Kultūra
Kultūrpolitika

Publisku atvadu nebūs. Aicina aizdegt sveces Uģa Brikmaņa piemiņai 0

XXVI Vispārējo latviešu Dziesmu un XVI Deju svētku Noslēguma koncerta mēģinājuma procesā. LNKC arhīva foto

“Publisku atvadu no režisora nebūs. Uģa Brikmaņa novēlējumā teikts: “Katrs, kas jūt nepieciešamību atvadīties, to var veikt, aizdedzot sveci un aizlūdzot, vai vienkārši padomājot.” 2018. gada 16. augustā no plkst. 14:00 līdz 18:00 Rīgas sv. Pētera baznīcā, kurā radās un notika Uģa Brikmaņa iniciēts festivāls “Dominante”, aicinām aizdegt svecīti, kopīgi pakavēties domās vai muzikālos priekšnesumos, tā godājot drauga, domubiedra un režisora piemiņu”, teikts Latvijas Nacionālā kultūras centra svētdien pēcpusdienā izplatītajā vēstījumā.

Režisors Uģis Brikmanis mūžībā aizgāja 9. augustā 61 gada vecumā.

Kultūras ministrija, Latvijas Nacionālais kultūras centrs, Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departaments un Rīgas pašvaldības iestāžu apvienība veltījusi šādus atvadu vārdus U.Brikmanim:

“Uģis Brikmanis (2.10.1956. – 9.08.2018.). In Memoriam

Uģa Brikmaņa dzīves un mākslas uztverē bija divi pamatjēdzieni – laukums un ceļš.

Laukums – tie ir Dziesmusvētki, tā ir Rīgas 800. dzimšanas diena Vecrīgā un Mežaparkā, tie ir Rīgas svētki Daugavmalā, tā ir atjaunotā Dikļu estrāde un daudzas citas būtiskas norišu vietas. Laukumā Uģis jutās brīvs un valdniecisks. Tik plašā mērogā domā retais.

Laukums ir arī jebkura no tām daudzajām Latvijas vietām, ko Uģis apbraukāja, meklējot ideālo vietu Dziesmusvētku norisei. Viņš zināja visus Latvijas ceļus, viņš zināja, kā Saule iet un kā Mēness lec tajā vai citā pusē tajā vai citā gadalaikā. Strādājot viņam bija vajadzīgs laukums, bet domājot un meklējot Uģis devās ceļā. Ceļā bija skaidrākās domas un labākā vārdapmaiņa. Reiz kādā sarunā par mūziku Uģis teica: “Muzikālā ziņā mani palaikam pilnīgi nodrošina zirgspēku rūkšana motorā – tā ir vienkārši brīnišķīga skaņa, jo patiesa.”

Uģis Brikmanis piedzima 1956. gada 2. oktobrī Kuldīgā un uzauga Skrīveros. “Skolā man ārkārtīgi patika matemātika. Es braukāju uz Rīgas Mazo matemātikas universitāti, fizikas universitāti, filozofijas universitāti – kaut ko meklēju. Tad sapratu, ka manī iekšā ir kaut kas tāds… teiksim, nolasot dzejoli, tu izdari kaut ko tādu, ko es nevarēju matemātiski.”

Galerijas nosaukums

80. un 90. gados Uģis iestudēja izrādes Jaunatnes teātrī, Valmieras teātrī, Liepājā, Šauļos, Kauņā un Rīgas Videocentra dramatiskās mākslas studijā. Līdztekus tapa muzikāli iestudējumi ar apvienību “Sindi putnu dārzs”, toskait trīs Karla Orfa kantātes un Mārtiņa Brauna un Raiņa “Daugava”. 90. gadu vidū Uģis bija Radioteātra galvenais režisors.

Sekoja multimediālo projektu laiks ar izrādēm “Septiņi dziedājumi par sapni garu” un “kkk.gretchen.riga.lv”. Beidzamos gados Uģa Brikmaņa vadībā tapa vairākas dziļi emocionālas kamerizrādes, un neviens nespēs uzskaitīt tos daudzos koncertus, kas ritēja saskaņā ar Uģa ieceri un viņa paša uzņemtu video klātbūtni.

Savukārt Uģa Brikmaņa režisēto liela mēroga pasākumu saknes ir 70.–80. gadu mijas Daugavas svētkos: “Te koncerts faktiski nav koncerts, bet garīgs kalpojums – un šo modeli es vienmēr centīšos īstenot, cik vien būs manos spēkos.”

2001. gadā Uģis Brikmanis virsrežisēja grandiozos Rīgas svētkus, un viņa veidotajā Mežaparka koncertā uz ūdens priekškara Ojārs Vācietis runāja “Piesaukšanu” – to nav iespējams aizmirst. 2003. un 2013. gadā Uģis bija Dziesmusvētku galvenais režisors. 2014. gadā, kad Rīga kļuva par Eiropas kultūras galvaspilsētu, Uģis izveidoja “Grāmatu draugu ķēdi” un sarīkoja neaizmirstamus Baha klaviermūzikas svētkus Rīgas autoostā.

2018. gadā Uģis Brikmanis režisēja Dziesmusvētku Noslēguma koncertu “Zvaigžņu ceļā”, un šis viņa beidzamais veikums bija dziļi un rāmi plūstošs, silti apņemošs un rakstaini mirdzošs.

Informācijas grēkuplūdu, virspusīguma, garīguma surogātu un pašeksponēšanās laikmetā Uģis Brikmanis bija viens no tiem savādniekiem, kas, vērojot un vienlaikus aktīvi iesaistoties, mēģina pasaules grīļošanos noturēt iespējami stabilā orbītā.

Ar skaudru un ironisku skatienu viņš diagnosticēja pasaules nenovēršamo bojāšanos un tajā pašā laikā ar milzīgu ideālismu strādāja, lai pamatlietas paliktu nekustinātas: “Es sapratu, ka analītiskais ceļš man nav ejams. Bahtins visu ir uzrakstījis. Tie vārdi, kas pie manis tagad ir atnākuši, ar kuriem es runāju – tas ir tas, ko Ziedonis sauc par virsdomām. Acīmredzot mana loma ir atgādināt par ideālu un virsdomu eksistenci, runāt par hierarhijas lielajām lietām.”

Veltījumā Uģim Brikmanim cits garamilzis Uldis Bērziņš savulaik rakstīja: “Re, manas bēres nāk dziedādamas. Pa priekšu lecu, izdziedāts no zārka.”

Publisku atvadu nebūs. Uģa novēlējumā teikts: “Katrs, kas jūt nepieciešamību atvadīties, to var veikt, aizdedzot sveci un aizlūdzot, vai vienkārši padomājot.”

Saistītie raksti

2018. gada 16. augustā no plkst. 14:00 līdz 18:00 aicinām Rīgas sv. Pētera baznīcā, kurā radās un notika Uģa Brikmaņa iniciēts festivāls “Dominante”, aizdegt svecīti, kopīgi pakavēties domās vai muzikālos priekšnesumos, tā godājot drauga, domubiedra, režisora piemiņu.

Uģi Brikmani neaizmirsīs viņa neskaitāmie skatuvesbiedri Latvijas koros, deju kolektīvos un profesionālo mūziķu lokā, studenti Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, domubiedri un draugi – visi, kas tagad mācīsies dzīvot bez Uģa skatiena, kam piemita cits mērogs, cita pasaules izjūta un cita gudrība.

Paies laiks. Ik namā glabāsies Uģa rakstītā “Latvijas derība”, un Mežaparka estrādē būs ērģeles. “

LA.lv