Mobilā versija
-1.7°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
18. aprīlis, 2012
Drukāt

«Puķītes» augstskolām patiktu labāk

reitingi2_km_12

Pagājušajā nedēļā publicējām jaunāko augstskolu reitingu, kā arī sapulcinājām redakcijā augstskolu pārstāvjus un citus interesentus, lai diskutētu par reitinga jēgu, nozīmi un iespēju tos uzlabot. 


 

Diskusijā piedalījās Latvijas Universitātes (LU) rektors Mārcis Auziņš, Banku augstskolas rektors Andris Sarnovičs un zinātņu prorektore Velta Vikmane, Rīgas Stradiņa universitātes prorektors Toms Baumanis, Latvijas Mākslas akadēmijas prorektors studiju un zinātniskajā darbā Andris Teikmanis, Biznesa augstskolas “Turība” valdes priekšsēdētāja vietnieks Aldis Baumanis, Vidzemes Augstskolas akadēmiskā un zinātņu prorektore Sarmīte Rozentāle, Liepājas Universitātes sabiedrisko attiecību daļas vadītāja Inga Pūre, Informācijas sistēmu menedžmenta augstskolas (ISMA) prorektors Ivars Linde, RISEBA prorektors studiju darbā Ilmārs Kreituss, Izglītības un zinātnes ministrijas Augstākās izglītības departamenta direktora vietnieks Anatolijs Melnis, Latvijas Studentu apvienības prezidents Edvards Ratnieks, SKDS direktors Arnis Kaktiņš un izglītības eksperte Līna Dzene.

Diemžēl pretēji iepriekš solītajam neieradās neviens no ekspertiem, kas izveidojuši reitingā izmantoto metodoloģiju un praktiski strādā pie reitinga veidošanas. Tā kā reitings tiek veidots sadarbībā ar LU, M. Auziņam nācās uzņemties tādu kā reitinga advokāta lomu. Viņš atzina, ka reitinga veidošanā izmantotā metodika tapusi, LU studentam izstrādājot maģistra darbu.

A. Sarnovičs: ‒ Kas tieši šajā “LA” publicētajā reitingā ir mērīts? Vai kāds var atbildēt, kāds ir reitinga mērķis?

M. Auziņš: ‒ Šaubos, vai kāds tā konkrēti var atbildēt. Tāpat kā nevar atbildēt, kāds mērķis ir pasaulē labi zināmu starptautisku reitingu veidotājiem. Manuprāt, “LA” publicētā reitinga vērtība ir tāda, ka te augstskolas nav tikai saliktas pa vietām no 1. līdz 30., bet redzami arī visi indikatori. Potenciālais students, kurš savā nākamajā augstskolā vēlas baudīt ļoti individuālu pieeju, reitingā var apskatīt, kur vairāk pasniedzēju uz vienu studentu. Ja kāds grib mācīties zinātnes universitātē, var skatīties, kādi kurā augstskolā ir zinātniskie indikatori.

 

Rezultāti jālasa gudri. Ja visu savelkam tikai līdz vienam skaitlim, kas parāda ne tikai vietu, bet arī augstskolas kopīgo jaudu pēc dažādiem statistiskiem svariem, parādās diskusijas. Jo nekad neviens pasaulē nespēs vienoties par to, pēc tieši kādiem rādītājiem būtu jāmēra augstskolas.

 

Šogad reitings tiek veidots jau piekto gadu, un viena no pievienotajām vērtībām ir tā, ka metodika palikusi viena un tā pati. Katra gada reitingus salīdzinot, var ļoti labi redzēt, kurai augstskolai kādā jomā bijusi izaugsme un kādā citā atkritiens.

V. Vikmane: ‒ Nav skaidra šī reitinga mērķauditorija. It kā tas domāts topošajiem studentiem, bet patiesībā vairāk parāda augstskolu administratīvo darbību. Reitingā nav ņemta vērā augstskolu tipoloģija – “bumbieri” samaisīti ar “redīsiem”. Es, protams, priecājos, ka nelielā Banku augstskola ir nākamā tūlīt aiz visiem lielajiem “ziloņiem”, taču skaidri zinu, ka patiesībā tas neko nepasaka par mūsu augstskolu.

L. Dzene: ‒ Apsveicami, ka Latvijā tiek veidoti reitingi, bet pareizāk būtu diskusiju par tiem organizēt pirms indikatoru savākšanas, lai visiem būtu skaidrs, pēc kādiem kritērijiem augstskolu kvalitāte tiks mērīta. Man īsti nav skaidrs, kā tiek noteikts dažādu indikatoru svars. Ir jautājumi arī par indikatora rēķināšanas formulām.

Starptautiskajos reitingos bieži vien vērtē arī augstskolas darba dinamiku trīs līdz piecu gadu griezumā. Tad var redzēt, kā augstskolas attīstās. Latvijā toties skatās tikai uz konkrēto akadēmisko gadu. Lai reitingu uzlabotu, būtu jāmēra arī studentu apmierinātība ar augstskolu un to, kā katras augstskolas absolventiem veicas darba tirgū. Iespējams, šādu informāciju gan ir grūtāk apkopot nekā augstskolu atpazīstamību sabiedrībā, ko šobrīd reitinga vajadzībām noskaidrojis SKDS.

A. Melnis: ‒ Ir svarīgi reitinga kritērijus pareizi izvēlēties un vienoties par katra svaru. Augstskolas Latvijā ir ļoti dažādas. Skaidri redzams, ka reitingā kā līdzvērtīgas vērtētas pat Latvijā darbojošās starptautisku augstskolu filiāles, kurās ir tikai 50 līdz 70 studējošo. Ja augstskolas ranžē, tās būtu jādala trīs daļās – universitāšu, citu augstskolu un mazo augstskolu grupās.

Saranovics_KM_13

 

A. Sarnovičs: ‒ Salikt vienā reitingā visu veidu augstskolas ir tas pats, kas pateikt, ka divas taburetes un trīs gurķi kopā ir pieci. Vienādu indikatoru piemērošana dažādām augstskolām liedz veidoties patiesai kopainai.

Neviens nešaubās, ka reitingus vajag, bet konkrētā reitinga indikatori lielākoties rēķināti tā, ka patiesībā neko nepasaka par augstskolu darba kvalitāti. Par Mākslas akadēmiju kā mākslinieku kalvi neko nepasaka tas, ka akadēmijas personāls nav rakstījis starptautiski citējamas zinātniskās publikācijas!

 

 

 

 

M. Auziņš: ‒ Diez vai kādu, kurš gribēs studēt mākslu, publikāciju trūkums atbaidīs!

A. Teikmanis: ‒ Bet potenciālais students var nodomāt: jā, glezno tur labi, bet rakstīt gan nemāk. Nozīmīgs pētījums Latvijas kultūrā un mākslā ir svarīgs, taču tas nekad netiks starptautiski citēts un neiekļūs šajās datu bāzēs. Līdz ar to mākslas augstskolas šāda tipa reitingos automātiski ir zaudētājas.

M. Auziņš: ‒ Tas, kā uzskaitīt humanitāro jomu zinātnieku veikumu, ir plašāks jautājums. Arī LU cieš no tā, ka tas ne vienmēr tiek uzskaitīts.

V. Vikmane: ‒ Arī tad, ja studē profesionālā studiju programmā, nav tik svarīgi, cik pasniedzējiem ir doktora grāds un citējamās publikācijas.

M. Auziņš: ‒ Potenciālais students nav tik dumjš, lai nesaprastu, kas viņa izvēlētajā studiju programmā ir svarīgs un kas ne. Jaunieši taču apzinās, ko viņi vēlas saņemt no Banku augstskolas, ko no universitātes. Reitingu kontekstā augstskolām patīk uzsvērt savu dažādību, taču, kad jāsaņem nauda no valsts budžeta, tad visu vajag vienādi un vienlīdzīgi.

I. Kreituss: ‒ Klausos Auziņa kungā un domāju ‒ eksakts cilvēks, bet cik perfekti viņam izdodas runāt. Iedomājoties sevi kā skolēnu, kas izvēlas nākamo augstskolu, vai viņa tēvu, skatos uz šo reitingu un redzu, ka tam, kas man par augstskolu varētu būt interesants, atbilst tikai viens kritērijs ‒ doktoru skaits akadēmiskajā personālā.

Vajadzētu parēķināt korelāciju starp studentu skaitu augstskolā un vietu šajā reitingā. Pieņemu, ka atklātos: jo vairāk studentu, jo augstāka vieta. Bet kam tad reitings? Jāsaskaita studenti un jāsarindo augstskolas.

Baumanis_KM_12A. Baumanis: ‒ Gribētu piekrist Auziņa kungam ‒ lai redzētu augstskolu attīstības dinamiku, ir jēga “LA” reitinga metodoloģiju saglabāt. Tiešām nevar izveidot tādu reitingu, lai visas augstskolas būtu apmierinātas.

Tomēr reitingā ir problēmas. Latvijas Zinātnes padome, uzskaitot zinātnieku veikumu, ņem vērā divas starptautiskās zinātniskās datu bāzes. Nezinu, pēc kādiem kritērijiem vadās reitinga veidotāji, ņemot vērā tikai vienu “Web of Sciences” datubāzi. Ticamāks tomēr varētu būt padomes viedoklis.

 

 

 

 

 

I. Pūre: ‒ Nav pareizi, ka daudzus indikatorus rēķina, par pamatu izmantojot skaitļus, kas attiecināmi uz visu Latviju, nevis konkrēto augstskolu. Tas mazākās augstskolas noliek sliktākā pozīcijā. Mēs varam uzlabot rādītājus ļoti daudzos indikatoros, taču, tā kā esam maza augstskola, vienalga uz augšu netiekam.

A. Sarnovičs: ‒ Mazā augstskolā starptautiskie studenti var būt puse visu studentu, bet par to reitingā vienalga dabūs maz punktu, jo tiek rēķināts šo studentu īpatsvars pret visiem Latvijas studentiem un nerēķina, cik procenti ārzemju studentu ir šajā konkrētajā augstskolā.

 

Jāsaka gan, ka ne visi indikatori ir par labu lielajām augstskolām. Piemēram, ja skaita, cik procentiem mācībspēku ir doktora grāds, vinnē mazās augstskolas, kurās ir tikai viens vai divi pilna laika mācībspēki, kam ir doktora grāds. Tad reitingā parādās, ka 100 procentiem pasniedzēju ir šis grāds, kas lielā augstskolā nav iespējams.

 

M. Auziņš: ‒ Lai kādus kritērijus reitingā izmantotu, vienalga tie kādam nepatiks! Ir naivi cerēt, ka Latvijā iespējams uztaisīt reitingu, kas visiem patiks. Pat jūsu teiktajā ir pretrunas ‒ rēķināt doktoru skaitu pret pasniedzēju skaitu konkrētā augstskolā ir slikti, bet rēķināt ārvalstnieku skaitu, dalot to tikai ar augstskolas studentu skaitu, būtu labi.

A. Sarnovičs: ‒ Ar šiem piemēriem gribēju parādīt, ka rodas absurdas situācijas, nevis pateikt, kā rēķināt būtu pareizāk.

S. Rozentāle: ‒ Augstskolas starptautisko sadarbību vispār varētu mērīt citādi. Izdevīgāk un objektīvāk būtu skaitīt absolventus, kam studiju laikā bijusi pieredze ārvalstīs.

A. Teikmanis: ‒ Kāpēc šajā reitingā ir pilnīgi kājām gaisā sagriezts indikators par studentu un pasniedzēju proporciju? Visur pasaulē augstu tiek vērtēts tieši tas, ka ir maz studentu uz vienu pasniedzēju, bet te ir otrādi. Mēs te, Latvijā, esam izgudrojuši ne tikai jaunu riteni, esam izgudrojuši kantainu riteni.

I. Pūre: ‒ Absolventu skaits arī nebūtu jārēķina pret studentu skaitu augstskolā, bet gan pret uzņemto skaitu, jo, kamēr students beidz augstskolu, augstskolā daudz kas var mainīties.

M. Auziņš: ‒ Jebkuru indikatoru var pārskatīt, taču tad nebūs pa gadiem salīdzināms.

I. Linde: ‒ “Times” reitinga veidotāji pērn pamainīja indikatorus, jo secināja, ka līdz tam lietotie nav ģeldīgi. Var līdztekus veidot divus reitingus – vienu pēc vecajiem kritērijiem, lai redzētu pēctecību, bet otru pēc uzlabotajiem indikatoriem.

 

Auzins_KM_13

M. Auziņš: ‒ Tāds variants varētu būt. Varētu būt arī vairāk indikatoru. Savulaik reitingu gribēja veidot pēc ļoti līdzīgiem indikatoriem kā top “Times” reitings, taču daļa šajā reitingā izmantoto indikatoru par Latvijas augstskolām nebija pieejami publiskās datu bāzēs. Tāpēc no daļas nācās atteikties. Piemēram, finansiālo indikatoru reitingā faktiski nav, jo nav pieejami salīdzināmi dati.

 

 

 

 

 

 

T. Baumanis: ‒ No reitinga var secināt, ka vislabāk mācīties lielā augstskolā, bet šis secinājums nav īsti pareizs. RSU it kā nebūtu pamata sūdzēties par reitingu, jo esam augstā vietā. Tomēr uzskatām, ka reitings ir institucionāla mērīšanās, pat PR aktivitāte. Domāju, ka nepieciešama objektīva aina par situāciju augstākajā izglītībā un tā būtu jāveido Augstākās izglītības padomei, izmantojot kādus ārvalstīs pārbaudītus paņēmienus.

I. Kreituss: ‒ Godīgi jāpasaka, ka tas ir LU izstrādāts reitings, kurā izmantotos kritērijus neatbalsta neviena cita augstskola.

 

E. Ratnieks: ‒ Augstskolas toties ne tik daudz satrauc tas, ka viņas ir neapmierinātas ar šo reitingu, cik tas, ka LU ir vienīgā, kura ir apmierināta. LU ir dublējusi dažas Mākslas akadēmijas programmas, un var būt arī gadījumi, kad jaunietis nolemj studēt tajā augstskolā, kas reitingā ir augstākā vietā.

 

V. Vikmane: ‒ Uzskatu, ka reitings nav izmantojams, izraugoties studiju vietu.

A. Sarnovičs: ‒ Potenciālajam studentam noderīgāk būtu redzēt nevis šādu reitingu, bet reitingu ar studiju virzieniem, lai jaunais cilvēks varētu uzzināt, kur visaugstākajā līmenī var apgūt, piemēram, ekonomiku.

I. Kuzmina: ‒ Studiju programmas izvērtējot, taču tapšot studiju virzienu reitings. Vai tad augstskolas būs mierīgas? Katra būs apmierināta ar sev ierādīto vietu?

A. Baumanis: ‒ Nu nebūs mierā! Tad tikai sāksies tracis. Bet es gribētu nomierināt sakarsušos prātus. Visu cieņu reitinga veidotājiem un metodiskajiem vadītājiem, taču topošais students, domājot, kur studēt, nebūt nevadās galvenokārt pēc šī reitinga. Jaunieši visbiežāk smeļas informāciju cits no cita, un, ja kādā augstskolā kaut kas nebūs kārtībā, viņi pusstundas laikā būs piebļāvuši pilnu tviteri.

V. Vikmane: ‒ Bet bērnu studijas parasti finansē vecāki, un viņus gan šāds reitings var ietekmēt.

I. Linde: ‒ Ne jau vieta reitingā nosaka, vai kāda augstskola ir kvalitatīva vai ne.

A. Baumanis: ‒ Ir augstskolas, kuras “LA” reitingā ir stipri augstu un bezdarbnieku ražošanas reitingā arī ir stipri augstu. Svarīgi ir arī tas, ko par augstskolām domā darba devēji.

 

Portālā “Prakse.lv” var redzēt, ka darba devēji jauniešiem visbiežāk iesaka studēt Rīgas Tehniskajā universitātē, LU un “Turībā”. Cik mums profesoru, cik zinātnisko rakstu pie mums tapuši, tas darba devējiem nav tik svarīgi kā mūsu absolventu kompetence.”

 

I. Kuzmina: ‒ Vai ir iespējams izveidot tādu reitingu, lai visas augstskolas būtu apmierinātas?

A. Sarnovičs: ‒ Tādos reitingos augstskolas nav secīgi izkārtotas. Students var mājas lapā ievadīt parametrus, piemēram, lai “izmet” augstskolas, kur ir vislabākās prakses iespējas. Var, protams, apskatīt arī augstskolu kopumā. Katra augstskola tiek zīmēta kā puķīte ar ziedlapiņām, kas ataino indikatorus. Jo tā garāka un treknāka, jo attiecīgajā jomā augstskolai labāks rādītājs. Potenciālo studentu vecākiem svarīgākas vienas lapiņas, bet ārvalstu sadarbības partneriem – citas. Tādi reitingi, protams, ir ilgtermiņa projekts.

A. Teikmanis: ‒ Es arī piekrītu, ka “LA” reitinga galvenā problēma ir, ka tas ir hierarhisks, kas pie nelielā Latvijas augstskolu skaita un situācijā, kad tās ir ļoti daudzveidīgas, nav pareizi. “U-map” vai tā sauktais puķītes tipa salīdzinājums te iederētos daudz labāk un daudzās valstīs tādus veido.

 

Ja vēlamies pacelt mazliet augstāk augstākās izglītības latiņu, visas augstskolas kopā varētu domāt par jauna tipa reitingu veidošanu, neatstāt atbildību tikai LU.

 

M. Auziņš: ‒ Jo vairāk informācijas, jo labāk. Ideāli, ja Latvijā būtu četri vai pat pieci reitingi. Taču “LA” publicētā reitinga datus arī var izmantot, zīmējot puķītes.

I. Pūre: ‒ Kāpēc LU izskatās uzurpējusi varu? Kāpēc mēs paši nevaram vienoties par kādiem kritērijiem, kas būtu izmantojami reitingā?

I. Kuzmina: ‒ Būtisks ir jautājums, vai augstskolas pašas spēj vienoties. Varbūt Augstākās izglītības padome var koordinēt “puķīšu” reitinga tapšanu?

A. Baumanis: ‒ Esmu šīs padomes priekšsēdētāja vietnieks. Neceriet, ka padome jelkad mēģinās nodarboties ar augstskolu reitingošanu.

A. Teikmanis: ‒ Skaidrs, ka katra augstskola mēģinās arī klasifikatoru pagriezt tā, lai dati tiktu atlasīti tā, kā viņiem izdevīgāk.

I. Linde: ‒ “U-map” nav reitings, bet klasifikators. Augstskolām pašām būtu jāvienojas un jādara. Igaunijā jau ir apkopota informācija par lielāko daļu augstskolu, lai varētu izveidot “U-map” tipa reitingu ar tā sauktajām puķītēm.

M. Auziņš: ‒ Es būtu tikai priecīgs, ja visām augstskolām izdotos vienoties un IZM vadībā tiktu izveidota kāda pētnieku grupa, kurai mēs visi spētu uzticēties un kura tad noteiktu, pēc kādiem indikatoriem augstskolas vērtējamas. Tad mēs gūtu daudz labāku priekšstatu par to, kāda ir Latvijas augstākā izglītība.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+