NEDĒĻAS FILMA: Puikas gadi 0
Jau atzīta par 2014. gada labāko kinofilmu, Ričarda Linkleitera drāma „Puikas gadi” plūkusi laurus Berlīnes kinofestivālā, jau triumfējusi distribūcijā un uz lielā ekrāna atklāj unikālu, teju trīs stundas garu projektu, kura radīšana tās autoriem prasīja 12 gadus.
Nieka 39 dienās nofilmēt to, kā mainās Meisona dzīve 12 gadu laikā, – tas nav nekāds sociālais projekts, bet gan amerikāņu režisora Ričarda Linkleitera uzstādījums viņa jaunākajai filmai „Zēna gadi”. Režisors, kurš starptautisku ievērību ieguva, pateicoties tandēmam Žilī Delpī un Ītens Houks romantiskajās filmās „Pirms saullēkta” (1995), „Pēc saulrieta” (2004) un „Pirms pusnakts” (2013), turpina spēlēties ar laiku un realitāti. Tieši tāpēc aktieriem dota vaļa improvizēt, nevis uzticēts iekalt obligāti atreferējamās frāzes un atrādīt iestudētās kustības, tieši tāpēc filmas „Puikas gadi” radošā komanda tikās 12 gadus – katru reizi pa nedēļai, lai iemūžinātu, kas jauns noticis Meisona dzīvē –, un tieši tāpēc katra filmēšanas reize neilga vairāk par vienu dienu, lai maksimāli sakopotu spēkus un tomēr ļautu pieskarties arī nejaušībai.
Bet viss sākas ar šķietami parastu dienu šķietami parastā ģimenē – vecākā māsa nokaitina Meisonu, un abu ķīvēšanos pārtrauc māte, kurai bērnu ķildas ir akurāti tas, kas vēl trūkst jau tā smagu pārdomu pilnajā dzīvē. Ritot gadiem, Olīvija kopā ar bērniem maina dzīvesvietas, mainās viņas partneri un ģimenes draugi, taču, kaut arī fona informācijas ir gana un tā ir piesātināta, centrā vienmēr ir Meisons teksasieša Elāra Koltreina tēlojumā, kas patiesībā dēvējams par kāda puikas lomas vienkāršu izdzīvošanu ieslēgtas kameras priekšā. Puisis, kurš nu tiek saukts kā viens no cerīgākajiem pretendentiem uz „Oskaru”, uz šo godu stāv vienā rindā ar daudziem aktiermākslas grandiem, taču viņa nemākslotais, augstās skolās neiemācītais un brīžiem – arī neveiklais darbs būtu novērtējams arī ar kādu taustāmu balvu, jo pagaidām viņš tāpat kā Patrīcija Ārkete un Ītens Houks ir apdalīts.
Priecāties gan var Ričards Linkleiters, kurš šogad triumfēja Berlīnes kinofestivālā, kā festivāla labākais režisors saņemdams „Sudraba lāci”. Šī balva pievienojas viņa karjeras laikā jau sapelnītām divām „Oskara” nominācijām („Pēc saulrieta” un „Pēc pusnakts” scenāriji), jau iegūtam Lācim par „Pirms saullēkta” režiju, nominācijām Zelta palmas zaram Kannās un Zelta lauvai Venēcijā, kā arī neskaitāmām uzslavām par Linkleitera ambīcijām un pieticību vienlaikus. To var attiecināt uz visām režisora filmām un, protams, arī „Puikas gadiem”, kas tapusi bez konkrēta scenārija, gadu pēc gada iezīmējot jaunas līnijas tās varoņu dzīvēs, taču ne brīdi nemērķējot uz mākslīgi sakāpinātām drāmām un to risinājumiem.
Uzsvarus liekot uz dažādu vecuma posmu problēmām, kā arī attiecībām Meisona ģimenē, Linkleiters nemoralizē un nemāca – viņš ir novērotājs un epizodi pēc epizodes rada viengabalainu materiālu, kam varētu likt arī nosaukumu „Kā puika kļūst par vīru” un kas bez jebkādām problēmām varētu tikt dēvēts arī par dokumentālu materiālu, jo filmas tapšanai ir visi nosacījumi, lai tā varētu notikt. To uzsver arī muzikālais pavadījums, kurā ieskanas konkrētu gadu konkrēti hīti, tāpat kā parādās dažādi popkultūras elementi un pat videospēles un ASV prezidenta vēlēšanas, „Puikas gadiem” ļaujot kļūt par savdabīgu divpadsmit gadu portretējumu. Taču tas arī, pateicoties visu iesaistīto aktieru izaugšanai/novecošanai, par smagu skatāmvielu var kļūt, piemēram, Patrīcijai Ārketei un Ītenam Houkam – ekrāns ir nežēlīgs pret viņu krunciņām, kas nav grima mākslinieku radītas, bet ikdienas vagotas.
UZZIŅA:
„Puikas gadi”/”Boyhood”
ASV, 2014.
Režisors: Ričards Linkleiters
Lomās: Elārs Koltreins, Patrīcija Ārkete, Ītens Houks, Loreleja Linkleitere, Marko Perella, Breds Hokinss.
No 14. novembra „Kino Citadele”, „Multikino”, „Splendid Palace”
