Mobilā versija
Brīdinājums -2.3°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
26. februāris, 2013
Drukāt

Purvīša balvas laureāts Andris Eglītis: 
Vajag radīt ugunskuriņu (1)

Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē “Arsenāls” līdz 14. aprīlim skatāma astoņu Purvīša balvai izvirzīto mākslinieku darbu izstāde. “Kultūrzīmes” aicināja uz sarunu galveno ekspozīcijas varoni – Latvijas prestižākās mākslas balvas laureātu – mākslinieku Andri Eglīti, kura darbi pārējo vidū izceļas ar reālistiskumu un latviskumu. 


– Purvīša balva ir augstākais novērtējums māksliniekam Latvijā. Ar kādām izjūtām saņēmāt laureāta titulu?

A. Eglītis: – Protams, ar prieku. Tas ir pagodinājums un stimuls strādāt tālāk, turpināt. Darīt visu iespējamo, lai nonāktu pie labiem darbiem, ar kuriem uzturēt un piedalīties Latvijas mākslas dzīvē. Gan mans, gan Purvīša balvas iedibināšanas mērķis jau ir spēcīga, aizraujoša Latvijas mākslas scēna, kurā mēs visi piedalāmies. Uzskatu, ka balva uzliek arī pienākumu plašāk stāstīt par Latvijas laikmetīgās mākslas dzīvi. Šobrīd sabiedrībā interese par to ir vāja. Un arī mākslinieku radītie darbi, manuprāt, varētu būt kvalitatīvāki, ar precīzāk paustām idejām.

– No kā ir atkarīga laikmetīgās mākslas kvalitāte?

– Tur ir svarīgi vairāki apstākļi, bet viens no noteicošajiem ir izstāžu telpa. Mums nemaz nav savas laikmetīgās mākslas telpas, kurā mākslinieki varētu regulāri izstādīties. Piemēram, Viļņā tāda tika saglabāta, un tas veicināja strauju attīstību. Latvijā tāpat trūkst pieejas atbilstošai izglītībai.

Pastāvīgi izjūtu – lai varētu darīt savu darbu, vispirms sevi jāattaisno, skaidrojot, kāpēc māksla vispār kādam ir vajadzīga? Ja visu laiku kaut kas jāpaskaidro, nepietiek laika sasniegt augstākas mākslas virsotnes. Tāpēc jau arī Purvīša balva ir tik svarīga, lai veicinātu diskusiju.

Es neuzskatu, ka visiem Latvijas iedzīvotājiem būtu šausmīgi jāinteresējas par mākslu un jābūt kompetentiem. Tomēr domāju, ka tas būtu liels panākums, ja cilvēki, nākot uz laikmetīgās mākslas izstādi, vairs nemeklētu “stulbus klekšus” un “neko”, bet mēģinātu ieraudzīt interesanto.

– Cik lielā mērā mākslinieki paši iet un sarunājas ar sabiedrību? Vai, piemēram, savus nule apbalvotos “Zemes darbus” plānojat aizvest un izstādīt Zilupē?

– Esmu uztaisījis pāris izstādes Cēsīs. Fotogrāfei Evelīnai Deič-manei notikusi izstāde Burtniekos… Bet, protams, plaisa starp māksliniekiem un sabiedrību pastāv. Ir jau tā, ka māksliniekiem Latvijā raksturīgi sēdēt savā būrītī. Es gan arī uzskatu, ka mākslinieka primārais uzdevums ir domāt par savu darbu. Tikai tad, ja viņam atliek laiks un spēki, viņš var mēģināt veidot tiltu ar sabiedrību. Atkal jāteic, ka Purvīša balvai te ir liela loma, jo notikums rada plašu ažiotāžu un popularizē laikmetīgo mākslu. Tas ir tāpat kā ar hokeju. Ja mums nebūtu hokeja tradīcijas, tad nebūtu arī Rīgas “Dinamo” un industrijas, kas ap to izaugusi. Līdzīgi arī mākslā. Vajag radīt to ugunskuriņu, kas nepārtraukti deg un iesilda plašākas norises. Jo tad, ja mākslā nekas īsti nenotiek, neviens jau arī negrib iesaistīties.

– Varbūt tomēr problēma ir nepietiekamajā izglītībā?

– Protams, Latvijas situāciju nevar ne salīdzināt ar Beļģiju vai Vāciju, kur izstādes apmeklējuma neatņemama sastāvdaļa ir domāt un savā starpā diskutēt par redzētajiem darbiem.

Vienlaikus, spriežot pēc kāda turku puiša stāstītā Beļģijā, Latvija ir daudz lielākā Eiropas apritē nekā Turcija, kur visa mākslas scēna ir aptuveni tikpat liela kā Rīgā. Skaidrs, ka vietas, kur notiek vitāli mākslas procesi, vienmēr ir bijušas nedaudzas – Parīze, Ņujorka, Londona. Pārējais ir perifērija…

– Jūs pats esat izstādījies Beļģijā un Vācijā. Ar ko latviešu mākslinieki piesaista turienes auditoriju?

– Pašlaik ir interese par Austrumeiropas glezniecību kā par postpadomju eksotiku, ar kuru es sevi neidentificēju. Manuprāt, no mākslinieka puses ir absurdi domāt: kas ir latviešu māksla, un ko es kā latviešu mākslas pārstāvis tās labā varu izdarīt? Drīzāk ir jāsāk ar: ko es kā mākslinieks varu sasniegt? Marks Rotko, Vija Celmiņa vai Gustavs Klucis, kuri tagad tiek uzskatīti par svarīgu Latvijas identitātes sastāvdaļu un lepnuma avotu, nevienu brīdi nav domājuši, kā saglabāt savu nacionālo identitāti, bet gan savā profesijā veikuši būtiskas lietas. Un tieši tas ir devis mums pamatu ar viņiem lepoties. Ja viņi būtu koncentrējušies tikai uz savu nacionālo identitāti, tad būtu arī palikuši savā viensētā nevienam neinteresanti. Es jau esmu pārstājis satraukties par šo jautājumu, jo citās pasaules valstīs man ir iespēja atrasties starp cilvēkiem, kuriem māksla ir svarīga. Uzturēties šajā domāšanas telpā un darīt savu lietu ir vienīgais veids, kā es varu dot ieguldījumu Latvijai.

– Manuprāt, jūsu kolekcija “Zemes darbi” tieši sasaucas ar latviskumu un latvisko identitāti, jo runā par zemi, par darbu, par laukiem, par dabu, krāsās asociējas ar brūno maizi ….

– Es jau to nenoliedzu. Latviskais laucinieciskums ir būtiska daļa no manis, taču mani vairāk interesē izkāpšana no šiem gatavajiem priekšstatiem. Tāpēc svarīgi darbus ir izstādīt ārpus ierastās vides. Tie pabijuši Zalcburgā, kur darbojas pavisam citi spēles noteikumi – skatītāji vairāk uztvēra nevis mums tuvo zemi, dabu, bet darbos ietverto mijiedarbību starp mežonīgo un kultūru.

Dažkārt man pat vairāk patīk, ja darbiem nevelkas līdzi mūžīgais salīdzinājums ar latviešu zemes toņiem, jo tad var labāk redzēt, kā krāsas iegulstas mūsdienu norisēs un iegūst jaunas nozīmes.

Lai arī mītiskā brūnā maizīte un tās brūnais tonis mums saknēs, apstāties pie tā ir absurdi. Jo tagad arī lauku cilvēki dzīvo mūsdienīgi. Ja identitātes izjūtu notur tikai tādā arhaiskā līmenī, tad tā lemta iznīcībai. Drīzāk tā jāintegrē normāla mūsdienu cilvēka dzīvē. No vienas puses, mēs it kā esam moderni, dzīvojam interneta laikmetā, bet, līdzko ierunājamies par latviskumu, tā atgriežamies 19. gadsimtā pie maizītes un viensētas…

– Jūs studējat Beļģijā, Gentē, pēcmaģistra programmmā. Vai ir iespējams, ka jūs pārceltos dzīvot un strādāt tur?

– Nē. Man ideālais modelis būtu, ja lielāko daļu laika pavadītu šeit, bet saglabātu strādāšanas un izstādīšanās iespējas arī ārpus Latvijas, lai uz savu darbību varētu paskatīties no malas, ar svaigu skatu. Nenoliegšu, ka strādāšanas apstākļi šeit varētu būt daudz labāki. Tas pat nav tik daudz saistīts ar naudas apjomu kā ar plānošanu, gudru struktūru. Uzskatu, ka pie mums ir pietiekami daudz bagātu cilvēku, kuri, ja vien vēlētos, varētu iesaistīties un veicināt mākslas procesu Latvijā. Piemēram, veidot nekomerciālas izstāžu telpas. Lai interesētos un atbalstītu mākslu, nav jau obligāti tā jānopērk – tā ir jāpadara publiski pieejama.

– Joprojām taču tiek arī plānots būvēt Laikmetīgās mākslas muzeju…

– Jā, protams, bet tas būtu traki, ja atkal viss potenciāls un kapitāls tiktu sagrūsts būvniecībā, iekārtās un tad beigās būtu jāattopas, ka pašā muzejā nemaz īsti nav ko likt iekšā. Nevar jau teikt, ka šai ziņā nekas netiek darīts, jo pamazām Latvijas mūsdienu mākslas kolekcija tiek veidota.

Taču, kā jau teicu, vislielākā problēma ir tā, ka Latvijā pietrūkst gudru cilvēku, kas ar šo laikmetīgās mākslas procesu nodarbotos. Veselīgi būtu, ja ne tikai latviešu mākslinieki brauktu studēt uz ārzemēm, bet arī citu valstu kolēģi brauktu pie mums un te kaut ko darītu. Finansiālu iemeslu dēļ pagaidām tas notiek minimāli.

– Kādā vidē un apstākļos dzīvo Beļģijas laikmetīgie mākslinieki?

– Liela daļa manu kolēģu dzīvo uz nabadzības sliekšņa, bet viņi ir ārkārtīgi izglītoti, erudīti. Viņi apzinās, ka pašlaik naudas nav un ka arī nākotnē, iespējams, ar savu nodarbošanos nopelnīt nevarēs. Tā ir izvēle, par kuru apkārtējie viņus ciena, nevis uzskata par zaudētājiem vai muļķiem, jo, redz, viņi pietiekami nesaņem un nebrauc mašīnā. Rietumeiropā māksliniekam dzīvot daudz vieglāk.

Līdz studijām Beļģijā strādāju Latvijas Mākslas akadēmijā par pasniedzēju, bet jāatzīst, ka savienot pedagoga pienākumus ar radošo darbu ir ārkārtīgi grūti. Esmu ļoti cimperlīgs, man vajag specifiskus ap
stākļus, lai varētu sakoncentrēties darbam. Finansiālajā ziņā arī tagad nevaru sevišķi sūdzēties, jo darbus Latvijā pērk.

– Vai ir ieplānota vēl kāda uz koka ar dubļiem, mālu, oglēm gleznota darbu sērija?

– Esmu atgriezies klasiskajā eļļas glezniecībā un iesācis jaunu darbu ciklu, kura centrā ir nejaušības struktūra. Gleznoju nejaušas krāmu čupas vai atkritumu kaudzes savā individuālajā skatījumā, mēģinot tur ieraudzīt noteiktas struktūras. Pagaidām vēl nezinu, kur šī darbošanās aizvedīs, bet kopumā tā ir par bezjēdzības skaistumu. Izstāde plānota novembrī Gentē, kas būs arī noslēdzošais posms manām pēcmaģistrantūras studijām.

 

Radošā vizītkarte

ANDRIS EGLĪTIS

Dzimis 1981. gadā Rīgā; darbības jomas: glezniecība, fotogrāfija, dizains; kopš 2008. gada – pasniedzējs Latvijas Mākslas akadēmijā.

Mācījies Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā (1992 – 1999); Mančestras universitātē (2002), I. E. Repina Pēterburgas Valsts mākslas institūtā (2004), Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā (2003 – 2005), Gentes (Beļģija) mākslu augstskolā (2012 – 2013).

Aktīvi piedalās mākslas procesā ar personālizstādēm un kopizstādēs kopš 2005. gada; ieguvis vairākas Latvijas mākslas balvas – 2007 – gada balva izstādē “Rudens 2007”. 2003 – LMS gada balva par labāko debiju izstādē “Rudens 2002”. 2009. gadā nominēts Purvīša balvai, 2013 – Purvīša balvas 
laureāts.

 

 

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. – Purvīša balva ir augstākais novērtējums māksliniekam Latvijā:)
    /citāts/

Draugiem Facebook Twitter Google+