Monika Zīle: Priekšvēlēšanu laikā izgaismojas politiskās gribas nepietiekamība 6
Lai cik ironiski epiteti vītos ap pirmsvēlēšanu laiku – izrādīšanās, politiskās riesta dejas, elektorāta valdzināšanas pasākumi utt. –, tam piemīt arī pozitīvi vaibsti: valdošā koalīcija beidzot saņemas ilgi vilcinātiem lēmumiem. Viens no galvenajiem, bez šaubām, ir 22. martā Saeimā galīgajā lasījumā pieņemtie grozījumi Izglītības likumā un Vispārējās izglītības likumā, kas paredz 2019./2020. mācību gadā mazākumtautību vidusskolās sākt pāreju uz latviešu valodu. Neraugoties uz “Saskaņas” frakcijas iebildumiem un Latvijas Krievu savienības (LKS) bungu rībināšanu, Valsts prezidents minētos grozījumus apstiprinājis.
Tomēr īsta gandarījuma nav. Šie likuma grozījumi prasījušies jau sen. Ilgi pastāvošā neizlēmība kaitējusi cittautiešu skolu pedagogiem, kas vilcinājās uzlabot valsts valodas līmeni un cerēja, ka iztiks ar to pašu mazumu. Tagad viņiem izmisums. Pēc pirmā soļa 2004. gadā loģiski prasījās nākamais, kuram lielākā daļa mazākumtautību skolu principā tolaik jau bija gatavas, taču ieilgusī pauze nopietno reformu pārvērta pusrata meistarstiķī: ir ņipra mūzika un rokas atvēziens, bet kustība nenotiek. Tādu mīņāšanos un vilcināšanos latviešu valodas pretinieki iztulkoja kā Latvijas valsts vājumu, un tas viņiem ļāva pārgrupēt spēkus. Tiesa, krievvalodīgās izglītības saglabāšanas aizstāvju piketos patlaban nav īpaši daudz jaunu seju. Taču aiz viņiem stāv sabiedrības šķeltniecībā pieredzējuši ļaudis, kas vienmēr lolo tālejošākus plānus nekā paklaigāšana pie valdības nama.
Paradums darbu iesākt un nepabeigt Latvijas valdošajās aprindās ir tik dziļi iesakņojies, ka pelnījis nostiprināties nacionālo tradīciju rindā, varbūt aiz Jāņiem vai Mārtiņiem. Piemēram, tās ķibeles ar elektroenerģijas obligātā iepirkuma komponenti (OIK), kas šobrīd gādā sirmus matus ekonomikas ministram Arvilam Ašeradenam, ir “senču mantojums” jeb savulaik līdz galam nesakārtoti likumi. Nav dižas ticības, ka caurumus aizlāpīs ministra pieteiktā darba grupa, kam jāizstrādā rīcības plāns OIK atcelšanai. Tas jāpaveic līdz augustam un jomas speciālisti šo termiņu uzlūko ar lielu skepsi, kurā nolasāms mājiens, ka OIK problēmu saņems nākamā valdība.
Pērnajā vasarā vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Kaspars Gerhards no dažādām tribīnēm, valsts radio ieskaitot, sludināja pašvaldību sadarbības teritoriju veidošanas reformu, kam līdzi nāks teritoriālas izmaiņas. Novadus ne pa jokam satraukušie paudumi tomēr izrādījās tikai pamalē grudzinošs pērkons. Reforma tuvākajā laikā nenotiks, bet tālāko pagaidām neaplūko – skatīsies pēc vēlēšanām.
Kaut kur lēnītām čāpo un uz priekšu netiek palaikam skaļi pieteiktās reformas valsts pārvaldē. Tā jau 2008. gadā bija otrā dārgākā Eiropas Savienībā, piekāpjoties vienīgi Kiprai. Valdības opozīcijas ekonomisti arī vēlāk cēluši gaismā pārvaldei tērētās lielās summas, ko finanšu ministri nepārliecinoši apstrīd. Bet jautājums pat nav par to, kādam ciparam ticēt. Pirmsvēlēšanu laikā jo sevišķi spilgti izgaismojas politiskās gribas nepietiekamība, kas liek valstij kopā ar neizlēmīgajiem varnešiem mīņāties un klumburot, skaudīgi uzlūkojot viegli uz priekšu ejošos kaimiņus.
