Puntuļa pagrieziens: uz lauku kultūrcentriem 0
“Latvijas Avīzē” viesojās nacionāli noskaņots vīrs, operdziedātājs NAURIS PUNTULIS. Iemesls, lai viņu uzaicinātu sarunai redakcijā, bija – Nauris jūnijā kļuvis kultūras ministres Žanetas Jaunzemes-Grendes padomnieks. Ar iecelto padomnieku Puntuļa kungu sarunājās Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis.
V. Krustiņš: – Puntuļa kungs, tā kā esat nacionālu ideju cilvēks, tad jautāšu – kādas idejas esat nolēmis pieteikt un īstenot, kļuvis par kultūras ministres padomnieku?
N. Puntulis: – Viena no lietām, ko vēlos izdarīt un kam veltīšu enerģiju – sakārtot sistēmu, kas atbild par kultūras namiem, kultūras centriem. Lai mēs varētu runāt par kulturālu tautu, ne tik daudz uzmanības jāvelta Nacionālajai operai, simfoniskajam orķestrim, Venēcijas biennālei un tamlīdzīgi, priekšplānā jāizvirza kultūras norises Latvijas reģionos, bērnu mākslas un mūzikas skolās, tajās vietās, saknēs un avotos, kur rodas kulturāla tauta. Tā būtu mana prioritāte – atjaunot sadarbības saikni starp ministriju un kultūrcentriem. To Latvijā ir pāri par 500. Pašlaik kā ministres padomnieks varu aizbraukt uz Suntažu vai Valdemārpils tautas namiem, bet tur man mierīgi var teikt – paldies, Puntuļa kungs, ka apciemojāt, mēs sadarbojamies ar pašvaldību, bet Kultūras ministrija neko īpašu mums nevar līdzēt. Praktiski pašlaik saikne MK–kultūras nami darbojas tikai ar Dziesmu svētku likumu, bet sekmīgs kultūriestādes darbs ir atkarīgs no vietējās varas. Un tas ir kā loterijā – ja pašvaldību vada cilvēki, kuriem kultūra ir saistoša, tad, visticamāk, tur viss ir labā kārtībā, toties, ja pašvaldību vadītājus saista vienīgi kikbokss, tad droši vien kultūrdzīve šajā vietā ir panīkusi. Ja tur nedarbojas entuziasti kultūras nozarē, tad var iztikt arī pavisam bez kultūras.
Šīs problēmas atslēgas vārdi ir: pašvaldībai kultūras uzturēšanas funkcija nav obligāta! Tāpēc bieži vien t. s. gaismas nami nodarbojas ar sociālās spriedzes mazināšanu, nevis kultūrdarbu. Tie sarīko vienu otru relaksēšanās pasākumu, uzaicina lētus komediantus, lētu šovu, kā mēdz teikt, lai cilvēki pēc grūtas darbdienas atvelk elpu – un tas arī viss.
– No jūsu vārdiem izriet, ka Kultūras ministrija pašlaik ir ļoti attālināta no latviešu tautas un kultūras. Un otrs secinājums – ka tas ir aplam nepareizi.
– Jā, tāpēc manas ambīcijas ir lielas, un ļoti ceru, ka kopā ar ministri un Nacionālo apvienību mums izdosies izveidot un pieņemt “Likumu par kultūras centriem”.
– Kas tur būs rakstīts?
– Pirmkārt – kas ir kultūras centrs. Tātad – tas jāakreditē, jo šobrīd kultūrcentrs var rasties lielveikala telpās, šķūnī, jebkur. Taču jābūt zināmām prasībām, akreditācijai, lai šo centru patiešām atzītu kā kultūras centru. Tas nozīmē, ka jāpiedāvā minimāls kultūras pakalpojumu grozs, noteikts “gaismas” daudzums, ko tautas namā saņem iedzīvotāji.
– Tās būtu iespējas darboties tautas teātrī, ņemt mūzikas stundas, dziedāt korī?
– Ne tikai. Arī iestādes pasākumu programma nedrīkst sastāvēt tikai no “OKartes akadēmijas” koncertiņiem vai “Ugunsgrēka” aktieru šoviem. Uz skatuvēm popkultūrai jāpaliek saprātīgā mērā, bet jādod iespēja konkurēt arī nopietnākai kultūrai.
– Tātad gribat pēc iespējas operatīvi radīt likumu. Vienmēr ir gan jautājums – kas to darbinās un kā? Vienmēr taču saka – Latvija ir vienīgā vieta, kur attīstīties un dzīvot latviskai kultūrai, bet tad ir arī jādara kaut kas lietas labā, jārīkojas no šāda viedokļa.
– Tieši tā, un viens no darbiem, piemēram, ir latviskā kultūrkanona, mums vissvarīgāko vērtību saglabāšana. Šis darbs jānoved līdz galam. Otrkārt, kultūrcentru lietu sakārtošana ir noteiktas platformas pieņemšana, vēršanās pie pamatu pamatiem. Man ir ievērojama pieredze par to, kas notiek kultūras namos, – gan koncertējot kā dziedātājam, gan ar Kultūras darbinieku tehnikuma izglītību vadot kultūras namu. Šī lieta man nav sveša daudzu gadu garumā.
E. Līcītis: – Vai varat raksturot, kā aina mainījusies ilgākā laikposmā?
– Labā ziņa ir tā, ka neticami daudz tautas namu ir izremontēti un ir tehniski labā kārtībā. Tas ir pašvaldību nopelns. Savukārt saturiskais līmenis ir ļoti slīdējis uz leju. Viens no iemesliem – pār to nav bijusi centralizēta pārraudzība, bet tā būtu jāuzņemas Kultūras ministrijai. Vienkārši sakot, šobrīd KM ir tikai profesionālās, “augstās” mākslas un izglītības ministrija. Nu labi, pie Operas, lielajiem teātriem pieskaitīsim vēl mākslas skolas, muzejus, taču par māksliniecisko pašdarbību, par piedāvājumu, kas parādās uz reģionu skatuvēm, tiek domāts ļoti maz.
V. Krustiņš: – Sakiet, vai atzīstat, ka Latvijas valdībai ir tāda “kultūras politika”?
– Es sauktu to par visai deklaratīvu, taču tā ir labojama lieta. Pa lielākai daļai esam lauzuši šķēpus par fasādes lietām – par Nacionālo operu, kurā pats strādāju, par “Rīgas mākslu” un tām dailēm, kas valstij dod starptautisku atpazīstamību un rezonansi. Tur koncentrēti līdzekļi, taču māksla un kultūra reģionos daudzējādā ziņā palikusi novārtā.
– Padomju režīms gan par to domāja…
– Jā, nevar pārvilkt svītru pāri, ka pilnīgi viss padomju režīmā bija slikts, un atbalsts kultūrai, lai arī ar ideoloģisku pieskaņu, tomēr lielākoties vērtējams pozitīvi. Kā tad citādi izdzīvojām cauri tiem laikiem, ja ne ar labāko, ko mākslinieki radīja? No otras puses, esam aizmirsuši, ko vienam cilvēkam mazpilsētā nozīmē iet un darīt tikai ar paša aizrautību vien. Tas ieviesies arī sadzīvē, ka nekas nekustēs, ja par to nesamaksās. Tas iet mazumā, ka cilvēkos mājo nepieciešamība iet uz mēģinājumiem, sarīkot, teiksim, vīru kvartetu, ja pretim nesola kādu algu – koncertceļojumu uz Itāliju vai ko citu.
E. Līcītis: – Kādā veidā “tautu” dabūt piedalīties? Varbūt jums atteiks – dodiet mums vieglo un seklo izklaidi, neuzplijieties ar pārējo?
– Te ir divas lietas. Pirmā – kompromiss ar diezgan grūto dzīvi materiālistiskās pasaules kapitālistiskajās attiecībās pretstatā sociālisma mānīgajai bezrūpībai. Otrs kompromiss – minimālais piedāvājumu grozs un prasība pēc kvalitatīvas mākslas pretstatā tām haltūrām, ko nereti uzved uz skatuvēm. Negribu lietot vārdu “cenzūra”, taču kultūrprocesi ir jāvada, ir jāskauž seklums, lētums, viszemākā kvalitāte. Tāpēc jāgatavo piedāvājums, kam vajadzētu būt akreditētā kultūras centrā.
– Iezīmēsim precīzi jūsu kursu – tātad pretēji Demakovas vai Ēlertes turētai rūpei par t. s. elitāro kultūru jūs gribat pavērsienu, lai uzmanības centrā nokļūtu tradicionālā kultūra, latviskā, tautiskā māksla utt.?
– Es tā gribētu. Jūs pareizi uztvērāt, ka tas ir tas, ko es vēlētos mainīt, cik būs manos spēkos, jo minētā tautas dzīvā kultūra ir nedaudz atstāta pašplūsmā. Kas attiecas uz ministrijas iespējām – ministre ir ar biznesa administratores tvērienu, un viņa ir risinājusi un nokārtojusi jautājumus ar Kultūras aliansi, ar Operu.
– Lai īstenotu politiku, vajadzīgas “darba rokas”. Kad redakcijā viesojas Raimonds Pauls, viņš allaž sūrojas, ka vairs nav iestādes, kas organizētu koru darbošanos Dziesmu svētku starplaikā. Bija Melngaiļa Tautas mākslas centrs, varbūt diezgan stagnātiska, ideoloģiska iestāde padomju laikā, taču tas ir paputējis, līdz ar to darbs arī netiek darīts.
– Mums ir kultūrizglītības un nemateriālā mantojuma centrs, kur meitenes strādā izcili, bet tam trūkst kapacitātes, tādēļ rudenī aicināsim visu 500 kultūras centru pārstāvjus uz konferenci, lai nebūtu tikai tā, ka “ministrija grib uzspiest”, lai ir viņu visu aktīva līdzdalība. Tad iesim tālāk, izstrādāsim kopīgus uzdevumus un politiku.
– Kāda ir situācija ar pašdarbību? Koros trūkstot vīru balsu, deju kolektīvos – puišu, cilvēki kļūst inertāki, varbūt Īrijā vieglāk aktivizēt pašdarbniekus nekā šur tur uz zemēm? Jūs konferencē lemsiet, bet nebūs kam izpildīt.
– Nav viennozīmīgas atbildes – ar vīru balsīm ir katastrofāli, bet tautas dejās nereti pat nevar uzņemt visus gribētājus. Nav tā, ka nav cilvēku, bet mēs jau runājām, ka stipri mainījusies domāšana. Pagājuši vairāk nekā 20 neatkarības “skolas gadi”. Vajadzētu visiem padomāt un saprast, ko esam ieguvuši atjaunotā Latvijas brīvībā, kas pa to starpu iegūts no lieka – no kā cerējām izsprukt, un tad tas būtu jāliek svaru kausos ar vērtīgo, ko vajadzēja paturēt no “tiem laikiem”. Tā būtu turēšanās zelta vidusceļā, nevis mētāšanās no viena grāvja uz otru. Un vajadzētu mēģināt atteikties no tā badīgā alkatīguma, ka varbūt labākajā gadījumā reizi gadā cilvēkus var paskubināt uz kādu talku, bet citkārt viņi necelsies no krēsla, kamēr nejutīs materiālu stimulu.
Man šķiet, tīri cilvēciski ir kaut kas zudis. Mazāk ejam ciemos. Mazāk satiekamies un runājam. Maz sēžam pie ugunskura un kopā uzdziedam. Agrāk to darīja vairāk. Es pats arī biju tā mainījies, bet tagad esmu atsācis spēlēt ģitāru – kā kādreiz jaunībā ar draugiem.
V. Krustiņš: – Ko jūs darīsiet, lai pamanītu kultūrcilvēkus tālienē, lauku kultūras namos? Viņi arī mēdz būt “nopelniem bagāti”, ļoti nozīmīgi tuvākā apkārtnē – kā bibliotekāri, kā pulciņu, tautas namu vadītāji.
– Jā, ir jāpateicas ilggadējiem, dedzīgiem savas lietas entuziastiem, kuri to pelnījuši. Arī uz minēto konferenci kā pirmos aicināsim pieredzējušus kultūras darbiniekus, kuru devums bijis neatsverams.
– Vai jūtat savas partijas ietekmi kultūras darbinieku vidū?
– Domāju, ka līdzīgi kā visā valstī cilvēkiem nav īpašas ticības partijām un politikai, kur viss plūst un mainās. Nesen pirmoreiz apmeklēju festivālu “Positivus”, kur jūsu kolēģi žurnālisti mani mīļi pazoboja – o, operdziedātāji arī atbraukuši uz popmūzikas festivālu. Atjokoju, ka te esmu ne vien kā dziedātājs, bet arī kultūras ministres padomnieks. – Ai, tas tu rīt vari arī nebūt, – žurnālisti sacīja, – bet operdziedātājs būsi uz mūžu. Ja gribu uzrunāt kultūrdarbiniekus, man jācenšas lauzt šo stereotipu, ka šodien Nacionālā apvienība vada Kultūras ministriju, rīt tur būs zaļie vai kādi citi.
E. Līcītis: – Daudz runājām par kultūras politikas, lomas, prestiža jautājumiem, bet vienmēr aiz tā seko naudas lietas. Nav naudas, jādzīvo pēc pārpalikuma principa – to dzirdam no nozares, taču NAP sastādītājs Krieviņa kungs izteicies, ka kultūrai nākamajā plānošanas periodā varētu dot vairāk. Ja līdzekļi būs, vai tos varētu sadalīt atbilstoši jaunajiem akcentiem – vairāk tradicionālajai, tautiskajai kultūrai?
– Es jau teicu, ka mana prioritāte būs nevis Opera, bet gan tas, kas notiek Rūjienā un Valdemārpilī. Jāpalīdz tiem, kas paši sev mazāk var palīdzēt. Ja gribam Operu augstā līmenī ar Vāgneru, tādam nolūkam administrācijā ir cilvēki ar labu izglītību, ar iespējām piesaistīt līdzekļus no dažādiem mecenātiem un realizēt lielos projektus, kas arī ir valstiski svarīgi. Šīs iespējas ir neizmērojami lielākas nekā mazas bērnu mūzikas skolas direktoram, taču tur aug jaunā Elīna Garanča vai jaunais Vestards Šimkus. Lai viņi augtu, rastos, valstij vajadzētu vairāk palīdzēt. Kas attiecas uz līdzekļiem un to sadali, diez vai kādreiz naudas pietiks visam un visiem, taču manā skatījumā ir jādomā, kādas priekšrocības būs akreditētajam kultūras centram atšķirībā no neakreditēta. Jāpārdomā, vai šīs atšķirības nav jādibina tieši uz finansējuma piešķiršanas pamata.
