Latvijā
Vēsture

Pulkveža Vācieša sprediķis strēlniekiem Piņķu baznīcā ir tikai mīts 0


Strēlnieki 1916. gada 19. jūlijā pa ceļam uz fronti tiešām gāja garām Piņku baznīcai un pie tās nakšņoja.
Strēlnieki 1916. gada 19. jūlijā pa ceļam uz fronti tiešām gāja garām Piņku baznīcai un pie tās nakšņoja.
FOTO NO KARA MUZEJA KRĀJUMA

Latvijas masu informācijas līdzekļi plaši ziņo par otrdienas, 25. septembra ugunsnelaimi Piņķu luteriskās Sv. Jāņa baznīcas tornī un piemin arī dievnama vēsturi.

Balstoties galvenokārt dzejnieka Aleksandrs Čaka balādē “Sprediķis Piņķu baznīcā”, tiek apgalvots, ka 1916. gada 17. jūlijā šajā vietā uzrunu saviem karavīriem teicis 5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljona komandieris Jukums Vācietis. Vēsturnieki ne reizi vien aizrādījuši, ka tautā izplatītais nostāsts ir vien literāra leģenda, kas gadu gaitā tomēr ļoti ieskaņojusies.

Pašreizējā, izcilā arhitekta Johana Daniela Felsko projektētā Piņķu baznīca iesvētīta 1874. gada 16. jūnijā. Jaunais dievnams tapa līdzās vecajai, 17. gadsimta celtajai koka baznīcai, kas bija nonākusi tehniski sliktā stāvoklī. Tā kā Piņķu muižas jeb Pinkenhofas tā laika mācītāji uzturēja labas attiecības ar Rīgas rāti un draudze ietilpa Rīgas patrimoniālajā apgabalā, baznīca un divstāvīgā mācītājmājā tapa par pilsētas naudu.

Iesvētīšanas dienā draudze no Rīgas rātes dāvanā saņēma “sudraba, stipri zeltītu kristības biķeri”. Dievvārdi baznīcā tika turēti kā vācu, tā latviešu valodā. Vēsturiski Piņķu baznīcu sauca Sv .Nikolaja vārdā, taču 1939. gada 23. maijā par godu Neatkarības kara 20. gadskārtai pēc valsts vadītāja Kārļa Ulmaņa iniciatīvas draudzi un baznīcu pārsauca Sv. Jāņa vārdā.

Aģentūra LETA apgalvo: “1916 gada 17. jūlija rītā 5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljons ceļā uz Smārdes iecirkņa fronti, kur gatavojās ievērojams krievu armijas uzbrukums, iegriezās Piņķu muižā. Bataljona komandieris Jukums Vācietis noturēja Piņķu baznīcā savu slaveno dievkalpojumu.” Līdzīga satura stāsts ievietots arī Piņķu draudzes vietnē internetā un vēl daudzos interneta resursos, tāpat grāmatās.

Šo it kā vēsturisko notikumu grāmatā “Mūžības skartie” iekļautajā balādē “Sprediķis Piņķu baznīcā” emocionālās un patriotiskās rindās paudis A. Čaks, likdams ļoti daudziem, gadu desmitiem ilgi, ticēt, ka ievērojamais pulkvedis patiešām no kanceles sacījis: “Cīņā iet ir brīvu vīru daļa,/Cīņā mirt ir brīvu vīru daļa,/ Lai pēc tam kā dzīva, liela elpa/ Augšup celtu visu savu tautu.” Ir bijuši pat strīdi, vai Vācietis uzrunu no kanceles pirms kaujas sacījis vecajā, vēl saglabātajā 17. gadsimta baznīcā, vai jaunajā, Felsko projektētajā. Taču jāsaka, ka viss stāsts par Jukuma Vācieša runu Piņķu baznīcā ir mīts un literāta fantāzijas uzburta aina.

Par īpaši atmodas gados kopto “Piņķu sprediķa” mītu un sabiedrības uzticību tam rakstījis gan vēsturnieks Kaspars Zellis (“Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls” Nr 4., 2014. gads), gan LU profesors Ēriks Jēkabsons. Tāpat Kara muzeja Pirmā pasaules kara vēstures nodaļas vadītāja Ilze Krīgere uzsver: “Neviens dokumenta rakstu gals Jukuma Vācieša runu baznīcā neapliecina. 5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljons kaujas žurnālā par to nav nekā. Ja kaut kas tāds tiešām būtu noticis, to taču tur ierakstītu! Jā, tur ir ierakstīts, ka strēlnieki Piņķu baznīcā nakšņoja. Tas ir fakts. Kaujas žurnāla atzīmēts, ka Piņķos viņi bija nevis 17., bet 19. jūlijā pēc vecā stila, tātad 1. augustā pēc jaunā.”

Leģendārā runa ir pieminēta starpkaru Latvijā rakstītajās atmiņās; par to runājis arī ģenerālis Andrejs Auzāns.

Taču šīm atmiņām piemīt kopēja iezīme – tās stāstījuši cilvēki, kas paši Piņķu notikumā nemaz nav klāt bijuši, kamdēļ vēsturnieki tās vērtē kritiski.

“Atmiņas tika vēlāk “safrizētas” un tām nevar uzticēties. Arī Čaks nekad nav bijis strēlnieks,” tā Krīgere.

Pieļaujams, ka A. Čaks, rakstīdams “Sprediķi Piņķu baznīcā”, izmantojis mācītāja Voldemāra Maldoņa 1916. gadā pirms Ķekavas kaujām strēlniekiem teikto sprediķi “Esiet kā vīri”. “Vēl viena lieta – Vācietis īstenībā bija ļoti reliģiozs, un šaubos, vai viņš atļautos kāpt kancelē. Tas, ka viņš kādreiz kādu runu varēja arī teikt, to noliegt nevar, jo strēlnieku pulku komandieri pirms kaujām uzrunāja savus karavīrus. Bet ka no kanceles, baznīcā…” – piebilst vēsturniece.

LA.lv