Mobilā versija
-0.3°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
2. oktobris, 2014
Drukāt

Publikai nav jāizdabā. Saruna ar Aigaru Grāveru (2)

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Visai cienījamu – 30 gadu – jubileju šogad svin leģendārā latviešu grupa “Jumprava”. Atzīmējot šo notikumu, tā ne tikai izdevusi jaunu albumu “Laiks runā”, bet rīko koncertus, kas no 3. oktobra līdz 27. decembrim apceļos Latvijas pilsētas, tostarp gaidāmi arī divi lielkoncerti Rīgā – 13. un 14. novembrī – koncertzālē “Palladium”. Par to, ka “Jumpravas” daiļrade joprojām uzrunā, aizkustina un iekustina, liecina ievērojamā publikas interese – jau tagad izsludināti vairāki papildkoncerti. Gatavojoties koncertiem, sarunai piekrita grupas ģitārists, balss un dziesmu autors Aigars Grāvers.

Mūziķis par sevi teic – šobrīd mēģinu sabalansēt intensīvo gatavošanos koncertiem un ikdienas pienākumus ģimenē. Jubilejas koncertu priekšvakarā nav apstājusies arī ikdienas rosība skaņu ierakstu studijā Dailes teātrī – te pirms desmit gadiem Aigars sāka iekārtot studijas telpas, kas ir arī mūsu tikšanās vieta.

Tagad pamatīgi aprīkotajā studijā Aigara vadībā darbojas teātra izrāžu mūzikas ierakstu fabrika. “Kad te ienācām pirms desmit gadiem, bija jūtama vēl 70. gadu elpa. Protams, teātra gars vienmēr ir klāt. Tepat pie sienas sēž Rainis (Aigars rāda uz milzu gleznu). Apkārt klīst izrāžu rekvizīti – redz, tepat ir zobens, ko, nolaižot tvaiku, var pavicināt! Kad te ieklīst teātra priekšmeti, mēs tos glabājam kā relikvijas.”

Tepat, teātra ēkā, dažus stāvu augstāk atrodas arī Aigara dzīvesbiedres, videorežisores Aijas Strazdiņas studija, bet studijā laiku pa laikam top mūzikas ieraksti arī kādai viņas veidotai filmai. Aigars teic: “Cik iespējams, cenšamies viens otra projektos neiesaistīties. Ja Aija kaut ko uzsāk, tad viņa tajā ieiet ar “visām “četrām”, tāpēc cenšamies norobežot viens otra lietas, citādi saules gaismu neredzēsim.” Tomēr laiku pa laikam abi kopā šo to uzsāk gan – piemēram, tikko pirmsvēlēšanu gaismā notika pēc Aigara idejas rīkotais hokeja mačs starp mūziķiem un politiķiem. “Tā bija mirkļa ideja, gribējām paskatīties aci pret aci, kas īsti ir tie cilvēki, par kuriem jābalso.”

“Ir, ir arī dzīve ārpus koncerta priekšdarbiem un darba studijā,” jautāts par aizņemtību, smejas mūziķis. “Ikdienas pienākumi, bērnu vadāšana uz bērnudārzu un skolu. To es neesmu atmetis. Brīžiem pievēršos tam vairāk, brīžiem – mazāk. Mēģinu to visu sabalansēt. Tagad ir rudens, uz nākamo gadu jāatliek arī vasaras hobiji – motocikls un loka šaušana.”

Šobrīd notikumu epicentrā – gatavošanās “Jumpravas” pamatīgajai koncertu sērijai. Līdzās dziesmām no jaunā, maijā iznākušā albuma, skanēs arī krietna deva retāk atskaņotu, vēsturisku kompozīciju. Lai arī “Jumpravas” biogrāfi mēdz teikt, ka pēc grupas dibināšanas un ziedu laikiem 80. gados un 90. gadu sākumā, kad tapa liela daļa populārāko grāvēju – “Zem diviem karogiem”, “Vēlreiz”, “Ziemeļmeita”, “Tālu aizgāja”, “Peldētājs” –, tās darbība izjuka, Aigars uzsver – “Jumprava” pastāvēšanu neesot pārtraukusi nekad. “Var runāt par aktivitātes un klusuma periodiem. Grupai, kas pastāv jau aptuveni 30 gadus, tas ir normāli. Ir lietas, ko esi pateicis, bet atkārtoties negribas. Cik ilgi tad teiksi vienu un to pašu? Ja kādā brīdī nav ko teikt – nesaki neko un dzīvo dzīvi. Man nav tāda pašmērķa, ka grupai obligāti jāpastāv un katru nedēļu jāspēlē.”

Pēdējos divus mēnešus “Jumpravas” vīri (trīs Aigari – Grāvers, Grauba un Krēsla, kā arī Ainārs Ašmanis) atkal nokļuvuši radošas ķēdes saslēgumā ar sintezatoriem, efektu mašīnām, ģitāru un bungu komplektiem. Aigars saka, daudzas no dziesmām uz skatuves nav spēlētas gadiem, tāpēc jārevidē skaņu partitūras, jo šoreiz muzikālais mērķis nosprausts nebijušā virzienā – līdz šim daudzās sintezatoru, ģitāru un ritma partijas koncertos piepalīdzējušas atskaņot palīgierīces, bet jubilejas koncertos viss skanēšot dzīvajā, tāpēc viss jāsaskaņo līdz pēdējai niansei.

Turpat studijā, bruņojies ar austiņām, skaņu celiņus slīpē Ainārs Ašmanis, bet uz klīstošas papīra lapas rindojas dziesmu nosaukumi. “Nē, šis vēl nav galējais saraksts,” pasmīn Aigars. “Daudzi gabali nav spēlēti kopš seniem laikiem. Skaņas ir izplēnējušas, toreizējo sintezatoru vienkārši nav. Mūsu lielākā problēma ir dziesmu izvēle. To vienkārši ir ļoti daudz. Šobrīd atceramies gabalus, kādi tie bija. Mēģinām restaurēt līdzīgi vai ne tik līdzīgi. Mēģinām tos pilnveidot, nepazaudējot sākotnējo intonāciju un skaņu. Atsvaidzinām dzīvo spēlēšanu.”

“Jumpravas” pastāvēšanas laikā kopš 1984. gada notikusi pilnīga sastāva maiņa, taču šī brīža sastāvs ir nemainīgs kopš 1997. gada. “To, cik labi šajos gados esam pieslīpējušies, sapratu, kad nonācu citā vidē, citā kolektīvā,” spriež Aigars. “Izrādījās, ka ir lietas, kas mums visu laiku likušās pašsaprotamas, bet citiem jāskaidro. Mūsu kolektīvā tomēr domājam līdzīgi. Pazīstam arī viens otra raksturu un spītības pazīmes. Zinām vājos punktus, pa kuriem var sist, lai sāpētu, un tieši tāpēc cenšamies to nedarīt. Ir lietas, kurās saprotamies, bet ir lietas, kas jārisina. Ja ir konflikts, ceļam to augšā, izstrīdamies, nevis ielaižam dziļāk.”

Jubilejas koncertu sastāvam pievienoties aicināts arī viens no Latvijā labākajiem bundziniekiem – Artis Orubs. “Ideja par dzīvo radās no mūsu skaņu operatora Ginta Pelcberga. Viņš vienkārši pateica – foršāk būtu, ja jūs spēlētu dzīvajā. Tas vīruss kaut kā aizgāja. Sākām mācīties visas partijas no jauna. Protams, enerģijas lādiņš un sajūta ir daudz jūtamāka, kad zina – ja aizsitīsi garām, tad viss būs garām. Koncentrēšanās un atbildības sajūta ir daudz, daudz lielāka. Tāpēc pulss ir paātrināts un ekspresija lielāka. Protams, tu izpumpējies ātrāk. Jāsaka – viss izklausās foršāk.”

Koncerta programma iecerēta visai apjomīga. Aigars lēš – varbūt pat divas vai trīs stundas. Kas zina, vai publika spēs izturēt to laiku, pasmīn mūziķis. “Protams, esam sapratuši, kas ir tie grāvēji, ko pieprasa publika. Mēģināsim apvienot lielākos hitus ar to, ko gribētu spēlēt paši. Publikai izdabāt nevajag, un tas nemaz nav iespējams. Kāds vienmēr teiks, kādēļ nespēlējāt to vai ko citu. Tā ir mūsu tā brīža sajūta un vēlēšanās. Protams, publiku nemocīsim ar garām pašizpausmēm. Tam nav jēgas.

Un svarīgākais pat nav tas, ko spēlēt, bet kā. Un kāpēc. Padomju laikā “Zem diviem karogiem” kļuva par neformālu pretrežīma dziesmu, tāpat simboliski skanēja “Peldētājs”. Toreiz daudzi gabali bija balstīti uz tādu neapzinātu enerģijas izdošanu uz āru. Brīžiem pat nebija skaidra motivācija, kāpēc tā vai citādi. Jutām, ka jādara tā. Šobrīd klāt nākusi tāda apzinātība un saprotu, ka tā, kā darīju toreiz, šodien vairs negribas. Arī forma ir mainījusies. Toreiz brēcu un lēkāju, tagad vairs neprasās to darīt. Tagad ir tāds retrospektīvs skatiens uz to visu. Nekādu jaunu riteni neesam izgudrojuši. Mums nav mērķa pārsteigt kādu. Faktiski man būs ļoti interesanti tikties ar mūsu publiku, ar faniem. Redzēt, kā viņi izskatās, kā jūt mūsu mūziku un kā reaģē uz vecākiem gabaliem. Šoreiz nespēlēsim kopā ar kādu citu grupu vai kolektīvu, kas pulcētu cilvēkus, kas mūs varbūt nemaz nevēlas dzirdēt. Būs tikai mūsu publika, kas mūs pazīst. Varu teikt, ka mūsu fanu nav milzum daudz, bet tā publikas daļa, kas nāk uz mūsu koncertiem, ir ļoti stabila un uzticama. Tagad būs forša satikšanās. Emociju apmaiņa. Kā viesībās – tāda kopā pabūšana. Tas arī būs skaistākais koncertos. Tā kopsajūta.”

“Jumpravas” koncertos var manīt ne tikai uzticamos fanus, arvien biežāk tur var sastapt daudz jaunu seju. “Mani ļoti interesē arī tas, kā notikusi paaudžu maiņa. Pēc desmit gadiem tas būs vēl interesantāk. Šobrīd maniem bērniem interesē “spaidermenu” un “mainkraftu” mūzika. Bet pienāks brīdis, viņi pieķersies arī mūsu mūzikai un izteiks savu viedokli. Es necenšos uzspiest, jautāt un tirdīt. Es jau tāpat redzu, kas viņiem šobrīd ir aktuāls.”

Gada pirmajā pusē Mūzikas ierakstu gada balvas ceremonijā izskanēja “Jumpravas” jaunākā albuma “Laiks runā” pirmais vēstnesis – dziesma “Kareivis”. Toreiz, kad tikko bija sākuši risināties Ukrainas notikumi, kad uz Nacionālā teātra skatuves kāpa Kārlis Kazāks, lai dziedātu Ukrainas atbalstam, arī “Kareivis” šķita trāpīts desmitniekā. “Patiesībā tā ir veca dziesma,” saka Ainārs. Dziesma ir par kareivi, kurš nomiris un no nākotnes raugās, kā mainās pasaule. Toreiz stāstīju par šo domu Jānim Baltausam un viņš to skaisti uzrakstīja tekstā. Bet dziesmu dziedājām ne jau tāpēc, ka bija aktuāli. Vienkārši tikko bija uztaisīts jaunais albums. Gribējās pieteikt sevi kaut kā stingrāk.”

Aigars nosaka – šobrīd savās dziesmās nemaz neraujoties nākt klajā ar revolucionāriem saukļiem vai komentāru par politikā notiekošo. “Viss jau faktiski ir pateikts. Tagad, ja kaut kas urda, ierakstu feisbukā un pasaku,” smejas mūziķis. “Nē, kaut kāds viedais miers gan mūs vēl nav piemeklējis. Tieši pretēji. Ir iekšējs nemiers. Radošs nemiers. Kaut vai tādēļ, ka pirms koncerta gabalu ir vesela gūzma un nav īsti saprotams, kā tas viss skanēs. To mēs uzzināsim tikai dienu pirms koncerta. Kad tas beigsies, varbūt iekāpšu kādā transportlīdzeklī viens pats un došos uz Tibetu aitas paganīt!”

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Jumprava ir kolchoza nosaukums.

  2. “ja aizsitīsi garām, tad viss būs garām. Koncentrēšanās un atbildības sajūta ir daudz, daudz lielāka”- tā nu tas ir. ja visu pirms tam sarakstīja “atmiņās” un bija tik jānospiež taustiņš (kā magnetafonam), tad šajos laikos publiku vairs nedrīgst muļķot un nu ir sūri jāmācās!

Draugiem Facebook Twitter Google+