Princeses Turandotas lomas atveidotāja – lietuviešu viesmāksliniece Sandra Janušaite – savu spēju robežās izdarīja daudz, taču titullomas iedzīvinājums par muzikālu virsotni nekādi nekļuva.
Princeses Turandotas lomas atveidotāja – lietuviešu viesmāksliniece Sandra Janušaite – savu spēju robežās izdarīja daudz, taču titullomas iedzīvinājums par muzikālu virsotni nekādi nekļuva.
Publicitātes (Agneses Zeltiņas) foto

Pučīni “Turandotas” atkalatgriešanās 2

Atjaunojumā laiks atstājis savu zīmogu. Varbūt ir vērts nākotnē “Turandotu” interpretēt kā politisku drāmu un politisku satīru  par varas brutalitāti, melīgumu un amoralitāti?

Reklāma
Reklāma
Krievija uzbrūk Ukrainai ar “brīnumieroci”. Ar to varētu tikt galā tikai F-16 144
TV24
“Viņi ir gatavi uz visādām neģēlībām.” Kas mudinātu Putinu pieņemt lēmumu uzbrukt NATO?
Veselam
Neviens to pat nenojauta – pasaulē populāros kosmētikas produktos vēzi izraisošas ķīmiskas vielas 800 reižu pārsniedz normu 33
Lasīt citas ziņas

Drīz pēc baleta “Dons Žuāns” – 2017. gada 1. decembrī – Latvijas Nacionālās operas publika sagaidījusi sezonas otro jauniestudējumu operas žanrā. Uz skatuves atgriezusies Džakomo Pučīni pēdējā opera “Turandota”, kas jau piekto reizi redzama 1973. gada iestudējuma variantā ar Jāņa Zariņa režiju, Edgara Vārdauņa skatuvisko ietērpu un Jura Kaprāļa horeogrāfiju. Šo iestudējuma versiju tagad atjaunojuši režisors Guntis Gailītis, scenogrāfs Juris Salmanis, kostīmu māksliniece Kristīne Pasternaka un kustību režisore Elita Bukovska. Viens no iemesliem šādai izvēlei neapšaubāmi ir Pučīni darbu popularitāte – no itāļu komponista divpadsmit operām Latvijas Nacionālās operas repertuārā stabili turas veselas deviņas, nepiemirstot pat komponista pirmo skatuves darbu “Vīlas”. Jautājums, protams, uz kā rēķina tas notiek, un arī tādēļ uz atjaunojuma pirmizrādi devos ar zināmām bažām, taču rezultāts vēstīja, ka “Turandotas” uzvedums savu atrašanos repertuārā vismaz daļēji spēj attaisnot ar mākslinieciskas dabas argumentiem.

Pirmais no tiem – diriģenta, orķestra un kora ieguldījums. “Turandotas” atjaunojumu vadīja lietuviešu diriģents Gintars Rinkevičs, un viņa veidotā interpretācija liecināja gan par nopietnu iedziļināšanos operas partitūrā, gan par saistošu un izteiksmīgu skaņuraksta lasījumu. No vienas puses, diriģenta veikums uzrunāja ar pienācīgu enerģiju un dramatiskiem akcentiem īstajā brīdī un neviltotā saviļņojumā, no otras puses, novārtā nebija atstāta arī gaumes un mēra sajūta, līdz ar to šī interpretācija pārliecināja ar emocionāla piepildījuma un racionāla skatījuma sintēzi. Atbilstoši šiem atskaņojuma principiem un visnotaļ labā sadarbībā ar diriģentu un solistiem priekšnesumā tad arī iesaistījās orķestris un koris, un, ja atsevišķu epizožu kopaina izvērtās ritmiski neprecīza, to atsvēra pārējā mūzikas plūduma saliedētība, intensitāte un tembrālais krāšņums.

CITI ŠOBRĪD LASA

Diemžēl nevar teikt, ka tieši princeses Turandotas lomas atveidotājas – lietuviešu viesmākslinieces Sandras Janušaites – sniegums būtu tikpat iedvesmojošs kā diriģenta un vairāku citu solistu. Tā vietā drīzāk atklājās tipiskai vidusmēra balsij raksturīgās pazīmes – dinamisks blāvums, ritmiski intonatīva slīpējuma trūkums un toņa neiezīmīgums; tas gan nenozīmē, ka rezultātam obligāti vajadzētu izraisīt lielu vilšanos – gluži otrādi, savu spēju robežās soliste izdarīja daudz, taču titullomas iedzīvinājums par muzikālu virsotni nekādi nekļuva. Līdz ar to izrādes gaitā nācās koncentrēties uz krievu tenora Sergeja Poļakova uzstāšanos, un tas nemaz nebija grūti – vispirms jau tādēļ, ka Turandotas dziedājums sākas tikai izrādes vidū, un atšķirībā no titullomas visai statiskā tēla Kalafa lomai ir jūtami lielākas emocionālu nianšu iespējas. SergejsPoļakovs tās arī mērķtiecīgi izmantoja, un viņa priekšnesums viscaur saistīja ar tembrālu bagātīgumu un jūtu izteiksmīgumu. Līdztekus tam īpaši priecēja Danas Bramanes uzstāšanās Liu lomā – lai gan arī viņas dziedājums brīžiem izklausījās nelīdzens, šīs vokālās problēmas izrādes ritējumā pakāpeniski atkāpās, dodot vietu solistes balss tembra mākslinieciskajai iedarbībai, kas valdzināja ar skanējuma siltumu un piesātinājumu. Līdzīgu iemeslu dēļ par veiksmīgu jānosauc pieredzējušā basa Romāna Poļisadova īstenotā Timura loma, savukārt galma ministrus Pingu, Pangu un Pongu šajā iestudējumā atveidoja Armands Siliņš, Raimonds Bramanis un Guntars Ruņģis, atbilstoši spēles noteikumiem un savām vokālajām dotībām radot spilgtus, groteski traģikomiskus raksturus.

Režisora Jāņa Zariņa radītā “Turandotas” versija tapusi 1973. gadā, un zīmīgi, ka ap to pašu laiku arī dokumentēti pirmie vēsturiskie latviešu teātra izrāžu ieraksti – senāku, cik zināms, nav. Salīdzinājumā ar kino teātris noveco ļoti ātri, un jau nākamā paaudze uz aizgājušo gadu mākslu lūkojas ar neizpratni, taču izrādās, ka tādas personības kā Arnolds Liniņš, Alfrēds Jaunušans un arī Jānis Zariņš zināja, ko dara, – un “Turandotas” uzvedumā skatuviskā telpa organizēta iedarbīgi un precīzi, izrādes eksotiski vispārinātajā un stilistiski viengabalainajā pasaulē rūpīgi iekļaujot Edgara Vār­dauņa kolorīto scenogrāfiju un kostīmus un vienlaikus padomājot arī par tēlu psiholoģisko motivāciju. Tiesa, laiks arī šeit atstājis savu zīmogu un, inscenējuma veidotājiem uzticīgi sekojot triviālākajām libreta līnijām, uz skatuves tad arī parādās tādi mākslinieciski pārpratumi kā Kalafa šķietami patiesās sēras par Liu bojāeju, lai pēc īsa brīža un pāris viegli pārmetošām frāzēm atkal dievinātu Turandotu, it kā nekas sevišķs nebūtu noticis. Lai gan no tā izriet vismaz divi jautājumi. Pirmkārt – cik liela vērtība vispār ir šādam stāstam par visaugstākajā pjedestālā uzceltu mīlestību, ja tā balstīta uz otra cilvēka ciešanām un nāvi? Otrkārt – varbūt ir vērts “Turandotu” interpretēt kā politisku drāmu un politisku satīru par varas brutalitāti, melīgumu un amoralitāti? Jācer, ka kaut kad nākotnē operas režisori uz šiem jautājumiem mēģinās atbildēt.

UZZIŅA

* Muzikālais vadītājs un diriģents – Ģintars Rinkevičs, diriģents – Mārtiņš Ozoliņš, režisors – Guntis Gailītis.

* Titullomā – lietuviešu soprāns Sandra Janušaite, Kalafs – krievu tenors Sergejs Poļakovs, Liu – Dana Bramane, Jūlija Vasiļjeva vai Laima Krīgere, Timurs – Krišjānis Norvelis vai Romāns Poļisadovs.

* Nākamā izrāde – 6. janvārī.

VĀRDS SKATĪTĀJAI

Maija: “Krāšņi un emocionāli, paldies visiem, kas veidoja un radīja izrādi. Taču nezinu, kā Pučīni bija iecerējis, bet droši vien bija paredzēts, ka zālē var dzirdēt ne tikai orķestri, bet arī kori un solistus. Puse dziedājumu tika “norakti”.”

www.opera.lv