Pundursalu valstiņa – Malta 3
Malta ir arhipelāga salu valsts Vidusjūras viducī ar tikai 316 km2 kopējo platību.
Dižciltīgums un romantika vienkopus
Tā kā visa Malta ir mazāka par Rīgu, vārds “pilsēta” šajā salā tā īsti nemaz neiederas. Drīzāk tās ir vairāk vai mazāk apdzīvotas vietas, kas plūdeni pāriet cita citā. Lūk, vieta ar nosaukumu Valleta tiek uzskatīta par Maltas galvaspilsētu. Starp citu, 2018. gadā tā būšot pat Eiropas kultūras galvaspilsēta.
Izkāpjot Valletas autoostā, kājas burtiski pašas atrod ceļu uz Augšējiem Baraka dārziem. Patiesībā tā ir gleznaina panorāmas platforma, no kuras paveras elpu aizraujošs skats uz Eiropas skaistāko dabisko ostu un trim vēsturiskajām pilsētām Kaspikua, Sengleja un Vitorioza. Taču iedzīvotāji joprojām lieto to senos nosaukumus – Bormla, Isla un Birgu. Vai vērts uz tām doties? Protams! Nedomāju, ka bieži gadās nonākt apdzīvotā vietā, kas sastāv no divām paralēlām satiksmes ielām, no kurām visas šķērsielas uz abām pusēm pa vairāklīmeņu kāpnēm ved lejā pie ūdens. Bet apbūve ļauj nokļūt īstos viduslaikos – ar inkvizitoru pilīm, majestātiskām baznīcām, smieklīgi šaurām ieliņām un pagalmiņiem.
Valletā joprojām jūtama Ordeņa lielmestra dižciltīgā gaume. Vietējie teic – pilsētu esot cēlis džentlmenis džentlmeņiem. Mantojumā palikusi gan Lielmestra un vēl septiņas citas pilis, gan Ordeņa baznīca, gan ārkārtīgi greznā Jāņa Kristītāja katedrāle, kur aplūkojamas divas itāļu mākslinieka Karavadžo oriģinālgleznas un ne tas vien.
Taču, ienirstot dziļāk pilsētas dzelteno akmens ēku labirintos, pārņem miers un tās nesteidzīgais ritms. Īpaši romantisku piesitienu tai piešķir neskaitāmie krāsainie balkoniņi uz māju fasādēm. Interesanti, ka gan Valletā, gan citās pilsētās māju numuru vietā ir nosaukumi. Visbiežāk tas ir kāda svētā vai paša saimnieka vārds, piemēram, “Henry House”, vai ģeogrāfiskas vietas nosaukums, kas mājas iemītniekiem saistās ar kādu ceļojumu vai cita veida atmiņām. Pie durvīm lielākoties nav arī zvanu, bet klauvējamie rokturīši, tradicionāli – zivs veidolā.
Taču, lai Maltas senatni izbaudītu vēl pilnīgāk, jādodas uz salas vidieni, kur uz pakalna slejas vecā galvaspilsēta Mdina. Laiks tajā, šķiet, apstājies jau pirms pāris gadsimtiem, un šodien tā tiek dēvēta par “silent city” jeb kluso pilsētu. Patiesībā šis apzīmējums tūristiem liek respektēt pārsimts pastāvīgo iedzīvotāju ikdienu. Starp citu, viņu lielākā daļa ir seno grāfu un kņazu atvases. Pilsētiņa, protams, izstaigājama kājām, taču kolorīta pastiprināšanai var izmantot iespēju Mdinas šauršaurās ieliņas, kas saglabājušās no arābu laikiem, izbraukt zirgu pajūgā. Tiesa, ja nebūs žēl šķirties no pārdesmit eiro par 15–20 minūšu izpriecu.
Aiz Mdinas vārtiem atrodas ne mazāk interesantā Rabata, kur salīdzinājumā ar laikā sastingušo Mdinu senās pilsētas ielās notiek rosīga ikdienas dzīve. Interesantākie objekti ir no agrīnās kristietības laikiem saglabājušās Sv. Pāvila un Sv. Agates pazemes katakombas ar tūkstošiem klintīs izcirstu eju un nišu, grīdu mozaīku un agrīnās gotikas sienu gleznojumu paliekām.
No zvejnieku ciematiem par kūrortiem
Lai arī Maltas vārds saistīts ar seno Maltas Ordeni, noslēpumainām pilīm un to pazemēm, megalītiskiem tempļiem un aizraujošu pagātni, galvenais iemesls, kāpēc uz salu katru gadu dodas simtiem tūkstošu atpūtnieku no visas pasaules, ir iespēja peldēties un gozēties Vidusjūras saulītē.
Maltas kūrorti kādreiz bijuši vienkārši zvejnieku ciematiņi, kas laika gaitā pārtapuši par vasaras mītnes vietām vietējiem iedzīvotājiem. Ārzemju viesu uzņemšana par ierastu lietu kļuvusi tikai pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados. Tāpēc Maltas kūrortos vēl jūtams vietējais kolorīts, viesnīcas un atpūtas zonas iekļautas dabiskajā vidē un noskaņā, ir pat viesnīcas, kas burtiski iekausētas senu tempļu drupās.
Pludmales gluži kā viesnīcas var iedalīt dažādu zvaigznīšu kategorijās. Lielākās kūrortvietas – kā Budžiba, Slīma, Sandžiljana un citas – diemžēl nevar lepoties ar smilšainām pludmalēm, taču iespēja jūras malā zvilnēt sauļošanās krēslā vai zem saulessarga, protams, ir. Mīkstas dzeltenas smiltiņas būs atrodamas salas ziemeļrietumos pie Gnejnas, kur blakus cits citam ir trīs jauki līcīši. Viens no tiem – “Golden Bay” – ir ar visgarāko smilšaino pludmali Maltā. Pabraucot vēl nedaudz ziemeļu virzienā, būs vēl viens mazs smilšains pleķītis pie jūras – “Paradise Bay”. Tepat atrodas arī prāmju piestātne Čirkeva, no kuras ik stundu dodas prāmis uz otru lielāko arhipelāga salu – Gozo.
Uz salām – labāk kruīzā
Uz salām, kaut dārgāk, taču noteikti interesantāk braukt nevis ar pasažieru prāmi, bet ar kādu no kruīza kuģīšiem. No kūrortpilsētiņu piekrastēm par 20–30 eiro ik dienas tiek piedāvāti izbraucieni šo salu apskatei. Izvēlei ir gan divu, gan trīs salu apmeklējums, pa ceļam iebraucot dažādās gleznainās un kinematogrāfu iecienītās klinšu alās, piemēram, Monte Kristo un Lielā Oktopusa alā, Zilajā un Kristāla lagūnā, pie reizes pamielojot acis arī ar ziloņgalvai līdzīgo milzu klinti. Kruīza sastāvdaļa ir arī neliels ceļojums ar mikroautobusu pa Gozo salu, kur var iepazīt seno galvaspilsētas Viktorijas citadeli, senāko megalītisko Džgantijas tempļu kompleksu (tas it kā esot pat senāks par Stounhendžu un Ēģiptes piramīdām!), Ta’Pinu baznīcu ar Dievmātes statuju, kas spējot dziedināt cilvēkus, kā arī fascinējošos vēja un ūdens izveidotos klinšu vārtus jeb zilo logu (“Azure Window”) salas rietumdaļā pie Dvejras. Tas slejas savus 20 metrus virs ūdens, un, ja laimējas šajā vietā nokļūt saulrieta laikā, nudien nākas nožēlot, ka neesi gleznotājs – ja neesi…
No septiņām arhipelāga salām bez Maltas un Gozo apdzīvota ir arī trešā – mazītiņā Komino sala. Uz tās diezgan veiksmīgi nomaskējies vienīgais hotelis, kas izskatās diezgan privāts. Tajā saimniekojot tikai viena ģimene. Jaukākais, ko šeit var redzēt, ir mazai lagūnai līdzīgais Santamarijas līcis, ko glezno arkveida klintis un kristāldzidrais ūdens, un savrupā Santamarijas kapela. Kāds jokdaris gan mēģinājis uz salas veidot ko līdzīgu dabas parkam, salikdams norādes par šeit aplūkojamajiem augiem, taču, jāatzīstas, neko vairāk par savvaļas timiānu, ziedošu dadžu puduriem un milzu kaktusiem tur ieraudzīt neizdevās. Agrāk te esot augušas ķimeņu plantācijas, kurām par godu dots arī salas nosaukums, un bijis trušu, ka biezs – senākajās kartēs mednieku ērtībām Komino sala pat esot apzīmēta ar trim zaķiem. Bet šodien patiesais salas burvīgums rodams tās pirmatnībā un vientulīgajā savrupībā. Tiesa, tikai no vienas puses, jo otrpus salai izpletusies peldētāju paradīze Zilā lagūna, kur saules un ūdens priekiem var nodoties cauru gadu.
Visa Malta – ar autobusu
Sala bez jebkādām problēmām apbraukājama ar sabiedrisko transportu – autobusu, kas burtiski pieved pie katra dabas un vēstures objekta. Vēl pirms dažiem gadiem par Maltas autobusiem dzirdēju ne visai glaimojošas atsauksmes – tie pēc skata atgādinot vecus padomjlaiku busus, brauc ar vaļējām durvīm, par vajadzību izkāpt pasažieri vadītājam ziņojot, paraujot kaut kādu auklu virs galvas, bet pieturas esot nevis normāla apstāšanās, bet vienkārši ātruma samazināšana, lai pasažieri var ielēkt un izlēkt. Var jau būt, ka pa kādiem nomaļiem miestiem šādi brīnumi joprojām kursē, taču pati nevienu tādu nemanīju. Satiksmes autobusi ir absolūti mūsdienīgi, ērti un tīri, ar gaisa kondicionētājiem un pilnīgu informāciju par maršrutu. Arī katrā pieturvietā ir izsmeļoša informācija gan par pienākšanas laikiem un nākamajām pieturām, gan norādīts, cik ilgi katrs attālums tiks veikts.
Suvenīru bodēs, grāmatnīcās, viesnīcās un citās tūristu apkalpošanas vietās ir pieejamas kartes, kur diezgan smalki iezīmēti visi autobusu maršruti un aplūkošanas vērtie objekti. Maltas sala ir nieka 27 km gara un tikai 14 km plata, tāpēc attālumi no vienas vietas līdz jebkurai citai ir niecīgi. Tomēr tas nenozīmē, ka līdz 10 km attālai pilsētiņai var nokļūt pārdesmit minūtēs. Ceļi Maltā daudzviet ir ārkārtīgi šauri, maršruti pa visu salu vijas krustu šķērsu, dažbrīd nākas pat vairākas reizes pārsēsties no viena autobusa citā. Vēl pirms gada ar dienas biļeti par 1,5 eiro varēja braukāt līdz pat vienpadsmitiem vakarā visos iespējamajos virzienos, bet šogad arī Maltā sabiedriskais transports kļuvis dārgāks – nu jau jāmaksā nevis 1,5, bet gan 2 eiro, turklāt par katru braucienu.
Taču nedēļas laikā var pagūt gan izbaudīt saules un jūras peldes, gan izbraukāt, izstaigāt, izložņāt un izkāpelēt pat attālākos valsts nostūrus. Un to tiešām ir vērts darīt, jo Malta ir īsta Vidusjūras pērle – ar savdabīgu arhitektūru, 300 saulainām dienām gadā un draudzīgu attieksmi pret katru viesi.
