Pasaulē
Eiropa

Pudeļu valstībā katram sava pudele. Ko Latvija nevar, bet Vācijā dara jau gadiem 16


Pudeļu depozīta automāti pārtikas lielveikalā Vācijas pilsētā Mepenē.
Pudeļu depozīta automāti pārtikas lielveikalā Vācijas pilsētā Mepenē.
Foto – Shutterstock

Strīdos par pudeļu depozīta sistēmas iespējamo ieviešanu Latvijā kā paraugs tiek piesaukti citu ES valstu piemēri, tostarp Vācija. Tur uz citu Eiropas valstu fona unikāla depozīta sistēma pastāv jau no divtūkstošo gadu sākuma. Vācijas iekšienē gan sistēma jau kopš ieviešanas tikusi vērtēta pretrunīgi.

Lieliska, sarežģīta, absurda

Vispārējam dzērienu iepakojuma depozītam Vācijā ir aizstāvji, kuri uzskata: lai gan mehānisms pagaidām nedarbojas perfekti, tas sniedz būtisku pienesumu vides saudzēšanā. Ja vien iedzīvotāji iemācītos vērīgāk pētīt marķējumu un mērķtiecīgāk pirktu tādas pudeles, kas paredzētas vairākkārtīgai lietošanai, rezultāti būtu vēl labāki. Cits skatījums: šī ir galēji komplicēta, pat absurda sistēma. Reiz ieviesta ar cēlu mērķi, gadu gaitā tā “korumpējusies” un tās jēga izplūdusi. Tam līdzās pastāv arī radikālāks viedoklis: šīs sistēmas eksistencē varētu būt ieinteresēti mazumtirgotāji un ražotāji. Sākotnēji izrādījuši sistēmai pretestību, tie laika gaitā pielāgojušies un iemācījušies pelnīt simtiem miljonu eiro, it sevišķi uz nevērīgu patērētāju rēķina.

Mērķis: daudzkārt lietojamo pudeļu īpatsvara pieaugums

“Mēs vēlamies panākt, lai vismaz 80 procenti dzērienu tiek pildīti vairākkārt izmantojamās pudelēs,” tāda divtūkstošo gadu sākumā bija Jirgena Tritina, toreizējā Vācijas vides ministra un Zaļo partijas politiķa, devīze, argumentējot nepieciešamību ieviest vispārējo dzērienu iepakojuma depozītu.

Tendence, kas tolaik satrauca vides aizsargus: ik gadus tirgū palielinājās tādu dzērienu īpatsvars, kas tiek pildīti vienreizlietojamās plastmasas pudelēs. Tas nozīmē, ka auga videi nodarītais kaitējums, jo arvien jaunas plastmasas ražošanai tiek lieki šķērdēti naftas u. c. resursi. Par to, ka pienācis laiks apturēt šo fenomenu, tolaik iestājās ne tikai allaž vides jautājumos radikālā Zaļā partija, bet vienojās visa lielā koalīcija, kristīgos demokrātus ieskaitot.

Pirms jaunās sistēmas ieviešanas (šis process, spītējot mazumtirgotāju un ražotāju iebildumiem, tostarp sūdzībām konstitucionālajā tiesā, norisinājās ar vairākiem pārejas periodiem no 2003. līdz 2006. gadam) depozīts attiecās vien uz vairākkārt lietojamām pudelēm. Tātad tādām, kurās (kas ir nodotas atpakaļ) ražotājs var atkal pildīt jaunu produkciju. Taču no šī papildus izmaksas prasošā iepakojuma veida arvien vairāk ražotāju bija sākuši atteikties, dodot priekšroku vienreizlietojamām.

Dažāda depozīta cena

Jirgena Tritina ideja bija: ražotāju atrastā alternatīva jāapkaro. Uzliekot depozīta pienākumu arī vienreizējām pudelēm, “videi nedraudzīgos” iepakojumos pildītos dzērienus varētu padarīt nepievilcīgākus iepretim “videi draudzīgajiem”.

Turklāt tika nolemts: depozīta maksai vienreizējām pudelēm jābūt augstākai – 25 centiem, kamēr daudzkārt izmantojamām plastmasas pudelēm – tikai 15 un 8 centiem.

Kaut vai tādēļ vien pircējiem veikalā rokai vajadzētu sniegties pēc lētākās – vairākkārt izmantojamās plastmasas pudeles. Bet kādēļ gan tā vajadzētu notikt, ja ir runa nevis par augstāku cenu, bet gan depozītu, kuru pēc nodošanas var saņemt atpakaļ?

Vācijas Bundestātaga arhīvos no tā laika var atrast arī argumentus kā: “Ja pat konservatīvo Bavārija un sociāldemokrātu-zaļo Ziemeļreina-Vestfālene šajā punktā ir ar vienotu pozīciju, tad šai idejai jābūt pareizai.” Tā tolaik pamatoja Zaļo partijas politiķe Bērbele Hēne. Citiem vārdiem: ja jau tik daudzi iestājas “par”, iecere droši vien ir saprātīga.

Sarežģītu algoritmu gūstā

It kā ik nedēļu būtu jārisina sarežģīts uzdevums matemātikā un loģistikā – tā atbrīvošanās no tukšajām pudelēm šobrīd izskatās no daudzu mājsaimniecību viedokļa Vācijā. It sevišķi lielai ģimenei, ja tā patērē dažādus dzērienus, turklāt mēdz iepirkties dažādos veikalos, šī uzdevuma izpilde var “maksāt” vairākas stundas mēnesī un krietnu devu intelektuālas piepūles.

Ko tas nozīmē praktiski?

Salīdzinoši vienkāršs ir stikla pudeļu algoritms. Uz vīna un stiprā alkohola pudelēm (izņemot dažus vīna pudeļu veidus) depozīts neattiecas. Tātad to ceļš ir skaidrs – uz stikla atkritumu konteineru. Zaļām pudelēm viens konteiners, brūnām – otrs, baltām – trešais.

Alus stikla pudeles turpretī gandrīz visas tiek apliktas ar depozītu. Tās, ja vien vēlas saņemt atpakaļ 8 vai 15 centus par pudeli, jānogādā uz pudeļu pieņemšanas automātu. Pēc nodošanas tās tiks izmantotas atkārtoti – līdz pat 25 vai 50 reizēm. Tiesa gan, jāzina, ka veikals attiecīgās pudeles pieņem. Veikaliem ar platību zem 200 kvadrātmetriem ir maigāki noteikumi: tie drīkst atteikties pieņemt atsevišķus pudeļu veidus.

Salīdzinoši saprotama ir arī skārdeņu šķirošanas shēma. Tās, kuras tiek apliktas ar 25 centu depozītu, jānogādā uz pudeļu automātu. Atšķirībā no stikla alus pudelēm pēc nodošanas savācējs tās pārdos atkritumu pārstrādātājiem. Atsevišķām “bezdepozīta” skārdenēm jāceļo arī uz piemājas atkritumu konteineru.

Kļūdas maksā naudu

Sarežģītākais ir algoritms plastmasas pudelēm. Sulas pudeles, uz kurām ir simbols “bez depozīta”, jāizmet plastmasas atkritumos. Atbrīvojumu vai depozīta pienākumu noteic ļoti sarežģīti noteikumi ar daudziem izņēmumiem, kas atkarīgi ne tikai no iepakojuma lieluma, bet arī dzēriena satura: cukura daudzuma, sulas veida.

Ar depozīta zīmi marķētās plastmasas pudeles (minerālūdens, gāzētas limonādes, arī alus) turpretī jāved uz pudeļu automātu. Precīzāk, uz vienu no diviem automātiem. Viens paredzēts “vienreizlietojamām” (Einweg). Otrs – daudzkārt izmantojamām plastmasas pudelēm (Mehrweg). Par to, kuram automātam piederīga, liecina emblēma uz pudeles. Tas nozīmē, ka sastrēgumstundās var nākties stāvēt arī divās rindās pēc kārtas. Otrkārt, veikali, cenšoties piesaistīt pastāvīgus pircējus, mēdz dzērienus pildīt paši sava zīmola pudelēs, kuras citur nepieņem, kas arī jāņem vērā pie šķirošanas.

Ne vienmēr patērētājiem šos sarežģītos algoritmus izdodas izpildīt nevainojami. Notiek kļūdas. Piemēram, depozīta pudele nejauši nonāk atkritumos vai arī izrādās, ka automāts attiecīgo pudeli nepieņem un “izspļauj”. Turpat veikalā to var izmest tamlīdzīgām “kļūdām” paredzētā atkritumu urnā līdzās pudeļu automātam.

Kļūdas maksā naudu. Tirgotājiem dažādu iemeslu dēļ neatdotās depozīta pudeles (tādu ir ap 720 miljoniem ik gadu) nozīmē papildu ienākumus – ap 170 miljoniem eiro gadā. Vācijas Vides ministrijas dati gan liecina, ka tas nav daudz uz kopējā fona – vairāk nekā 95 procenti depozīta pudeļu tomēr tiek atdotas.

Vairāk videi kaitīga iepakojuma

Saistītie raksti

Visbiežāk kritikas krustugunīs nonāk šīs sistēmas pamatelements: tā dēvēto “Einweg” jeb vienreizlietojamo pudeļu depozīts. Augstie mērķi nav sasniegti. Gluži pretēji. Kopš depozīta sistēmas ieviešanas daudzkārt lietojamo pudeļu īpatsvars dzērienu iepakojumos ir nevis palielinājies, bet gan ievērojami samazinājies. Šodien katra otrā depozīta pudele, izgājusi caur automātu, tiek sagriezta un nonāk plastmasas atkritumos. Šīs pudeles gan lielākoties tiek pārstrādātas, tomēr videi nodarītais kaitējums ir lielāks nekā gadījumā ar vairākkārt lietojamām plastmasas pudelēm. Turklāt: ja vien nebūtu depozīta, tās teorētiski šķirotos plastmasas atkritumos varētu izmest arī uzreiz. Aptaujas liecina: daudzi patērētāji neatšķir abu tipu depozīta pudeles, un ir pārliecināti – ja vien pudelei ir depozīts, viņi, tās nododot veikalā, piedalās vides saudzēšanā.

Lielas izmaiņas pagaidām nav plānotas. Vācijas likumdevējs vēlas turpināt izdarīt spiedienu uz patērētājiem, mudinot domāt “zaļāk”. Ar jaunu likumu, kas stāsies spēkā 2019. gadā, veikaliem tiks ieviests pienākums ar izvietojumu plauktos uzskatāmāk norādīt, kuras ir vienreiz, un kuras – daudzkārt lietojamās.

Lorem ipsum2
FOTO: Leta2

LA.lv