Mobilā versija
+6.8°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
8. marts, 2012
Drukāt

Purvīša bērzi teātrī “Skatuve”

vejaziedi__5

Pirmizrādi teātrī “Skatuve” piedzīvojis Jaunsudrabiņa garstāsts “Vēja ziedi”. Vēstījumu par iestudējumu sākšu prozaiski – ar naudu. Izklausās pat komiski, bet nevalstiskā teātra gada budžets var itin ērti iekļauties vienas liela teātra mazās zāles izrādes dekorāciju tāmē.

 

Bet, ņemot vērā, ka Valsts kultūrkapitāla fonda pamatbudžets tiek samazināts, bet mērķ-programma nevalstisko teātru atbalstam tiek likvidēta vispār, arī šo “mazumiņu” sagrabināt grūti. Gribas taču iepriecināt radošo personālu ar nelielu atalgojumu, apkures, īres un elektrības rēķinos pazūd liela daļa budžeta, un arī tiem trakajiem ļaudīm, kas rūpējas par neatkarīgo teātru pastāvēšanu, reizēm sagribas ēst. Galu galā tai sadaļai, ko moderni dēvē par “mārketingu” un kas paredzēta skatītāju ievilināšanai mākslas iestādē, naudas neatliek nemaz. Par laimi, darbojas “klusie telefoni” – radi, paziņas, teātra fanātiķi, kas pačukst, kur un kad jābūt klāt, lai nepalaistu garām svarīgu mākslas faktu. Un tāds noteikti ir “Skatuves” vadītājas Annas Eižvertiņas dramatizētais un režisētais iestudējums “Vēja ziedi”.

Režisores izvēle šķiet ļoti saistoša. Jaunsudrabiņa garais stāsts iekļauts skolu literatūras programmā, tātad zināms skatītāju loks izrādei nodrošināts, un, kā pieredze rāda, tieši latviešu valodas skolotājas ir tās, kas pilda svarīgo misiju – “inficēt” bērnus ar teātra bacili. Vienlaikus “Vēja ziedi” nav no tiem “grāvējiem”, kuru nosaukumus zina no galvas pat literārie analfabēti un kam radīta simtu viena skatuves interpretācija.

Literatūras stundās “Vēja ziedus” min arī kā paraugu impresionisma literatūrai, un skolas bērni kladēs cītīgi izraksta daudzveidīgās krāsu noskaņas, ko sevī un dabā pamana stāsta galvenā varone Rasma. Grūtāk skolēniem klājas ar apjausmu, ka tādiem pašiem impresionistiskiem, vibrējošiem, mirkli tverošiem otas pieskārieniem Jaunsudrabiņš krāsojis arī savu varoņu jūtas. Te nav smagu, monolītu domu un sadragājošu emociju, lai gan saturiski autors Rasmai piešķīris gana daudz neikdienišķu ciešanu.

 

Te mīlestība ir viegla, ņirbīga un caurspīdīga, tā lāsmo te vienos, te citādos toņos, tā mainās un, skatoties tuvplānā, šķiet gluži atšķirīga no tā, ko redzam, kad atkāpjamies un novērtējam gleznu pa gabalu. Anna Eižvertiņa pazīst šos smalkos, impresionistiskos jūtu triepienus. Ar salīdzinoši minimāliem līdzekļiem viņai šo vibrējošo noskaņu izdevies uzlikt uz skatuves.

 

Viena no režisores veiksmēm ir sadarbība ar scenogrāfu Ivaru Noviku. Melnajā skatuves kārbā scenogrāfs “izaudzējis” Vilhelma Purvīša bērzu birzi. Tievie, baltie, it kā ar smalku otu telpā ievilktie stumbri, kas karājas no skatuves griestiem, kalpo gan kā iespaidīgs dekoratīvs elements, gan gaismas avoti, gan piedalās stāsta stāstīšanā. Bērzus iešūpo – un Rasmas domās plosās negaiss. Bērzi stāv slaiki, mierīgi, to zaros dzied putni – un Rasma izgājusi mazgāt kājas pavasarīgi vēsā strauta ūdenī. Birzī var paslēpties, lai klausītos no kaimiņmājas nākošās “dzīvās” vijoles skaņas, un tur var notikt arī mīlētāju satikšanās. Pārējais spēles laukums ir tukšs, tēlotājiem nāk palīgā tikai sols, galds un daži krēsli, bet Rasmai piešķirts liels skapis un veclaicīga, sārtām rozēm krāsota gulta – kā vizuāli, tā saturiski svarīgs elements, jo tieši greznajā gultā, kas tik ļoti piestāv mazliet izlutinātajai saimniekmeitai, Rasma sapņo savus nomoda sapņus, svaidās drudža murgos un dzīvo ar saviem iedomu tēliem tā, it kā tie būtu īsti, nevis mirklīgas, gaistošas parādības.

Jaunsudrabiņš “Vēja ziediem” devis arī otru nosaukumu – “Rasmas stāsts”, jo notikumus autors centies tvert caur jaunās meitenes jutekļiem. Arī režisore Anna Eižvertiņa prasmīgi iekļāvusi iestudējumā monodrāmas elementus, proti, uz skatuves notiekošais lielākoties izskatās tā, kā to ieraudzījusi un uztvērusi Rasma. Kultūras akadēmijas trešā kursa studente Ance Muižniece lielām gaišzili mirdzošām acīm, smalkiem vaibstiem, trauslām, graciozām kustībām Rasmas lomā atgādina aizplīvurotos, slaikos sieviešu tēlus, kas, šķiet, zemi neskarot, peld impresionistu gleznās. Tomēr no šā brīnišķīgā gaisīguma pēkšņi izlaužas dzīvs lauku gars – Rasma dzied kā īsta zemnieku meita, skaļi un sparīgi, lai puisis kaimiņu mājās sadzirdētu, nevis kā caurspīdīgs eņģelis.

 

Viņa var gaisīgi tipināt un jau pēc mirkļa spītīgi spert kāju pret zemi. Annas Eižvertiņas iestudējumā Rasma ir meitene sapnis un meitene īstenība vienlaikus, turklāt abas šīs būtības savienotas smalkā līdzsvarā – tieši tādā, lai gribētos noticēt.

 

Skaidri un noteikti, ar patīkamu inteliģenci un maigi samtainu balss tembru Rasmas māju kalpa Jāņa lomu spēlē jaunais aktieris Artis Drozdovs. Diemžēl mazāk pārliecības ir viņa kursabiedra Romāna Bargā tēlojumā Rasmas mīļotā Spodra lomā. Meitenes vecākus un mātes brāli precīzi atveido “Skatuvei” uzticamie aktieri – Zane Vaļicka, Mārtiņš Vilsons un Dainis Sumišķis.

 

Vērtējums

Režija 4

Aktierdarbs 3,5

Scenogrāfija 4

Kostīmi 3

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+