Viedokļi
Komentāri

Pulksteņa grozīšana vairs nedod tik lielu sabiedriskā labuma efektu 16

Foto: Fotolia

Katrs no mums būs piedzīvojis situāciju – kad cilvēkiem vairs nav par ko runāt, viņi pievēršas laika apstākļiem. Tas ir pateicīgs un pavisam nevainīgs temats, kas ļauj viegli sākt sarunu pat ar vilcienā nejauši sastaptu ceļabiedru un nekad neved pie strīdiem. Taču ir vēl viens cits laiks, un tas ir mūsu pulksteņu rādītais laiks. Starp citu – latviešu valoda ir vienīgā no man zināmajām valodām, kur klimatiskais laiks un pulksteņa laiks skan vienādi – vienkārši “laiks”. Un šis pulksteņa laiks ne tikai Latvijas sabiedrību, patiesībā lielu daļu pasaules, sašķēlis divās pilnīgu pretēju un nesamierināmu uzskatu nometnēs. Jau konkrētāk – tā ir pāreja no ziemas uz vasaras laiku un otrādi. Vieni to atbalsta, citi kategoriski noraida.

Pavisam nesen, augusta vidū, beidzās Eiropas Komisijas organizētā interneta aptauja ar mērķi noskaidrot iedzīvotāju viedokli par vasaras laiku. Lai gan socioloģisko aptauju rezultāti liecina, ka pulksteņa grozīšanu Eiropas valstīs (Latviju ieskaitot) vidēji atbalsta vien aptuveni trešā daļa iedzīvotāju, interneta aptaujas rezultātus es neņemtos prognozēt. Kas to lai zina, ko domā interneta lietotāji un vienlaikus sabiedriski aktīvi cilvēki, kuriem pietiek laika un uzņēmības meklēt un izpildīt anketas tīmeklī. Tas, kas šķiet pārdomu vērts, – neraugoties uz priekšrocībām un sabiedrisko labumu, ko it kā nodrošina pulksteņa laika maiņa (enerģijas taupība, lielāka drošība uz ceļiem), aizvien vairāk cilvēkiem tā asociējas ar nevajadzīgām neērtībām un jucekli. Pēdējo gadu desmitu tendences pasaulē liecina, ka daudzas valstis pilnībā atsakās no savulaik ieviestiem vasaras un ziemas laikiem (Ķīna, Krievija, Indija, Turcija, Ēģipte, Baltkrievija un citas) vai vismaz sāk izvērtēt šādas rīcības lietderību (Eiropas Savienības valstis).

Man pašam šķiet, ka šī uzskatu maiņa nav tikai modes lieta vai ieklausīšanās dakteru sagudrotos “veselīgo bioritmu” padomos, bet gan liecina par dziļākiem procesiem modernajā sabiedrībā. Vismaz Eiropā aizgājuši laiki, kad milzīgas ļaužu masas rītos sēdās sabiedriskajā transportā, lai paspētu ieņemt darba vietas fabrikās un birojos. Tas bija industrijas laikmets, kad cilvēku laiks tika sinhronizēts ne tik daudz ar lecošo vai rietošo sauli, bet gan ar pulksteni pie rūpnīcas vārtiem. Ne velti ideja par vasaras laiku pirmo reizi parādījās 1895. gadā, tradicionālās industrijas laikmeta zenītā. Savu ieviešanu tas piedzīvoja 1916. gadā Vācijā un Austroungārijā. Pagājuši simt gadi. Šodien informācijas sabiedrība un ražošanas procesu automatizācija mainījusi darba vietu struktūru, turklāt gan telpiskā (“darbs no mājām”, “attālinātais darbs” utt.), gan pulksteņa laika nozīmē (“plūstošie grafiki”, “brīvais grafiks” utt.). Patiesībā nodokļu konsultantam, grāmatvedim, programmētājam vai datorgrafiķim bieži vien ir pilnīgi vienalga, vai viņš darbu sāk stundu agrāk vai vēlāk – galvenais, lai uzdevums būtu izpildīts. Šādiem cilvēkiem vairs nav jāpiemērojas darba vietas pulkstenim, viņu ritmu nosaka saule, gluži kā zemniekiem tradicionālās sabiedrībās. Bet tas nozīmē, ka pulksteņa grozīšana vairs nedod tik lielu sabiedriskā labuma efektu kā agrāk.

Mūsu valdība lēmusi, ka arī Latvija būtu gatava atteikties no pulksteņa rādītāju grozīšanas, bet ar noteikumu, ka par pamatlaiku Eiropas Savienībā tiek noteikts vasaras laiks. Tas patiešām būtu Zālamana lēmums. Garie, gaišie un šogad arī neparasti siltie vasaras vakari ir viens no skaistākajiem piedzīvojumiem mūsu citādi visai skarbajā ziemeļzemē.

Saistītie raksti
LA.lv