Latvijā
Novados

Pusdienas uz pašvaldības rēķina ne tikai skolēniem. Draudzīgi jebkuram ēdājam, bet kā ar budžetu? 11

Foto – Ieva Čīka/LETA

Daudzās skolās maltīti par pazeminātām cenām var ieturēt ne tikai skolēni, bet arī skolotāji un skolas darbinieki, dažkārt arī katrs ienācējs no malas. Valsts kontrole secina, ka šāda pašvaldības līdzekļu izmantošana ne vienmēr ir nodokļu maksātāju interesēs.

Padomju laiki, kad vietējā ēdnīcā par rubli varēja paēst kompleksās pusdienas ar trim ēdieniem, šķietami palikuši tālā pagātnē, taču Latvijā ir vietas, kur sociālisma pozitīvās iezīmes joprojām ir dzīvas. Tādas, piemēram, ir skolu ēdnīcas, kur maltīti var ieturēt par samērā pieticīgu cenu.

Pusdienas par vienu eiro

Andrim (vārds mainīts) darba režīms ir tāds, ka ik pa laikam jādodas strādāt uz Latgales mazpilsētu Viļāniem. Viņš bija iecienījis vietējās arodskolas ēdnīcu, kur varēja paēst par ļoti pievilcīgu cenu. “Skolas ēdnīcā par vienu eiro varēju dabūt silto ēdienu un glāzi sulas vai kefīra. Nekas grezns jau nebija, bet veikalā par tādu naudu vispār neko jēdzīgu nevarētu nopirkt,” stāsta Andris, kurš redzējis, ka uz ēdnīcu nākuši arī celtnieki un citi strādnieki no tuvējās apkaimes. Taču pirms pāris mēnešiem labās dienas beigušās, jo ēdnīcā pateikuši, ka cilvēki no malas vairs netiks apkalpoti. Andris zina stāstīt, ka uz skolas ēdnīcu gājusi teju puspilsēta, dažs labs pat krāmējis toverī un nesis uz mājām. “Pēdējā dienā man pateica tā: mums ir iedalīts tikai tāds produktu daudzums, lai pietiktu skolēnu ēdināšanai. Neko darīt, tagad mēģinu pats kaut ko pagatavot darba vietā. Dzirdēju, ka esot iespēja iet pusdienās uz vietējo slimnīcu, kur var paēst par 1,50 eiro. Taču viens paziņa, kurš bija aizgājis, man teica: slimnīcā gatavo tik nekvalitatīvi, ka labāk uz turieni neiet.”

Nav noslēpums, ka skolu ēdnīcās daļa pagatavotā ēdiena tāpat paliek pāri, tādēļ varbūt pat labāk, ja tas tiktu apēsts, nevis vienkārši izmests ārā. Taču vairākumā gadījumu lētā ēdināšana ir pašvaldības subsidēts pakalpojums, kas paredzēts skolēniem, un pašvaldībai (jeb nodokļu maksātājiem) nevajadzētu barot ar skolas darbu nesaistītus cilvēkus. Valsts kontrole ir veikusi revīziju deviņās pašvaldībās un nonākusi pie secinājuma, ka Aknīstes, Baltinavas, Ciblas, Raunas, Rugāju un Vaiņodes novados ēdināšanas pakalpojumu apmaksas sistēma uzskatāma par neapmierinošu. Skolu ēdnīcās iekasētā maksa bija 1,8 līdz piecas reizes mazāka nekā pakalpojuma reālās izmaksas. Piemēram, Ciblas novadā (atrodas Latgalē pie Krievijas robežas) šī starpība bija četras reizes. Valsts kontroles revīzijas ziņojumā secināts, ka Ciblas novada skolu darbinieki, ieturot maltītes skolas ēdnīcā, guvuši labumu 1925 eiro apmērā.

Jānosaka divas cenas

Ciblas novada domes priekšsēdētājs Juris Dombrovskis gan uzskata, ka skolas darbinieku ēdināšana nav vērtējama kā nelietderīga pašvaldības līdzekļu tērēšana. “Skolā pusdienas ēda tikai pedagogi un skolas tehniskie darbinieki; nenāca neviens no malas, pat ne pašvaldības darbinieki. Manuprāt, tas ir normāli, ka skolā tiek nodrošināta ēdināšana ne tikai skolēniem, bet arī darbiniekiem. Vai tad skolotājam uz darbu būtu jānāk ar savu termosu un sviestmaizēm? Lauku skolotājiem arī nav tik lielas algas, lai viņi varētu maksāt lielu naudu par pusdienām. Viņi ēda par maksu, kas bija noteikta skolēniem. Tas nebija ļaunprātīgi, bet tagad tiek pasniegts kā liels noziegums, it kā pašvaldībai būtu nodarīti milzu zaudējumi!”

Pēc tam, kad Valsts kontrole apstrīdēja šo kārtību, Ciblas pašvaldība veica izmaiņas un pieprasīja, lai skolotāji par pusdienām maksā lielāku summu, kas segtu pakalpojuma reālās izmaksas. “Agrāk viņi maksāja kādus 70 centus, bet tagad jāmaksā 1,50 līdz 1,70 eiro,” stāsta Dombrovskis. Saeimas deputāts, bijušais Valmieras domes priekšsēdētājs Inesis Boķis (“Vienotība”) uzskata, ka šāda kārtība būs jāievieš arī citām pašvaldībām. “Kad vēl strādāju Valmierā, arī mums bija gadījumi, kad cilvēki devās pusdienās uz skolas ēdnīcu. Tur garšīgi gatavoja, kārtīgs mājas ēdiens. Vienīgais risinājums, kā sakārtot šo jomu, būtu noteikt divas cenas: vienu maksātu skolēni, bet citiem ēdnīcas apmeklētājiem būtu otra cena, atbilstoša ēdināšanas izmaksām. Tad viss būtu godīgi, neviens nevarētu piekasīties par šādiem noteikumiem,” spriež Boķis. “Manuprāt, divu cenu sistēma ir pilnīgi normāla; to jau daudzviet var redzēt, piemēram, “Rimi” lielveikalā daudziem produktiem ir zemāka cena ar “Rimi” karti un augstāka cena bez tās.” Šim ierosinājumam piekrīt arī Saeimas deputāte, bijusī Valsts kontroles vadītāja Inguna Sudraba (“No sirds Latvijai”). “Skolu ēdnīcās vajadzētu noteikt divas cenas: vieniem pusdienas būtu par pašvaldības subsidēto cenu, bet citi, kas nāk no malas, maksātu patieso izmaksu cenu.”

Konkurē ar uzņēmējiem

Valsts kontroles Sabiedrisko attiecību un iekšējās komunikācijas daļas vadītāja Zane Ozola gan norāda, ka ēdināšanas jautājums pašvaldībās ir tikai daļa no plašāka problēmu loka. Revīzijās atklāti arī kliedzošāki gadījumi, kad pašvaldība tieši konkurē ar sava novada uzņēmējiem un nodrošina, piemēram, viesu nama pakalpojumus. Revīzijas ziņojumā secināts, ka Alūksnes novada pašvaldība, sniedzot viesnīcas, kravu pārvadājumu, traktortehnikas, zāles un krūmu pļaušanas, koku zāģēšanas un transportlīdzekļu nomas pakalpojumus, liegusi iespēju uzņēmējiem gūt ieņēmumus 86 854 eiro apmērā.

Valsts kontrole secina, ka pašvaldības pietiekami neizvērtē iedzīvotāju pieprasījumu pēc pašvaldību pakalpojumiem, kā arī nepilnīgi uzskaita un analizē pakalpojumu sniegšanas izmaksas. “Nepieciešams veikt uzskaiti, lai saprastu, cik izmaksā katrs pakalpojums. Kā gan citādi var plānot lietderīgāku un efektīvāku pašvaldības līdzekļu izmantošanu, ja vispār nav skaidrs, kādas ir pakalpojumu patiesās izmaksas?” norāda Valsts kontroliere Elita Krūmiņa. “Šāda informācija noderētu gan pašvaldības deputātiem, gan iedzīvotājiem. Protams, pēc tam pašvaldības varētu pašas lemt, kuriem pakalpojumiem nepieciešamas dotācijas.”

Zane Ozola spriež, ka pakalpojumu maksas atlaidēm jābūt balstītām uz iedzīvotāju vajadzībām, bet diemžēl daudzās pašvaldībās tā nenotiek. “Daudzviet iedzīvotājiem neviens nav paprasījis, vai viņiem tiešām ir vajadzīga sporta zāle, ko var izmantot par zemu cenu, varbūt labāk būtu bijis nodrošināt lētākas pusdienas bērniem. Ja pašvaldība desmit gadu laikā nav veikusi nevienu iedzīvotāju aptauju, tad kā viņi var zināt, kas cilvēkiem patiešām ir vajadzīgs? Vienmēr būs daļa cilvēku, kas ir aktīvāki un skaļāk izklāsta savas vajadzības, bet pašvaldības pienākums ir rūpēties arī par tiem, kas klusē, lai gan viņu vajadzības varbūt ir pat lielākas.”

Mēs nedzīvojam Rīgā!

Valsts kontroles revīzijā secināts, ka Ciblas novada sporta komplekss iznomājis sporta zāli fiziskām personām par 1,24 eiro stundā (bez PVN) un 0,83 eiro par katru nākamo stundu, lai gan pakalpojuma faktiskās izmaksas ir vairākas reizes lielākas, vismaz 4,50 eiro par stundu. Ciblas pašvaldības vadītājs Juris Dombrovskis gan uzskata, ka pārmetumi pašvaldībai ir nepamatoti. “Viņi jau nesaprot, ka mēs nedzīvojam Rīgā un cilvēki nebūs gatavi maksāt 10 eiro stundā par sporta zāli. Latvijā vidējā alga ir ap 950 eiro (pirms nodokļiem), bet pie mums Latgalē daudzi strādā par minimālo algu un priecājas, ka vispār ir darbs!”

Baltinavas vidusskolas direktors un novada domes deputāts Imants Slišāns ir izbrīnīts, ka Valsts kontroles revīzija veikta samērā nelielās pašvaldībās. “Tas viss man izskatās pēc pasūtījuma, plānveida kampaņas, lai parādītu, ka mazās pašvaldības nav ekonomiskas, mazās skolas nav lietderīgas, lauku ceļi nav lietojami. Pašvaldībām uz vietas ir labāk redzams, kas vajadzīgs viņu iedzīvotājiem. Tikpat labi var vaicāt, vai Rīgā ir lietderīgi piedāvāt bezmaksas sabiedrisko transportu pensionāriem!”

Valsts kontroles vadītāja Elita Krūmiņa gan norāda, ka tiek izvērtēts arī Rīgas pašvaldības budžets, bet viens no Valsts kontroles mērķiem ir reizi trijos gados veikt revīziju katrā pašvaldībā, lai saprastu, cik lietderīgi tiek izmantoti pašvaldības līdzekļi. “Laba pārvaldība ir nepieciešama visās pašvaldībās,” uzsver Krūmiņa.

Lorem ipsum2
FOTO: Leta2

 

LA.lv