Putina blēdīgais ceļš uz Damasku 10
Kad Krievijas prezidents Vladimirs Putins uzrunāja ANO Ģenerālo asambleju 28. septembrī, viņš zināja, ka piesaistīs pasaules uzmanību un apsteigs ASV prezidentu Baraku Obamu ar savu aicinājumu izveidot vienotu fronti cīņā pret “Islāma valsti”. Bet Putins vērsās arī pie Krievijas iedzīvotājiem, labi apzinoties nepieciešamību novērst viņu uzmanību no pašu valsts pieaugošajām ekonomiskajām likstām.
Pērn uzmanību novērsa Krimas aneksija, kam sekoja iedrošinājums prokrieviskajiem separātistiem Austrumukrainā. Krievijas kara lidmašīnu, raķešu iekārtu un vairāku tūkstošu karavīru nesenā nosūtīšana uz Sīriju ir karoga vicināšanas aizvietojums neveiksmīgajam “Jaunkrievijas” projektam. Putina kritiķi pareizi uzskata viņa iznācienu Sīrijā kā vēl vienu atsauci uz Krievijas nostalģiju pēc padomiskās pagātnes: Padomju Savienība bija varena, un Putins paģēr, ka Krievija var un tai ir tikpat daudz spēka.
Kremlis vicina karogu Sīrijā
Taču kāds ir mērķis? Apsteigt ASV un Rietumus var būt laba taktika īstermiņā, bet nešķiet redzama ilgtermiņa vīzija par mērķiem, kas būtu jāsasniedz ar Krievijas spēku, ja neskaita Krievijas elites varas saglabāšanu. Rezultātā režīms cenšas formāli atveidot demokrātiju, izmantojot propagandu agresīva nacionālisma uzkurināšanai.
Šā gadsimta sākumā augstu naftas cenu un ekonomiskās augsmes apvienojums notrulināja elites vēlmi domāt stratēģiski un ļāva tai ignorēt reformu atpakaļslīdi veselības aprūpes, izglītības un sociālajā jomā. Režīms un sabiedrība tagad vērtē pašreizējo situāciju kā daudzmaz normālu – “krīzi bez krīzes”. Uztverei nosakot realitāti, viss ir normāli, nekas nav jādara, un Putins, kurš sakās atjaunojis Krievijas cieņu, var priecāties par vairāk nekā 80% atbalsta līmeni.
Putinam Krievijas cieņas atjaunošana nozīmē to pašu, ko tās “lielvalsts statusa” atgūšana pēc Padomju Savienības sabrukuma un tās pazemojošās “sakāves” Rietumiem aukstajā karā. Spēka lietošanai ārzemēs būtu jākompensē fakts, ka cieņa pašmājās nebūt nav atjaunota: šodien Krievijas pilsonis joprojām ir neaizsargāts pret priekšniecību darbā, sabiedrisko pakalpojumu firmām, tiesām un policiju, un tomēr, lai kādas būtu grūtības, viņš lepojas ar savu valsti un tās vadoni.
Protams, ir vēl kāds izskaidrojums, kāpēc Putina popularitāte pieaug, lai gan ekonomiskā situācija pasliktinās: tie, kuri nespēj par sevi parūpēties, dabiski, vēršas pie valsts pēc palīdzības – un diez vai kodīs rokā, kas tos baro. Lietas, ko Rietumos sauc par cilvēktiesību pārkāpumiem, ierindas krievi drīzāk slavē kā politiku, kas dod iespēju valstij tikt vaļā no “svešas” prakses un aizsargāt vairākumu no “graujošā” mazākuma. Režīma naidīgums pret gejiem un lesbietēm var aizvainot Rietumus, bet tam simpatizē vairākums krievu.
Krievus apmuļķo ar ekstrēmu nacionālismu
Jo tie paši krievi uzskata karu Ukrainā kā aizsardzības un taisnīgu karu; tiek pārrakstītas vēstures tumšās lapas; un naidīga valoda kļūst par normu. Vēl nesen vienkāršie krievi atklāti runāja par bojā gājušo skaitu un cietušajiem viņu valsts militārajās operācijās; tagad, pēc Putina dekrēta par “slepenajiem zaudējumiem”, viņi cieš klusu. Pat ja dekrēts būtu pretrunā ar Krievijas konstitūciju un likumu par valsts noslēpumiem, slepenās informācijas sarakstā tagad ir ietverti dati par Krievijas militārajiem zaudējumiem operācijās miera laikā.
Rezultātā valsts ir sašķelta starp lojāliem un nelojāliem pilsoņiem, patriotiskiem un nepatriotiskiem – tas ir, tiem, kas ietur partijas līniju, un tiem, kuri atsakās. Ja aptaujas ir pareizas, lojālie un paklausīgie ir izteiktā vairākumā – vismaz līdz šim. Tas izskaidro atbalstu separātistiem Donbasa apgabalā Ukrainas austrumos un Putina iebrukumam Sīrijā. Ja ASV nevar to pieņemt, tas tikai apstiprina, ka Amerika uzstāj uz hegemoniju vai nu Eiropā, ar NATO starpniecību, vai Tuvajos Austrumos.
Šāda loģika ir balstīta Putina pašmērķīgajā vēstures reinterpretācijā, kas attaisno 1939. gada Ziemas karu pret Somiju, 1939. gada Molotova–Ribentropa paktu un 1979. gada Padomijas iebrukumu Afganistānā. Ģenerālprokuratūra pat nodevusies smieklīgai retrospektīvai analīzei par 1954. gada lēmumu nodot Krimas apgabalu no Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas jurisdikcijas Ukrainas Padomju Sociālistiskajai Republikai. Bažas izraisa, ka līdzīga analīze tiek veikta par Baltijas valstu neatkarības likumību pēc Padomijas sabrukuma. Kur tas viss ved? Gluži kā padomju laikā šodienas vadoņi sevi vienādo ar valsti. Tad valsts tiek samazināta līdz vadoņa iekšējam lokam un finanšu un politiskās elites virsslānim, kas ir drošs par savu varu, jo ierindas pilsoņi ir apmuļķoti ar nekritisku un ekstrēmu nacionālisma paveidu.
Putina aplenktie pretinieki var droši paredzēt ilgstošu politiskās, ekonomiskās un intelektuālās stagnācijas posmu – vismaz līdz parlamenta vēlēšanām nākamgad un prezidenta vēlēšanām pēc diviem gadiem. Iespējams, stagnācija turpināsies arī nākamajā politiskajā ciklā. Taču tā nevar ilgt mūžīgi – kādā brīdī režīma izdzīvošanai būs jāpiedāvā sabiedrībai kaut kas cits nekā nacionālisms un nostalģija. Jautājums ir – vai Putins, kurš tagad padziļina Krievijas iejaukšanos vēl vienā militārā avantūrā ārzemēs, to saprot.
© Project Syndicate
Tulkojis Valdis Bērziņš
