Mobilā versija
Brīdinājums +19.2°C
Melānija, Imanta
Sestdiena, 19. augusts, 2017
8. augusts, 2017
Drukāt

Puspavērtā brīnumlāde. Vizma Belševica, “Bille, Anss un citi”

Foto no Jāņa Elsberga personiskā arhīvaFoto no Jāņa Elsberga personiskā arhīva

Vizmas Belševicas nepublicēto darbu arhīvu būtībā veido melnraksti.

Prieks par atkalsatikšanos, ko nomaina skumjas par negaidīto šķiršanos, – tādas ir sajūtas, izlasot Vizmas Belševicas arhīva burtnīcu otro daļu. Interesanti, ka izdevējs “Mansards” un sastādītājs Jānis Elsbergs ir mainījuši domas un līdzšinējo četru līdz piecu grāmatiņu vietā lasītājiem jāsamierinās vien ar divām.

Optimistiskās cerības nomaina atziņa, ka pārējie rakstnieces nepublicētie darbi neiztur kvalitātes latiņu. Un tā patiešām var būt, jo pirmā grāmatiņa samērā veiksmīgi noklusēja būtisku faktu: Vizmas Belševicas nepublicēto darbu arhīvu būtībā veido melnraksti. Kas ir melnraksta galvenās īpatnības? Galvenais mīnuss ir nepabeigtība, ko var piedot lielajai prozai (Francs Kafka “Process”) vai īsstāstu cikliem (Džefrijs Čosers “Kenterberijas stāsti”), kur vēstījums paspēj samest “cilpas”, kas kļūst zelta vērtas pašas par sevi, neprasot nedz obligātu reālistisku nobeigumu, nedz pastarpinājumus citu stāstu veidā. Tāpat melnraksta poētika paredz to, ka tas ir teksts, kas ir sastindzis sarunā pats ar sevi – autokomunikatīvs; melnraksts, lai cik tas šķistu pabeigts, vēl ir teksts radošā kustībā jeb stāvoklī, kad reizē pastāv un apstrīd savu esamību, jo līdz rezultātam var vest vairākas versijas. Melnraksti būtībā ir ieskatīšanās autora ikdienā, jo tie ir vēl nesakopti, “mājas” teksti, kuri nav uzpucēti publicēšanas vai priekšlasījumu svētkiem.

To visu ar uzviju sniedz arī Vizmas Belševicas “Bille, Anss un citi”, lai gan pirmajā acumirklī šķiet, ka bauda slēpjas jau tajā vien, ka mums ir tas gods ieskatīties rakstnieces “atvilktnē” jeb tēmās, kas padomju literatūrā pavisam noteikti nav bijušas nedz populāras, nedz vēlamas: aborti, pašnāvības un citas sociālas problēmas, ķermeņa un kauna jautājumi, kā arī, protams, latviešu un citu tautu nacionālā pašapziņa. Tam visam biezā slānī arī plašāki, vispārcilvēciski morāles jautājumi, kas aizved līdz pat Dostojevska “esmu uts vai uzdrīkstēšos”. Baudot savam laikam netipiskās tēmas, kas atklātas rakstnieces neapšaubāmi talantīgajā, vēl joprojām gandrīz vai nepārspētā stāstīšanas manierē, nākas pierast, ka šiem tekstiem varēja būt un pat ir divi dažādi nobeigumi, izlaidumi, ko redaktors likvidējis, lai vismaz daļēji saglabātu veseluma iespaidu… Bet pilnīgi jāpiekrīt izdevējam, ka, lai cik interesanti, tā turpināt nebūtu labi kaut vai tādēļ, ka pati rakstniece šos tekstus nav uzskatījusi par publicējamiem, un šaubos, vai šajā gadījumā bērni var droši atbildēt par savu tēvu nepabeigtajiem darbiem.

Grāmatas gaišā puse ir šo melnrakstu valoda, ironija un tipāži, kas iezīmēti spilgti un brīžiem neaizmirstami. Acu priekšā kustīga un dzīva, lai gan pavisam neizskaidrota ir viesnīcas darbiniece Ļidūša – rupja un vulgāra krāsns kurinātāja stāstā “Vēstules Mildai”. Arī Olgas Lisovskas rakstura detaļas stāstā “Mēs ar Olgu” Maskavas neērtās dzīvošanas apstākļos tik smalki ironizē par sievietēm būtisko higiēnas jautājumu. Vīriešu tēlu vidū, protams, spilgtākais ir Anss Lerhis-Puškaitis, kas ir galvenais varonis veselam stāstu ciklam – visvairāk žēl tieši par šī darba nepabeigtību, jo, neskatoties uz vairākām pašmērķīgām ainām un tendenciozajām atziņām, tā varētu būt monumentāla parādība latviešu biogrāfiskās prozas laukā. Jau atkal – mēs varam tikai spriest, kas būtu, ja būtu, bet tas ir traki nepateicīgs un bezjēdzīgs uzdevums, ja darbi vēl bija slīpējami, maināmi, kā arī tie ir gaidījuši savu brīdi ārkārtīgi ilgu laiku. Jāuzteic gan atkal sastādītāja talants sakārtot šos nepabeigtos darbus un pat dažus variantus tādā secībā, lai lasītājam tie kļūtu par ērtu un baudāmu atklāsmi, nevis “darbu arhīvā”. Pat ja tipāži atkārtojas un dažiem tekstiem pavisam noteikti trūkst izvērsuma (“Mangaļnieks”, “Mēs ar Silvu” u. c., diemžēl arī Billes stāsti “pazūd” šajā grāmatā), to kompensē citi teksti, kuros rakstnieces sirds sāp vai sitas stiprāk par saviem varoņiem.

Belsevica_Bille_8Vizmas Belševicas arhīva burtnīcas ir aizkustinošs eksperiments jaunāko laiku izdevējdarbībā. Šķiet, tik spilgta “arhīva” materiālu nākšana gaismā atsevišķās, īpaša dizaina grāmatiņās sen nav piedzīvota. Var gadīties, ka lasītājs nav pārliecināts par šo grāmatiņu aso nepieciešamību savā bibliotēkā, jo būtībā šo stāstu baudīšanai tomēr nedaudz jāsagatavojas. Tie nāk kā pielikums jau esošajam Vizmas Belševicas devumam. Skeptiķi var domāt, ka eksperiments ir visai virspusējs: komerciāli daudz efektīvāk būtu iekausēt šos tekstus darbā PAR Vizmas Belševicas dzīvi, savukārt pētniekiem tik un tā svarīgi paliek rokraksti, kuros nav iejaucies redaktors. Rezultāts – lasītāji it kā vienlaikus kļūst par literārās augšāmcelšanās un makbetisku ambīciju lieciniekiem.

Pievienot komentāru

JRT darbu Tabakas fabrikā sāks ar "Marķīzi de Sadu"Alvis Hermanis: "Uz šo trimdas laiku, mūsu teātris sauksies "JRT pie Dzemdību nama", jo es šaubos, ka daudzi zinātu, kur "Tabakas fabrika" atrodas."
Draugiem Facebook Twitter Google+