Mobilā versija
-0.3°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
9. decembris, 2014
Drukāt

Koļinko pulveris vēl sauss

Foto - Juris KalniņšFoto - Juris Kalniņš

Latvijas Futbola federācijas rīkotajā aptaujā par šogad labāko spēlētāju virslīgas čempionātā atzīts Jānis Ikaunieks no FK “Liepāja”, viņš arī labākais pussargs. Citos posteņos izcilākie bijuši vārtsargs Kaspars Ikstens (FK “Jelgava”), aizsargs Kaspars Dubra (FK “Ventspils”), uzbrucējs Vladislavs Gutkovskis (“Skonto”) un čempionvienības FK “Ventspils” galvenais treneris Jurģis Pučinsks. Bet pašu spožāko titulu “Latvijas labākais futbolists” otro reizi ieguvis 39 gadus vecais izlases vārtsargs Aleksandrs Koļiņko, kurš jau ceturto sezonu maizi pelna Krievijas pirmās līgas klubā Kaļiņingradas “Baltika”.

Maza izvēle

– Vai esi apmeklējis treneru kursus?

– Esmu ieguvis Eiropas futbola federāciju asociācijas (UEFA) A kategorijas trenera licenci. Augstāk ir tikai PRO licence, bet to nevaru iegūt, kamēr spēlēju. Manuprāt, būs interesanti strādāt par treneri ne tikai vārtsargiem vien, bet visai komandai. Tagad apmeklēju arī kvalifikācijas celšanas kursus.

– Vai pazīsti daudz futbolistu, kuri ieguvuši trenera licenci?

– Domāju, ka A kategorijas nav nevienam. Krievijā to nevar iegūt, kamēr aktīvi spēlē. Latvijā man ļāva mācīties kursos, jo atbildu kritērijiem, ir daudz spēļu izlasē. Pieteicos, jo sapratu – kad beigšu futbolista karjeru, nebūs lieki jātērē laiks.

– Vai komandas biedri jokojot nav jau tevi iesaukuši par treneri?

– Reizēm pajoko gan, arī treneri. Amizanti, ka es jau biju ieguvis A kategoriju, bet “Baltikas” vārtsargu trenerim bija tikai B kategorija. Klubā mani ciena, ieklausās padomos, kuri kādam vajadzīgi par spēli, citam – par sadzīvi, disciplīnu.

– Vai Latvijas izlasē ir tādi, kuriem jāaizrāda par disciplīnu?

– Viens otrs laikam ir (smaida). Grūti spriest, jo lielāko daļu personiski nepazīstu – cita paaudze. Kaļiņingradā spēlē Artūrs Zjuzins, viņam varu ko pateikt, ja redzu, ka dara nepareizi. Bet viņš ir disciplinēts, un laiks karjerā spert nākamo soli.

– Zjuzins arī bija starp kandidātiem uz Latvijas labākā futbolista balvu.

– Es viņam to arī dotu – klubā ir starp līderiem, tāpat izlasē, ja neskaita maču pret holandiešiem. Pārējie kandidāti klubos īsti nav spēlējuši. Uzskatu, ka nav pareizi balvu dot vārtsargam vai aizsargam, labāk izvēlēties uzbrūkošu spēlētāju.

– Mums jau divus gadus pēc kārtas labākais ir vārtsargs, pirms tam bija aizsargs.

– Iepriekšējai paaudzei bija no kā izvēlēties – Pahars, Verpakovskis, Laizāns. Reizēm bija grūti pateikt, kurš vairāk pelnījis. Šoreiz arī, jo vienkārši nav no kā (smejas).

– Latvijas izlases galveno treneri Marianu Paharu apskaust nevar.

– Marikam nav viegli. Puiši nav slikti, taču netiek pie spēlēšanas klubā. Manai paaudzei arī bija tāda problēma, taču viņi spēlēja augstas klases klubos Kijevā, Londonā.

Gandrīz kā Eiropā

– Kāds tev kopumā bijis šis gads?

– Gada pirmās divas trešdaļas bija ļoti labas, klubā regulāri spēlēju, līdz jūnijam nezaudēju nevienā mačā. Septembrī aizvadīju divas labas spēles izlasē, taču klubā man uzticējās tikai reizi, tāpat arī oktobrī. Pēc tam izlases mačs Amsterdamā. Gada pēdējā trešdaļa nebija tik laba.

– Un vēl Krievijas rubļa kurss pamatīgi krities.

– Pusotru reizi! Tas jūtams, jo algu saņemu rubļos. Krievijas iedzīvotāji to nepārdzīvo – piens līdz šim maksāja 30 rubļus, tagad – 35, nav tik būtiski. Degvielas cena nav mainījusies. Pieleju automašīnas tvertni par 50 eiro, atbraucu līdz Rīgai un atpakaļ. Man lielākie izdevumi ir Latvijā, konvertējot rubļus uz eiro, jāzaudē daudz. Lai kontā stāv rubļi, un tad redzēs, kas notiks.

– Vai ģimene ir ar tevi Kaļiņingradā?

– Nē, Rīgā. Vecākais dēls (14) iet skolā, jaunākais (6) – dārziņā. Man klubā no novembra līdz janvārim ir atvaļinājums, tad sākas treniņu nometne. Ko viņi Kaļiņingradā vieni darītu? Līdz mājām tikai 400 km, tādēļ atbraucu katrās brīvdienās. Pērn robežu šķērsoju 40 reizes, visi robežsargi mani pazīst.

– Kaļiņingrada ir Krievija vai Eiropa?

– Mazliet Eiropa. Pēc komforta tā varētu būt Krievijas trešā ceturtā labākā pilsēta aiz Maskavas un Sanktpēterburgas. Kaļiņingradā jūtos labi – maza eiropeiska pilsēta. Tur ir citādi nekā Krievijā, īstu vietējo maz, pārsvarā iebraucēji.

– “Baltika” organizācija arī ir mazliet Eiropā, varbūt pat labāk?

– Organizācija ir laba, formastērpus mazgā, medicīna sakārtota. Treneri uzticas spēlētāju profesionālismam, tikpat kā nav kontroles. Citos pirmās līgas klubos, kā stāsta, esot sliktāk.

– Vai Krievijas pirmajā līgā nesanāk vairāk lidot nekā premjerlīgā?

– Tā gan, premjerlīgā ir sešas Maskavas komandas, gandrīz pusi čempionāta savā starpā izspēlē. Pirmajā līgā jālido reizi divās nedēļās, nav tik traki. Reizēm gan tālu – uz Vladivostoku, Habarovsku. Vienmēr caur Maskavu, un gadās, ka nākamais reiss ilgāk jāpagaida. Dažreiz jāspēlē mazās pilsētās, kur nav lidostas, līdz tām vēl jābrauc ar autobusu.

– Vai lidojums uz Vladivostoku tavā vecumā ir grūtāk panesams nekā jaunībā?

– Grūts tas ir jebkurā vecumā. Viss atkarīgs no lidmašīnas, dažās neērti sēdēt, ne apgulties, ne kājas izstiept. Taču citās ir ļoti ērti – iekāp, aizmiedz, un lidojums paiet nemanot. Čarterreisu mums nav nekad – finanses neļauj.

– Esi izteicies, ka šobrīd svarīgākais ir nevis balvas, bet gan veselam aiziet uz treniņu. Traumas nomoka?

– Trīs reizes jāpiesit kokam – normāli. Cenšos sekot sev līdzi. Man paveicies, jo komandai “Baltika” ir prātīgs treneris, saprot, ka pieredzējušu spēlētāju labāk nenoslogot nekā pārslogot. Tas arī ir iemesls, kāpēc spēlēju tik ilgi. Citā komandā pie cita trenera varbūt jau būtu beidzies pulveris.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+