liepājā, Lietuvā un citur ir iespējams – esmu pieradis pie šāda dzīves ritma un kustības. Turklāt Liepāja nemaz nav tik tālu. Domāju, šis ir ieguvums gan orķestrim, gan man. Piemēram, jau februārī Viļņā notiks Liepājas Simfoniskā orķestra stīdzinieku koncerts kopā ar Lietuvas Valsts simfonisko orķestri un Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri – muzicēs katra orķestra stīgu instrumentu mūziķi. Grandiozs notikums, ko esam nosaukuši par “Simts stīgu koncertu”.

Kādu redzat savu uzdevumu Liepājā?

Mans kā galvenā diriģenta un mūziķa darbs un galvenais uzdevums ir panākt, lai simfoniskā orķestra skanējums un skaņdarbu izpildījums būtu iespējami pilnīgāks, profesionālāks, pārliecinošāks un interesantāks publikai. Protams, ļoti svarīgi ir piesaistīt pēc iespējas vairāk publikas. Vēlos, lai ar Liepājas Simfonisko orķestri lepotos gan Latvijas valstī, gan arī lai tas varētu reprezentēt simfonisko mūziku citās zemēs. Lai spodrinātu LSO “seju”, jāstrādā visiem kopā, arī organizatoriskajai pusei. Tas, kas jau izdarīts, ir brīnišķīgi, tomēr man gribētos, lai orķestra sastāvs būtu lielāks, sevišķi būtu nepieciešams papildinājums stīgu grupai. Ir par maz, ja orķestrī ir mazliet vairāk par 70 mūziķiem, ar simts mūziķu sastāvu to nevar salīdzināt. Tad gan orķestra “seja”, gan skanējums attālinātos no simfonietas skanējuma un tuvinātos īstam simfoniskajam orķestrim. Protams, arī publiku liela orķestra skanējums iespaido vairāk. Šobrīd man gan šajā sakarā ir tikai vīzija, cerības un sapņi, kā piesaistīt mūziķus, par konkrētu plānu vēl jādomā.

Ar mūziķu trūkumu saskaraties arī Lietuvā?

Jā, protams. Viļņas Mūzikas akadēmiju beidz ļoti daudz labu instrumentālistu, tomēr gana daudz labu mūziķu reizē izbrauc uz ārzemēm, strādā citu zemju orķestros. Nesaku, ka paliek sliktākie, tomēr vienmēr ir vēlme, lai būtu labāk, un izcilību vienmēr trūkst. Arī Liepāja ir ļoti maza pilsēta, mūziķi ierodas arī no Rīgas, protams, ir arī vietējie, tāpēc pieļauju, ka mūziķu piesaistes problēma šeit ir vēl nopietnāka.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+