Puteņu āboli garšo visiem! 1
Daudzos dārzos ābelēm šoruden bija tukši zari. Taču Kocēnu pagasta zemnieku saimniecības “Jaunbrēmeles” augļu dārzā raža ir katru gadu. Arī par pieprasījumu grēks sūdzēties. Puteņu āboli garšo visiem.
Punduri un puspunduri…
Septiņus hektārus lielais augļu dārzs ierīkots pakāpeniski, vecākās, pirms divpadsmit gadiem iestādītās ābeles dod bagātas ražas. Saimnieki Vizma un Guntis Puteņi (attēlā kopā ar mazdēliņu Markusu) saka, ka tik lielu platību var apkopt divi cilvēki, papildspēki vajadzīgi vien ražas novākšanai.
“Jaunbrēmelēs” ir intensīva tipa augļu dārzs, tur aug ābelītes, kas potētas uz zema auguma potcelmiem P59, P60, nedaudz arī uz P22 un Pūre-1. Šie potcelmi augļu kokiem piešķir mazāku augumu un ātrāku ražošanas sākumu. Daļai šķirņu izmantots M26, kas pieskaitāms pie tā sauktajiem puspunduriem.
Mazajām ābelītēm raksturīga neliela, visai sekli izvietota sakņu sistēma, augsnē tā nav pietiekami noturīga, tāpēc katram kociņam ir savs balsts. Lai gan koka mietiņi, pie kuriem piesietas ābelītes, ir impregnēti, aptuveni pēc 12 gadiem tos nākas nomainīt.
– Špaleras būtu izturīgākas, taču tās dārgi maksā, turklāt tādas barjeras komercdārza garajās rindās traucētu pārvietoties tehnikai. Katrai balstu sistēmai ir savi plusi un savi mīnusi, – secina ābolu audzētājs.
Kā zināms, vislabprātāk mācāmies no pašu kļūdām. Guntis neslēpj, ka dažas pieļāvis arī sava dārza izveidē. Sākumā kociņus stādījis, vadoties pēc potcelmu augumiem – tā, lai pundurābeles augtu vienkop, puspunduri – atsevišķi. Rezultātā vecākajā stādījumā 3 ha platībā vienas šķirnes koki izmētāti pa visu dārzu: pussimta aug vienuviet, grupa uz cita potcelma potētu – otrā dārza galā. Kad ābeles sāka dot augļus, tapa skaidrs, ka tāds izvietojums apgrūtina ražas vākšanu un koki jāgrupē pa šķirnēm. Ko padarīsi – praktiskā pieredze nāk ar gadiem…
Kur meklēt ideālu šķirni?
Kopumā dārzā iestādītas 18 šķirņu ābeles. Paši pirmie ienākas vasaras šķirņu ‘Krapes Cukuriņš’ un ‘Konfetnoje’ āboli, septembrī – ‘Kovaļenkovskoje’. Šiem lielajiem, tumši sarkanajiem, saldajiem rudens āboliem jāļauj nogatavoties kokā, tad tie ir visgaršīgākie, par agru novāktie garšo pēc zaļa arbūza.
Daudzi par labāko rudens (agru ziemas) ābolu joprojām uzskata ‘Auksi’, bet Guntim Putenim tā vairs nešķiet vērtīgākā šķirne. Tiesa, kokiem ir laba ziemcietība un viegli veidojams vainags, augļiem vienmēr laba garša. Diemžēl tiem ir ļoti slikta noturība kokā, rudeņos āboli strauji nogatavojas un birst, audzējot lielos apjomos, grūti paspēt novākt laikā. Taču, ja šos ābolus grib saglabāt ilgāk, tiem nedrīkst ļaut nokrist un apdauzīt sānus – tādi ātrāk bojājas. Savukārt par agru novāktie nav garšīgi. Komerdārza īpašniekam arvien jābūt uzmanīgam, lai noķertu īsto ražas vākšanas laiku.
Arī populārajai un ļoti iecienītajai ‘Lobo’ ir vairāki trūkumi. Novācot augļus par agru, tie tā arī paliek zaļos mundieros un neiegūst īsti ‘Lobo’ cienīgu garšu. Ja āboliem ļauj nokrāsoties kokā, tie ir skaisti un garšīgi, taču nogatavošanās procesu vairs nevar piebremzēt: glabājot +2…+4 °C temperatūrā, tie ir ēdami tikai līdz Jaungadam, janvārī jau ir mīksti un pārgatavojušies. Jaunā dārzā Guntis ‘Lobo’ vairs nekad nestādītu, jo prieku par augļu izcilo garšu aptumšo ļoti izteiktais kraupis. Viņaprāt, arī šķirne ‘Zarja Alatau’ komerciāliem dārziem nav īsti piemērota – šie dzeltenie un aromātiskie ziemas āboli ir ēdami jau decembrī, diemžēl pārāk ātri pārgatavojas, mīkstums kļūst irdens un augļi sāk brūnēt no iekšpuses. Savukārt varen lielajiem, zaļgandzeltenajiem ‘Sinap Orlovskij’ āboliem ir tieksme nobrūnēt no ārpuses, drīz vien zaudējot tirgus izskatu.
Par nerentablu komercaudzēšanai “Jaunbrēmelēs” atzīta ‘Koričnoje Novoje’, jo pirmajos gados daudz darba un laika jāiegulda vainagu veidošanā. Tie ir diezgan stāvi, ar augšup vērstiem dzinumiem, kas jāatliec horizontāli, lai uz tiem ātrāk attīstos augļzariņi, ieriestos ziedi. Vēl viens būtisks trūkums – ‘Koričnoje Novoje’ augļus grūti saglabāt līdz janvārim. Ja pasteidzas un ābolus novāc negatavus, tie arī vēlāk neiegūst labu garšu, ātri savīst. No šīs šķirnes augļkopis nolēmis atteikties par labu kādai citai, iespējams, tā būs baltkrievu vēlīnā ziemas ābeļu šķirne ‘Antej’.
Cita ziemas šķirne – ‘Ligol’ – vēl ir novērošanā, pirms trim gadiem iestādīti 100 kociņi, šogad tie deva pirmo ražu. Vairākus gadus z/s “Jaunbrēmeles” dārzā labi ražoja čehu ‘Rubīns’, bet divās iepriekšējās ziemās koki stipri apsala. Tās bija sniegotas un aukstas, taču zeme nesasala dziļi, ābeles vēlu iegāja miera periodā. Tātad šķirne jābrāķē, Vidzemē tā nav pietiekami ziemcietīga. Stādīšanai komercdārzos piemērots kazahu ‘Rubīns’, perspektīvs šķiet arī zviedru ‘Rubīns’ – sarkani, stingri ziemas āboli, kas labi glabājas līdz martam. Tiesa, Latvijā būs pagrūti atrast šīs šķirnes ābeļu stādus…
– Ideālu ābeļu šķirņu nemaz nav. Izrādās, katrai, pat visatzītākajai, var atrast kādu trūkumu, – pasmejas audzētājs. Un piebilst, ka komercdārzā daudz šķirņu nevajag. – Tas tikai sarežģī dzīvi, jo ābelēm ir dažādi ziedēšanas laiki, tāpat ražas novākšanas laiks. Pagaidām eksperimentējam, lai atrastu piemērotākās. Pilnīgi pietiktu ar četrām šķirnēm, kas izceltos ar āboliem “ilgdzīvotājiem”.
Raža ir jānormē
“Jaunbrēmelēs” ik gadu iegūst vidēji 40 tonnu ābolu. Tā ir laba raža. Dārza saimnieks uzsver, ka, audzējot augļus pārdošanai, noteikti nepieciešama ražas normēšana. Ja to izdodas izdarīt agri, iegūst skaistus ābolus, mazāk nonāk pārstrādei. Veicot normēšanu, katrā ķekarā jāatstāj ne vairāk par vienu vai diviem auglīšiem. Tā var novērst arī citu vainu – neregulāru ražošanu. Diemžēl dažām šķirnēm (piemēram, ‘Zarja Alatau’, ‘Konfetnoje’) ir tendence ziedēt pārbagāti, bet aizmetušies jaunie ābolīši cieši turas zaros un paši nenobirst, tādēļ reizēm retināšana ieilgst, ir ļoti grūti to laikus paveikt.
Tā kā lieldārzā maza auguma ābelītes stāda blīvāk (1200 uz hektāru), tām nepieciešams īpašs vainags. Augļkopji kociņus veido eglītes (slaidās vārpstas) formā, kur augšējie zari ir īsāki par apakšējiem, tādējādi gaisma iekļūst viscaur vainagā un augļus nes arī zemākie zari.
Augu aizsardzības līdzekļu izmantošana atkarīga no laika apstākļiem, slimību un kaitēkļu izplatības. Siltā un lietainā laikā jāsmidzina biežāk, jo tad vairāk izplatās kraupis. Parasti “Jaunbrēmelēs” augu aizsardzības pasākumus veic trīs reizes: pirmoreiz aprīlī, atkārtoti pret slimībām – pirms un pēc augļu koku ziedēšanas. Šogad, lai ierobežotu slimību, ābeles vajadzēja apstrādāt četras reizes. Saimniecībā izmanto datorizēto ābeļu kraupja brīdinājumu sistēmu RIMpro.
Ceļš līdz kārām mutēm
Saimniecības glabātavā ietilpst 50 tonnu augļu. Sākotnēji to dzesēšanai bijis jāpatērē ļoti daudz elektrības, tāpēc glabātavā veikti uzlabojumi – siltumizolācijai grīda noklāta ar putuplastu, tad uzlieta betona kārta.
Guntis Putenis ir lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvās sabiedrības “Zelta ābele” dalībnieks. Kopumā šajā kooperatīvā apvienojušies deviņi lielaudzētāji. – Augļu ražotāju grupām iespējams saņemt ES atbalsta maksājumus glabātavu būvei un rekonstrukcijai, iekārtu iegādei 45 % apmērā. Vēlos nākamgad saimniecībā uzbūvēt vēl vienu augļu glabātavu, jo pašreizējā kļuvusi par šauru, – saimnieks dalās nākotnes plānos. Tuvākajos gados domājot pievērsties arī ābolu vīna darīšanai. Vedekla Gita Rulle patlaban kārtojot nepieciešamās formalitātes. Pērn Latvijas Vīnkopju un vīndaru biedrības rīkotajā vīnu konkursā viņa piedalījusies ar pussaldo un sauso vīnu paraugiem, ieguvusi otro un trešo vietu.
Lielāko daļu augļu pārdod ar kooperatīva starpniecību. Uz lielveikalu “Maxima” un “Supernetto” bāzēm zemniekiem āboli jāved pašiem. Pārdošanai produkciju sagatavo saimniecībā uz vietas: safasē tīkliņos, katram pievieno etiķeti ar kooperatīva, zemnieku saimniecības un šķirnes nosaukumu. Labu kvalitāti veikalos nodrošināt nav viegli – pašmāju augļi siltumā ātri savīst, preci nemitīgi pārcilājot, uz mizas parādās brūni sasitumu plankumiņi. Saimnieks uzskata, ka mīkstos vasaras ābolus lielveikalos piedāvāt nemaz nav vērts, jo no iespiedumiem un sasitumiem prece jau pāris dienās kļūtu raiba.
Jau trešo gadu daļa z/s “Jaunbrēmeles” dārzos izaugušo ābolu nonāk vairākās Kocēnu un Burtnieku novada skolās, kas iesaistījušās Eiropas Komisijas atbalstītajā programmā “Skolas auglis”. Pēc vienošanās, no oktobra līdz martam viņam jāpiegādā aptuveni 7 tonnas ābolu. Tā nu ik nedēļu Guntim Putenim ir viena skolas diena, kad viņš sēžas pie mikrobusiņa stūres, lai 220 km maršrutā nogādātu skolas bērniem 600 – 700 kg augļu.
Puteņu ābolus var iegādāties arī Valmieras, Cēsu un Straupes tirgū, uz vietas saimniecībā tos varot piedāvāt līdz marta sākumam. Vislielākais pieprasījums pēc vietējiem āboliem parasti ir rudenī, vēlāk, ap Ziemassvētkiem, veikalos visvairāk pirktā prece ir mandarīni. Pēc Jaunā gada ābolu cena tikpat kā vairs nepieaug, taču uzglabāšanas izmaksas palielinās, tāpēc glabāt augļus ilgāk par februāri, nav izdevīgi.
