Mobilā versija
-0.8°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
6. janvāris, 2012
Drukāt

Pulksteņu apstādināts laiks “Latgaļu sētā”

Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

Lai arī negantnieks vējš nolauzis ceļa rādītāju uz mūsu meklētajām mājām, tomēr garām tām nepabraucam. Senatnīgais nams un saimniecības ēkas vedina domāt, ka esam nokļuvuši Dekšāres pagasta “Latgaļu sātā”. Bet kāpēc pie nama brāzmaini plīvo valsts karogs? Vai šajās mājās ir kādi svētki?

Saimnieces Astrīda Vucina un viņas meita Marika Zeimule skaidro – kad ierodas gaidīti viesi, tie vienmēr ir svētki.

 

Astrīda strādā Dekšāres pamatskolā par skolotāju, bet Marika ir Madonas mākslas skolas direktore. Pagājušā gadsimta divdesmitajos gados celto māju Astrīda iegādājās, kad vēl dzīvoja Ogrē, bet šo namu izmantoja kā vasarnīcu. Izskaidrojums, kāpēc vēlējās iegādāties īpašumu Dekšārēs, ir vienkāršs. Šī ir viņas dzimtā vieta. Pēc gadiem vīrs Donāts ierosināja pārcelties uz dzīvi laukos pavisam. Kad vīrs nomira, Astrīdai vienai ar bērniem ikdiena laukos kļuva par grūtu un viņa ar meitām pārcēlās uz Rīgu. Un tad katru nakti sāka rādīties zīmīgs sapnis. Viņa redzēja savas lauku mājas un nebarotu zirgu. Vēlāk, kad māju remontēja, atklājās, ka zem pamatiem aprakta zirga galva un tā atradās tieši tajā vietā, kur bija stāvējusi Astrīdas gulta. Viņai izdevās veiksmīgi pārdot nelielo Rīgas dzīvoklīti, un šī nauda tika ieguldīta mājas remontā. Kopš 2007. gada Astrīda atkal ir atgriezusies Dekšārēs, kur dzīvo kopā ar meitu Mariku.

“Latgaļu sāta” ir sadalīta divās daļās – senatnīgajā un laikmetīgajā. Vēsturiskajai pusei atvēlēts mājas tā sauktais aukstais gals, kur nekad nav bijusi krāsns un nav arī tagad. Marika uzsver, ka šajā mājas daļā viss ir autentisks – sienas, griesti, grīda ar platajiem ozolkoka dēļiem. Šī lielā telpa ir īstena seno lietu krātuve, kur var aplūkot aužamās stelles, dažādus mūzikas instrumentus, senos darbarīkus. Izveidots vesels stends, kurā gluži kā muzeja ekspozīcijā redzamas seno latgaļu rotaslietas, kaujas ieroči, sadzīves priekšmeti.

– Varētu jau šo senlietu kolekciju nodot muzejam, bet tad to novietotu kādā stūrītī, kastītē un tā paliktu nepamanīta. “Latgaļu sātā” gada laikā ciemojas vairāki simti cilvēku, un mūsu vidē viņi šo kolekciju spēj uztvert kā dzīvu vēstures materiālu, – stāsta Marika. 
NamsStelles-ak

Vasarās “Latgaļu sātā” bērniem tiek rīkotas etnogrāfiskās un mākslas nedēļas, lai jaunā paaudze apgūtu iemaņas aušanā, maizes cepšanā, siera siešanā, mācītos tautasdziesmas, dančus, arī latgaliešu valodu. Šīs vasaras nometnes rīko biedrība “Latgaļu sāta”, kuras vadītājas pienākumus pilda Marika.

– Katra vide, kurā atrodies, nosaka savu darbošanos, un mūsējā liek runāt par tradīcijām, tautiskumu, kultūru, – uzsver Marika.

Ziemā senatnīgajā mājas daļā valda klusums un vēsums. Rosība atsāksies, iestājoties siltam laikam. Tāpēc dodamies uz mājas silto, dzīvojamo pusi, kuru laika gaitā skārušas pārmaiņas. No kādreizējām divām mazām istabiņām izveidota viena lielāka telpa, kuras “sirds” ir kamīns – kurtuve, kas gādā gan par ūdens sasildīšanu, gan mājokļa apkuri. Saimnieces parūpējušās, lai arī mēbeles būtu atbilstošas tā laika garam, kad māju būvēja.

– Māja nav iekārtota vienas dienas laikā. Tās remontu veica nevis kāda firma vai celtnieku brigāde, bet lielākoties visu darījām talku veidā. Paši radoši domājām un meistarojām. Restaurējām vecās mēbeles, iegādājāmies arī jaunas, raugoties, lai tās atbilstu divdesmito trīsdesmito gadu stilam, – paskaidro Marika.

Kā apliecinājums viņas sacītajam ir arī istabas stūrī skanošais radioaparāts, kas saglabājies no trīsdesmitajiem gadiem.

Guļamistabā novietota pamatīga pūralāde, uz kuras norādīts darināšanas laiks – 1920. gads. Marika teic, ka senlaikos pūralādes kalpojušas kā skapis un arī viņa to izmanto drēbju glabāšanai. Turpat līdzās – stelles, un tās nav domātas vienīgi kā dizaina elements. Marika auž tautiskos brunčus, kurus pasūta dažādi koru kolektīvi. Savukārt mamma Astrīda specializējusies jostu aušanā.

– Aušana man ir hobijs ar peļņas piesitienu, – noteic Marika.

Viņa aicina atbraukt nākamvasar, kad “Latgaļu sātas” pagalmā sliesies vairākas 9. un 10. gadsimta latgaļu mājiņas, kas tapušas ar Eiropas Zivsaimniecības fonda atbalstu.

Ievēroju, ka “Latgaļu sātā” ir daudz un dažādi senu laiku pulksteņi. Tie gan laiku vairs neskaita. Un tāda arī ir sajūta, ka laiks šeit apstājas.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+