Monika Zīle: Pirmsvēlēšanu noskaņa atgādina par “Pūķa olu” 5
Pirmsvēlēšanu noskaņa Latvijā šobrīd palaikam tāda, ka gribot negribot jāatceras Tālivalža Margēviča 1996. gadā pēc Regīnas Ezeras stāsta motīviem uzņemtā filma “Pūķa ola”. Tajā gluži parastiem cilvēkiem un viņu gaitām mistiski gaidpilnu pavērsienu nokrāsu piešķir nakts ar pilnmēnesi, kuru rakstniece dēvē par pūķa olu. Dažu austrumu tautu folklorā atrodami mīti par divām mēnesnīcām – viena saules tuvumā uzsprāgusi, izšķiļoties dažāda izmēra pūķiem. Šo būtņu turpmākās gaitas jāmeklē citās leģendās, bet mums pazīstamais nakts spīdeklis savas pilnatnes ceturksnī it kā joprojām saglabā iespēju kaut ko izperēt. Ko tieši – neviens nepateiks, bet iztēloties nav liegts. Gluži tādā pašā stilā šobrīd attīstās dažas politisko norišu šķautnes.
Politiķiem nu jāpasvīst, meklējot jaunas pūķa olas, no kurām varētu izvilināt kāda sabiedrībai tīkama tēla aprises. Nav viegli pat varas partijām, kas apsaimnieko jau aprīkotus inkubatorus. Nemaz nerunājot par vēlēšanu vajadzībām sačubināto perēkļu īpašniekiem, kuri cenšas pirmkārt paši sev skaļi iegalvot, ka čaumalu sprostā patiešām knosās nevis parasti cāļi dzelteniem knābīšiem, bet varenas un līdz šim neredzētas radības. Liekas, visgrūtāk patlaban klājas bijušajai Valsts kontrolierei Ingunai Sudrabai. Lai gan vairākums masu saziņas līdzekļu cenšas Sudrabas kundzei sniegt atbalstu, perēšanas procesa stimulācijai apbrīnojamā pašaizliedzībā piedāvājot bezmaksas ēterus un citas tribīnes, no ligzdas turpina skanēt tik vārgi čiepsti, ka pat uz viņas pieteiktās kustības īpašo misiju stingri cerējošie kļūst domīgi: kazi, vai tikai atkal nebūs kārtējais pūķa vanckars?…
Šajā gadījumā neiztiek bez likteņa ironijas. Sudrabas kundzes atskaņotā meditatīvā mantra par mūsu valsts nekam nederīgo iekārtojumu gluži likumsakarīgi aizved pie secinājuma: bet viņas pašas atpazīstamību un popularitāti taču veicinājis darbs nozīmīgā un labi atalgotā iestādē, kur bija valsts nodrošināti apstākļi pildīt uzticēto pienākumu. Šīs struktūras labi eļļoto mehānismu pametot, Sudrabas kundzei, lai kādu labvēlību viņa joprojām turpinātu baudīt, acīmredzot bez pieredzējušu politikas tehnologu palīdzības un citām stutēm neveiksies izperēt lidot spējīgu putnu. Aicinājumi nākt pulciņā, pielikt roku, veltīt spēkus, ziedot sirds gudrību arvien vairāk sāk atgādināt no reālas dzīves tālu stāvoša cilvēka saukļus, kurš, iespējams, labticīgā naivumā sev iestāstījis, ka politikā izvirzītie mērķi sasniedzami ar apkārtnes uzkopšanas talkās iederīgiem spārnotajiem lozungiem.
Taču nebūs godīgi ar lielām šaubām uzlūkot tikai Sudrabas kundzes perējumu. Savu nupat pieteicis bijušais tieslietu ministrs Jānis Bordāns. Nav īsti skaidra Reģionu alianses lolojumu dzīvelība. Iespējams, pavasarī izlidos vēl kāds vairāku sugu krustojums. Bet, pie T. Margēviča filmas pamatā liktajiem stāstiem atgriežoties, jāuzsver: lai cik pievilcīgas šķistu Regīnas Ezeras talanta zīmētās liktenīgās sakritības un sirdi kutinošie pagriezieni, politisku kustību vērtējumā un simpātiju izvēlē pilnmēness rosinātās noskaņas neder. Vienīgās pareizās olektis – skaidrs prāts, savas paaudzes vēsturiskā pieredze un ar zināšanām papildināta lietišķa spriestspēja.
