Psiholoģija

Puscukurpaciņa dzīvības. Intervija ar neonatologu Valdi Urtānu3

Foto – www.andriskozlovskis.lv

Pat tik mazītiņi mēdz būt neonatologa Valda Urtāna pacienti, jo dažādu iemeslu dēļ pasaulē nākuši priekšlaikus. Stradiņa slimnīcas jaundzimušo intensīvās terapijas nodaļā, kuru vada dakteris Urtāns, aizrit viņu mūža pirmās septiņas dienas – ja kāds tur augšā tās šiem mazuļiem nomērījis.

– Daļa bērniņu Perinatālās aprūpes centrā nonāk in utero – tas ir, vēl esot mātes vēderā, dzemdē. Tās ir augsta riska grūtnieces, kam iespējamas priekšlaicīgas dzemdības un kuru mazulim ir draudi nākt pasaulē neiznēsātam vai paredzamas sarežģītas iedzimtas veselības problēmas. Mūsu uzdevums ir censties viņu dabūt līdz tādam stāvoklim, lai varētu ārstēt tālāk tepat vai arī pārvest uz Bērnu klīnisko slimnīcu, ja nepieciešams.

Cits piedzimst 28. grūtniecības nedēļā, taču ir pavisam nevarīgs, negatavs dzīvei, sadarboties nespējīgs, un nereti mēs viņu zaudējam. Bet dažs 25. nedēļā pasaulē nākušais ir cīņas spara pilns, tik dzīvelīgs, ka saņemas.

No dzimšanas brīža līdz septiņu dienu vecumam – tāds ir lielākās daļas mūsu pacientu vecums. Ja mazulis saņemas, ir tik stiprs, ka spēj ātrāk patstāvīgi dzīvot, pārvietojam viņu uz veselo jaundzimušo nodaļu, lai padzīvo tur kopā ar mammu, līdz var izrakstīt mājās.

– Kāda ir mazākā dzīvībiņa, ko jums nācies ārstēt un aprūpēt?

– Paši mazākie, kuri izdzīvojuši, piedzimstot bijuši 620–640 gramus smagi. Bet svars vien ne vienmēr ir tas noteicošais – būtiskāk, ciktāl bērniņš nobriedis, līdz nāk pasaulē. Cits piedzimst 28. grūtniecības nedēļā, taču ir pavisam nevarīgs, negatavs dzīvei, sadarboties nespējīgs, un nereti mēs viņu zaudējam. Bet dažs 25. nedēļā pasaulē nākušais ir cīņas spara pilns, tik dzīvelīgs, ka saņemas.

– Jaundzimušā svaru vieglāk izmērīt, tas ir saprotamāks, salīdzināmāks rādītājs nekā viņa spēja cīnīties, izdzīvošanas instinkts.

– Bērna vēlme, gatavība sadarboties tomēr ir saredzama. Ir mazuļi cīnītāji, kuru dzīvotspēja ir lielāka. Un ir bērniņi, kam tas iznākums prognozējams sliktāks.

– Kā no tāda vienā plaukstā noturama mazulīša to iespējams apjaust?

– Redzot un saprotot, cik daudz nepieciešams viņam palīdzēt – sākumā vajadzīga mākslīgā plaušu ventilācija, jo neiznēsātam jaundzimušajam plaušas nav tiktāl nobriedušas, lai spētu patstāvīgi elpot. Bet tad pamazām sāk pats pieelpot un arvien vairāk, un vairāk. Viņā ir kustības – barojam caur speciālu zondīti tieši kuņģī un redzam, ka barība iet uz priekšu. Tas ir cīnītājs.

Ja runājam par 22.–23. grūtniecības nedēļā dzimušu bērnu ārstēšanu, uzskatu, ka noteikti jādod mazulim iespēja izvēlēties, vai dzīvot. Viņš ir spējīgs parādīt, vai to vēlas.

 

Taču ir arī mazulīši, kas to nespēj, kam visas dzīvības funkcijas jāuztur mākslīgi, tikai izmantojot modernas tehnoloģijas. Tad izredzes izdzīvot ir mazākas un mūsu pūliņi, visticamāk, beigsies neveiksmīgi. Ja runājam par 22.–23. grūtniecības nedēļā dzimušu bērnu ārstēšanu, uzskatu, ka noteikti jādod mazulim iespēja izvēlēties, vai dzīvot. Viņš ir spējīgs parādīt, vai to vēlas.

– Kas to nosaka – ne taču griba vien? Grūtniecības ilgums, ciktāl spējis attīstīties mātes organismā?

– Arī tas. Un tāpat gēni, tas, cik dzīvotstipra ir dzimta, no kuras mazulis nāk. Noteikti grūtniecības norise – vai bijuši sarežģījumi, vai pāragrā nākšana pasaulē bijis pēkšņs negadījums, piemēram, placentas atslāņošanās, jo sieviete ko smagu pacēlusi un spontāni sākušās dzemdības. Varbūt iemesls ir dzemdes nepilnvērtība pēc izdarītiem abortiem vai pārslimotām seksuāli transmisīvām infekcijām. Tam, cik vesels bijis tas orgāns, kurā šis bērniņš aizķēries, ir ļoti liela nozīme.

– Vai jaundzimušā spēku un spēju dzīvot iespējams tik nekļūdīgi izvērtēt?

– Vienā mirklī, uzreiz pēc pasaulē nākšanas to ir grūti, pat neiespējami noteikt un paredzēt. Jebkuram savam pacientiņam sniedzam visu iespējamo aprūpi. Likumdošanā tas nav pienācīgi sakārtots, jo Pasaules Veselības organizācija par dzīvi dzimušiem definējusi tos, kuri pasaulē nākuši vismaz pilnā 22. grūtniecības nedēļā un vismaz ar 500 gramu svaru.

Taču statistika ir bezkaislīga, pat augsti attīstītās valstīs tik ļoti priekšlaicīgi dzimušie praktiski neizdzīvo. Nav tam gatavi, nav nobrieduši dzīvot. Līdz ar to šī PVO definīcija īsti neatbilst realitātei.

Ja vecāki izprot šo traģismu un piekrīt, sniedzam bērniņam tā saukto komforta aprūpi – tas nozīmē, ka viņš ir siltumā, caur katetru centrālajā vēnā ievadām šķidrumu, nodrošinām, lai nejūt sāpes, ciešanas, lai nav bada sajūtas. Lai tās stundas vai dienas, kas viņam lemtas, pavadītu, cik vien var komfortabli.

No tiem nedaudzajiem, kas izdzīvo, piedzimstot 23. nedēļā, 90 procentiem ir smagi veselības traucējumi, kas atstāj paliekošu invaliditāti.

Pašlaik arvien vairāk diskutē un pamatoti raksta, ka intensīvā terapija un reanimācija jāveic visiem bērniem dzemdību zālē, kas sasnieguši 25. grūtniecības nedēļu. Šajā attīstības posmā izdzīvo trīs ceturtdaļas dzimušo.

– Vai, piedzimstot 25. nedēļā, traucējumi būs visiem, veselu jaundzimušo viņu vidū nav?

– Diemžēl veselības traucējumi – vidēji smagi vai smagi – nākotnē būs visiem. Taču ne viss ir tikai bezcerīgi. Mums ir arī tādi 25.–26. nedēļā dzimuši bērniņi, kuri trīs četru gadu vecumā, kad atnāk atrādīties, panākuši savus vienaudžus. Jā, varbūt vajadzīgas brillītes, varbūt bijusi nepieciešama stājas korekcija vai vēl kas, bet tas ir pilnvērtīgs cilvēks, prieks vecākiem un ieguvums valstij.

Mums ir arī tādi 25.–26. nedēļā dzimuši bērniņi, kuri trīs četru gadu vecumā, kad atnāk atrādīties, panākuši savus vienaudžus. Jā, varbūt vajadzīgas brillītes, varbūt bijusi nepieciešama stājas korekcija vai vēl kas, bet tas ir pilnvērtīgs cilvēks, prieks vecākiem un ieguvums valstij.

Palīdzot neiznēsātiem mazuļiem, mums pašiem sev jāatbild uz jautājumu: vai ar zināšanām, kas pēdējo gadu laikā stipri vien augušas, un ar esošajām modernajām tehnoloģijām varam izglābt ne tikai jaundzimušā dzīvību? Vai spējam nodrošināt viņam arī pieņemamu dzīves kvalitāti?

Tā ir sarežģīta, vispirms morāli un psiholoģiski smagi novelkama robeža.

– Kam jābūt šo robežu vilcējam – dakterim? Viņam jāizlemj, vai un cik ilgi konkrētajam jaundzimušajam mākslīgi uzturēt dzīvības funkcijas?

– Mēs to nevarēsim novilkt nekad. PVO definīciju tuvākajā laikā pārskatīt nav plānots – tiem jaundzimušajiem, kuru attīstība ir vismaz 22 nedēļas un svars 500 grami, ir jāveic pilna apjoma ārstēšana. Ja diennakti dzīvība uzturēta tikai ar medikamentiem un aparatūras palīdzību, ja tā nodrošinātas visas dzīvībai svarīgās funkcijas un sasniegta maksimālā agresijas pakāpe ārstēšanā, jārunā ar vecākiem, jāskaidro, ka terapijas rezultāts tomēr nebūs labvēlīgs. Jādomā, cik ilgi cīnāmies. Ja mazā sirsniņa apstājas, vai turpinām reanimēt, vēl mēģinot uzturēt dzīvību, kas praktiski jau izdzisusi? Tie ir morāli ļoti grūti un arī likumiski līdz galam nesakārtoti jautājumi, kas pastāv visās valstīs, visās klīnikās, kur veic neonatālo ārstēšanu.

– Neonatālais periods ir…

– … agrīni neonatālais – līdz mazuļa septītajai dzīves dienai.

– Latvijā nav daudz pediatru vīriešu, kur nu vēl jaundzimušo ārstu.

– Tā ir gan, lai saskaitītu mūs, sertificētus neonatologus, pietiktu ar vienas rokas pirkstiem.

Bet jebkurā ārvalstu klīnikā aina ir diametrāli pretēja, šādu nodaļu vadībā sastapsiet tikai vīriešus! Reti kur šādu amatu ieņem sieviete. Nopietni slimi jaundzimušie, bērni, kurus zaudējam – tā mums ir ikdiena; psiholoģiski un emocionāli ļoti grūti to piedzīvot atkal un atkal.

Arī tehnoloģiju ziņā sarežģīta specialitāte, intensīvās terapijas nodrošināšanai jaundzimušajiem tiek radīta arvien jauna aparatūra, kuru jāiemācās lietot.

– Kā pats kļuvāt par neonatologu?

– Man bija… pat ne interese – bijība pret medicīnu. Esmu audzis laukos, kur ārsta ierašanās bija vesels notikums! Biežāk gan tas bija lopu ārsts, jo manas bērnības laikā cilvēkiem nemaz nebija laika slimot, īpaši laukos, kur pirmajā vietā darbs kolhozā vai sovhozā, tikai tad pašu saimniecība un bērni. Atmiņā palicis, kā mūsmājās gaidīja ārstu: tika sildīts ūdens, meklēti tīri lina dvieļi, klāts galds – jo brauc DAKTERIS! Neatceros, ka omīte būtu tā rosījusies un rūpējusies, kādu citu sagaidot.

Otrs grūdiens – māsa, astoņus gadus par mani vecāka, jau bija izmācījusies un strādāja par ārsti. Tas iedrošināja. Bet neesmu kopš bērnības sapņojis par medicīnu. Pēdējo gadu mācoties Andreja Upīša vidusskolā Skrīveros, maijā, kad jau bija sākušies izlaiduma eksāmeni, vēl nebiju pārliecināts, ko īsti gribētu studēt.

Tomēr kļuvu par ārstu.

– Vecāki bija laimīgi, ka abi bērni izvēlējušies tik godājamu profesiju?

– Jā, noteikti. Medicīnas studijas ir grūtas, prasības augstas. Neteikšu, ka man gāja ļoti viegli, taču nevaru arī žēloties, ka būtu apdalīts spējās. Gandrīz kauns atzīties, taču es arī vēl sestajā kursā mācījos! Galva man nebija grūta, taču reizēm tiem, kam viss padodas bez lielām pūlēm, pienāk brīdis, kad ar vieglumu vien vairs nevelk – ar to nepietiek, prātam jābūt trenētam, lai iegaumētu to apjomu, kas nepieciešams. Ja neesi gatavs sistemātiskam darbam, var gadīties, ka tikai tā viegli vairs nespēj tikt galā.

Lai izveidotos kā ārsts, kā personība šajā profesijā, svētīgi zināt arī to, kā ir mazgāt grīdu, kā jaundzimušajam iedurt vēnā, ko tik grūti sataustīt un atrast.

Bērnu ārstu vīriešu nekad nav bijis īpaši daudz. Taču es noteikti zināju, ka ar pieaugušiem cilvēkiem nevēlos strādāt. Nemaz nevaru atbildēt, kāpēc ne, un arī vēl pēc gadiem desmit vai divdesmit droši vien nespēšu to pateikt. Bet šī apziņa man bija skaidra.

Mana pirmā darbavieta ir Liepājas centrālā slimnīca, kur tūlīt pēc studiju beigšanas sāku strādāt par neonatologu.

– Kāpēc tieši Liepājā?

– Strādāju jau visu institūta laiku – par medmāsu jeb medbrāli gan šeit, Stradiņa slimnīcas anestezioloģijā, gan jaundzimušo intensīvajā terapijā Dzemdību namā. Taču, kad pēc augstskolas beigšanas meklēju tur darbu, atbilde bija: nē, ko jūs?! Dzemdību nams bija diezgan prestiža darbavieta… Drusku vēlāk gan saņēmu piedāvājumu tur strādāt, bet manī jau bija ierunājusies spītība: pats atradīšu darbu citur. Atradu un tā nonācu Liepājā.

Liepājas centrālajā slimnīcā tolaik bija trešā lielākā dzemdību nodaļa Latvijā. Notika daudz dzemdību, paši izkopām visus slimos bērniņus, uz Rīgu gada laikā pārsūtījām tikai kādus piecus sešus kritiski slimus jaundzimušos. Tā bija neatsverama skola pirmajos ārsta darba gados.

– Jums bija dūša – uzreiz pēc augstskolas pie tik maziem bērniņiem?

– Bija! Ļoti daudz palīdzēja institūta gados piestrādājot gūtā pieredze. Uzskatu, ka arī tagad topošajiem ārstiem studiju laikā vajadzētu iziet visus posmus medicīnā, no sanitāra sākot.

Tad par daudzko rodas drusku citāds priekšstats. Ja nekad neesi mazgājis grīdu, nezini, kā tas ir – izberzt to garo gaiteni. Un ja kaut kas atgadās, – mazgāt atkal no jauna. Kad, būdams ārsts, ieraugi, ka tur vai citur kaut kas nav kārtībā, ir viegli prasīt: kāpēc nav? Jo nezini, kāda ir sanitāra darbdiena, kā māsiņai jāspēj tikt galā ar visu un pagūt to laikus. Ja esi pats to darījis, māki novērtēt citu veikumu.

– Vai studiju laikā strādājāt tāpēc, ka apzinājāties, cik svarīgi krāt pieredzi?

– Nē, tik cēli apgarota mērķa man nebija! Sākumā galvenais stimuls bija vēlme nopelnīt, jo kuram jaunam cilvēkam gan negribas savu naudu?

Liepājā nonācu nodaļā, kur bija ļoti profesionālas bērnu māsas. Ārstu trūka, ilgu laiku jaundzimušo nodaļā bijām tikai divi. Tā kā diennakts režīmā neonatologu nebija iespējams nodrošināt, jebkurā akūtā situācijā mūs sauca no mājām. Bet, kamēr mašīna atbrauc tev pakaļ, kamēr nonāc nodaļā, paiet zināms laiks. Māsas tikmēr jau bija paspējušas ļoti daudzko izdarīt. Varēju mācīties no viņām, un tas bija vērtīgs ieguvums.

– Nebija problēmu – atzīt sev, ka māsiņa gudrāka?

– To nedarīt būtu muļķība. Tikai viens piemērs. Ir arī pavisam elementāri apstākļi, kas ietekmē jaundzimušā vispārējo stāvokli. Viens no tiem – siltums. Mātes dzemdē ir 38 grādi, bet, nonākot ārpasaulē, apkārtējā vidē, kur ir, piemēram, 31 grāds, jaundzimušais jutīsies slikti, ja netiks sasildīts līdz ierastajai temperatūrai, vismaz līdz 36 grādiem.

Nu, lūk, es kā jauns ārsts esmu izsaukts uz slimnīcu. Jaundzimušais bērniņš kļuvis tā kā zilgans, marmorizēts, sāk stenēt un pukstēt, un esmu jau gatavs tūlīt ķerties pie ārstēšanas… Māsiņa, kas bija nostrādājusi gadus trīsdesmit, paņēma mani aiz rokas un tā mierīgi teica: dakter, vispirms sasildīsim viņu un tad vēlāk paskatīsimies, ko darīt. Kad pēc pusstundas aizgājām paskatīties, es varēju braukt mājās. Ar mazuli viss bija kārtībā. Bijām viņu izārstējuši, lieki neārstējot.

Man nebija tādu ambīciju, kas traucētu ņemt vērā jebkuru māsas padomu. Viņa taču pacientu redz 24 stundas diennaktī, kamēr ārsts – tikai rīta vizītē. Māsa par mazuli var man pastāstīt daudz vairāk, nekā es apskatot spēju pamanīt.

Man nebija tādu ambīciju, kas traucētu ņemt vērā jebkuru māsas padomu. Viņa taču pacientu redz 24 stundas diennaktī, kamēr ārsts – tikai rīta vizītē. Māsa par mazuli var man pastāstīt daudz vairāk, nekā es apskatot spēju pamanīt.

– Medmāsiņa bija arī laba taktiķe, nesacīja: nu, dakter, kurš tad to nezina, ka vispirms par siltumu jāgādā!

– Ļoti inteliģenta, smalkjūtīga, pieredzējusi kundze. Ja spēj ieklausīties gudrā cilvēkā, tas ir daudz, īpaši jaunam dakterim, un arī attiecības izveidojas labas.

Liepājā nostrādāju diezgan ilgi – deviņus gadus, līdz vajadzēja atgriezties Rīgā.

– Vajadzēja – nevis radās iespēja veiksmīgi turpināt karjeru?

– Mana māsa nomira ar vēzi, un līdz ar viņas aiziešanu sabruka arī mūsu vecāki. Bija jāpārceļas uz Rīgu, tuvāk viņiem. Tā nonācu Bērnu slimnīcā Vienības gatvē.

Nenoliedzami, tas bija arī profesionāls izaicinājums, jo klīniskajā universitātes slimnīcā tiek ārstēti vissarežģītākie, smagākā stāvoklī esošie pacienti. Ārsts, risinot tādas situācijas, pilnveido savas zināšanas un prasmes, tas stimulē viņa izaugsmi.

Pirms tam biju septiņus mēnešus mācījies Zviedrijā, Vesterosas klīnikā, tad – Upsalas Universitātes klīnikā. Latvijā vislielāko pārmaiņu laiks mūsu specialitātē bija 1995. gadā, kad, pateicoties Šveices valdības atbalstam modernas aparatūras iegādē un daktera Mārča Cīruļa, tolaik – Latvijas Nacionālā peritanālās attīstības centra direktora, aktivitātei, šādi centri tika izveidoti arī reģionos, tostarp Liepājā.

Tomēr Zviedrijā iepazinu ne tikai citādu aparatūru – arī pavisam cita līmeņa neonatoloģiju. Citu ārstniecības kvalitāti, citu lidojumu.

– Kas bija tas pārsteidzošākais?

– Pirmām kārtām attieksme pret pacientu. Mēs bijām mācīti tā: ja esi ārsts, jāārstē. Samērā agresīva pieeja – zinu taču, kas viņam kaiš un kas darāms. Tur pirmais bauslis bija: ļauj parādīt, ko bērniņš pats var, un tad centies piepalīdzēt tajā, ko nespēj. Daudz saudzīgāka, atbalstoša terapija.

Mēs bijām mācīti tā: ja esi ārsts, jāārstē. Samērā agresīva pieeja – zinu taču, kas viņam kaiš un kas darāms. Zviedrijā pirmais bauslis bija: ļauj parādīt, ko bērniņš pats var, un tad centies piepalīdzēt tajā, ko nespēj. Daudz saudzīgāka, atbalstoša terapija.

Ja nemaldos, Zviedrijā ir otra zemākā jaundzimušo mirstība aiz Japānas. Zviedri vienmēr sacīja: mēs esam tikai astoņi miljoni, nevaram atļauties ieviest tehnoloģijas un metodes, kas vēl nav pilnībā pārbaudītas, par kuru efektivitāti nav absolūti neapšaubāmu datu. Lai pasaule pastrādā, pārliecinās par to lietderīgumu, tad pārņemsim, ja derēs.

Šāda saudzīga, pacienta vajadzības un vēlmes izprotoša attieksme tolaik mums bija jaunums.

– Vai tas nav risks – gaidīt, kamēr tās kļūst saredzamas? Varbūt tā kaut ko nokavē.

– Ir lietas, kas jāveic tūlīt. Taču reizēm darot varam nodarīt arī pāri. Šī robeža bieži vien ir ļoti trausla, tāpēc uzmanīgi jāizvērtē.

Otra lielā atšķirība – tehnoloģijas, kas Zviedrijā tolaik bija pavisam nesalīdzināmas ar mums pieejamām. Izcils skandināvu neonatologs zviedrs Tunnels sacīja – perinatālā mirstība visupirms ir atkarīga no tehnoloģijām – no domāšanas tehnoloģijām un aparatūras līmeņa. Savukārt zīdaiņu mirstību būtiskāk ietekmē sabiedrības izglītotības pakāpe. Un tā ir taisnība.

Latvijā tolaik ienāca gan jaunas zināšanas attieksmē pret pacientu, gan arī modernas tehnoloģijas, par kādām agrāk varējām tikai sapņot vai pat nezinājām par tādu esamību.

Sadarbība ar zviedru kolēģiem ļoti aktīvi turpinājās gadus desmit, Liepājā tika sarīkotas četras starptautiskas konferences, kur mācījāmies, diskutējām – tas neonatoloģijas attīstībā Latvijā bija nenovērtējams laiks. Zviedri atzina: to, ko mēs izdarījām piecpadsmit gadu laikā, jūs Latvijā esat paveikuši piecos.

– Rīgā izaicinājumu bija vairāk?

– Bērnu klīniskajā slimnīcā nonāk jaundzimušie vissmagākajā stāvoklī, tāpēc ārsta darbs ir sarežģītāks, tiek veikta arī jaundzimušo ķirurģija, ārstēti pacienti ar retām saslimšanām. Bērnu slimnīcā Vienības gatvē nostrādāju piecus gadus.

– Kāpēc no visspecializētākās ārstniecības iestādes atnācāt uz Stradiņiem?

– Tā dažādu apstākļu dēļ viss sakārtojās…

Īsā versija: kad atgriezos no mācībām Amerikā, dakteris Cīrulis, kas jau kādu laiku bija Stradiņa slimnīcas jaundzimušo intensīvās terapijas nodaļas vadītājs, devās pensijā, šo vietu piedāvāja man.

– Uz ASV devāties, lai redzētu vēl modernākas medicīnas tehnoloģijas nekā pie zviedriem?
– Piedalījos konkursā par privāta fonda stipendiju. Un ieguvu to. Šo stipendiju var izmantot, lai papildinātos jebkurā Amerikas slimnīcā, bet es mērķtiecīgi izvēlējos mācīties Tenesijas štata galvenajā hospitālī pie profesores Ašneres. Biju piedalījies vairākos semināros, kur uzstājās šī pasaulē ļoti atzītā neonatoloģe – ne vien teorētiķe, arī praktiķe. Izdevās nodibināt kontaktus, un profesore mani uzņēma savā hospitālī, kur varēju mācīties. Tas bija nepārvērtējams ieguvums – ja Amerikā šādu nodaļu vada sieviete, viņai tiešām jābūt izcilībai.

Protams, tehnoloģiju līmenis tur ir apskaužami augsts, tomēr biju gaidījis ieraudzīt agresīvāku ārstēšanu, bet – ne. Pateicoties profesorei Ašnerei, šajā hospitālī viss sakārtots tā, lai atklātos jaundzimušā pacienta vājais punkts. Terapiju veic aktīvāk, nekā jaundzimušos ārstē Zviedrijā, tomēr ne tik uzbrūkoši, kā domāju.

– Cik profesionāli nozīmīgas ir mācības, ja lielu tiesu no redzētā un apgūtā ikdienā tāpat nav iespēju izmantot?

– Katru reizi iemācies kaut ko jaunu – vari pieņemt vai ne, bet redzi, kā strādā citi, ir iespēja salīdzināt rezultātus, iepazīt uz pētījumu datiem balstītus secinājumus.

Latvijā nav apkopotas informācijas par bērniem, kuri ārstējušies jaundzimušo intensīvās terapijas nodaļā. Tas neļauj analizēt, izvērtēt, spriest, cik sekmīgi izdevusies ārstēšana, cik no viņiem ir pilnībā veseli, kad pieaug, cik – paliek invalīdi, ar īpašām vajadzībām.

– Vai jums katru dienu ir pilna nodaļa?

– Nē, jo dzemdības grūti prognozēt. Lai cik tas nešķistu dīvaini, mūsu darbu ietekmē Pilnmēness – īsi pirms un mazliet pēc tā pacientu pieplūdums pieaug. Taču, ja zinām, ka jūras un okeāni staigā līdzi Mēness kustībām debesīs, nav neloģiski domāt, ka paisumi un bēgumi droši vien ietekmē arī augļūdeņus grūtnieces ķermenī.Un tāpēc bērniņš var nākt pasaulē pāragri. Pacientu birums vienmēr palielinās Ziemassvētku laikā – varbūt svētku rosība vai emocionāli pārdzīvojumi iespaido grūtnieci.

Lai cik tas nešķistu dīvaini, mūsu darbu ietekmē Pilnmēness – īsi pirms un mazliet pēc tā pacientu pieplūdums pieaug. Taču, ja zinām, ka jūras un okeāni staigā līdzi Mēness kustībām debesīs, nav neloģiski domāt, ka paisumi un bēgumi droši vien ietekmē arī augļūdeņus grūtnieces ķermenī.

Kādudien smagi slimo jaundzimušo nodaļā nav neviena pacienta, bet ir brīži, kad uz septiņām vietām ir deviņi smagi bērniņi.

– Jums ik dienu nākas redzēt nevis laimīgas jaunās mammas un tētus, bet vecākus, kuri cer uz brīnumu. Un kuriem nākas arī pasacīt, ka brīnums ir neiespējams.

– Nedaudz to atvieglo kapelāna dienests.

Šāds speciālists ir ļoti nepieciešams jebkurā intensīvās terapijas nodaļā, jo mēs, kas ārstējam, neesam īpaši mācīti runāt ar cilvēkiem tik smagās situācijās, kad bērniņš nav dzīvotspējīgs, kad viņa aiziešana ir neizbēgama, jo dzīvībiņu uztur tikai aparāti. Psihologs citā gaisotnē spēj profesionāli izrunāties ar ģimenēm. Mirstošu, neglābjamu pacientu tuviniekiem vajag iespēju izraudāties, izstāstīt, kā jūtas, ko pārdzīvo. Šādas cilvēciskas sarunas ir pat svarīgākas nekā ārsta medicīniskais skaidrojums par notiekošo. Ir situācijas, kad vairāk par mūsu profesionalitāti nepieciešama prasme strādāt ar emocijām, palīdzēt piederīgajiem.

Cilvēciskas sarunas ir pat svarīgākas nekā ārsta medicīniskais skaidrojums par notiekošo. Ir situācijas, kad vairāk par mūsu profesionalitāti nepieciešama prasme strādāt ar emocijām, palīdzēt piederīgajiem.

Kāds vispār nevēlas neko dzirdēt, cits savos runu plūdos nav apstādināms… Vecāku reakcija ir dažāda, bet jebkura izpausme tajā smagajā brīdī ir absolūti normāla – gan agresīva, jo viņi ir stresā, gan depresīva vai noliedzoša.

– Vai ir pamats teikt, ka mazuļi dzimst neveselāki?

– Man grūti to vērtēt, jo Stradiņa slimnīcā nonāk tās grūtnieces, kam risks ir lielāks: vai nu pašas ir slimas, vai gaidību laikā bijuši sarežģījumi, tāpēc var prognozēt, ka problēmas būs arī mazulim.

Sabiedrībā kopumā uz slikto pusi izmainījusies attieksme pret veselību – esam pastāvīgās rūpēs par iztikas pelnīšanu, kredītu nomaksu, ģimenes nodrošināšanu. Nepietiek laika padomāt par sevi. Dzīvesveids uz veselīgāku nav būtiski mainījies, un tas ietekmē arī dzemdētājas un jaundzimušos.

Izkopt šos mazos, vārgos bērniņus – tas prasa lielas izmaksas. Taču, ja izdodas, neviens pretarguments, ka, piemēram, aparatūra ir dārga, neiztur kritiku. Ja izglābtā dzīvībiņa izaug par darbaspējīgu cilvēku, jā, varbūt ar kādām īpašām vajadzībām, tomēr sabiedrība, valsts iegūst daudz vairāk! Nemaz nerunājot par morāliem apsvērumiem.

Mums nav ilgtermiņa skatījuma par cilvēka dzīvību, par tās vērtību. Jā, daļa no jaundzimušo intensīvajā terapijā nonākušajiem būs invalīdi, par kuriem vajadzēs gādāt valstij. Taču kurš pateiks: no šiem desmit bērniņiem, kuri piedzimuši 25. vai 26. grūtniecības nedēļā, tikai divi attīstīties pilnvērtīgi, tāpēc – kāda jēga ieguldīt tik daudz naudas? Kurš paredzēs tos divus, kuri atgūs veselību?

– Vai jums ir laiks padomāt par sevi? Un kā padomājat?

– Esmu to atradis – nu jau ceturto gadu divreiz nedēļā cītīgi nodarbojos ar sportu, vingroju, varu aizmirst savas negatīvās emocijas, nodarbinot ne tikai smadzenes, bet arī muskuļus. Tāda sporta rehabilitācija palīdz.

Un pērn pirmoreiz atļāvos aizbraukt ārpus Latvijas tikai atpūsties, nevis komandējumā, uz ārstu kongresu vai konferenci.

– Kur bijāt šajā pirmajā reizē?

– Rodas salā.

– Patīk aktīva atpūšanās?

– Jau skolas gados veicās ar to, ka mums bija skolotājs, liels tūrisma fanātiķis. Izbraucām visu Latviju krustu šķērsu – nakšņojām teltīs, ceļojām ar laivām un slēpēm.

Nespēju iedomāties, kā var nedarīt neko, tikai gulšņāt viesnīcas baseina malā. Tas man neder.

Palēnām sakopju vecāku mājas. Sajust svaigi pļautas zāles smaržu vai pilsētas asfalta un benzīna izgarojumus – tas taču nav salīdzināms! Pensijas dienas, ja tās sagaidīšu, pilsētā negribētu pavadīt.

– Gribat izbaudīt lauku dzīvi? Lai gan skolas gados droši vien esat kā vagas ravējis, tā citus darbu darījis?

– Kuram divpadsmit vai četrpadsmit gadus vecam puikam gan varētu patikt celties piecos no rīta un kaplēt dārzu, kraut sienu gubās vai vest to uz šķūni? Nevienam.

– Bet esat to darījis?

– Tas netika apspriests: patīk vai ne, gribu vai negribu, darīšu vai nedarīšu. Un, ja bija nolemts, ka jāizdara šodien, tad to – ar prieku vai bez tā – arī paveica.

Manī nav pretestības pret šādu kārtību.

LA.lv