Vladimirs Putins un preses sekretārs Dmitrijs Peskovs
Vladimirs Putins un preses sekretārs Dmitrijs Peskovs
Foto – AFP/LETA

Uldis Šmits: Putina programmā starp rindām 14

Tas, ko varētu dēvēt par Vladimira Putina priekšvēlēšanu programmu, izskanēja viņa nesenajā runā par stāvokli valstī. Taču jēdziens “vēlēšanas” šajā gadījumā der visai nosacīti. Pasākums drīzāk atgādina Krievijas valsts prezidenta pilnvaru kārtējās pagarināšanas rituālu, kura formālā daļa paredzēta šosvētdien, 18. martā. Tāpēc viņa teiktais uztverams kā turpmākajos gados īstenojamās Kremļa vadlīnijas.

Reklāma
Reklāma
Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 55
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
Krievija uzbrūk Ukrainai ar “brīnumieroci”. Ar to varētu tikt galā tikai F-16 144
Lasīt citas ziņas

Iekšpolitisko perspektīvu raksturojumam varbūt ir lietderīgi pieminēt dažu analītiķu veikto Putina runas monitoringu. Piemēram, ekoloģijai viņš veltīja divas minūtes, sociālajai jomai – trīs minūtes, ekonomikai – piecpadsmit, turklāt šīs tēmas izklāstīja bez redzamas dedzības. Toties vairāk nekā četrdesmit minūšu pievērsās bagātīgi ilustrētam stāstam par ieročiem, būtībā – masu iznīcināšanas līdzekļiem – un īpaši palepojās ar spārnoto kodolraķeti, kuru sociologs Igors Eidmans kādā komentārā nosauca par lidojošo Černobiļu. Eksperti nav vienisprātis, ciktāl Putina stāsts atbilst realitātei, bet tas katrā ziņā atspoguļoja Kremļa ārpolitiskos centienus.

Patiesībā Putina “programma” neko sevišķi jaunu neatklāj. Tāpat nemainīgs palicis viņa skatījums uz “20. gadsimta lielāko ģeopolitisko katastrofu”, bet uzrunā tas tika zināmā mērā padziļināts: pēc PSRS sabrukuma “Krievija zaudēja 23,8 procentus teritorijas, 48,5 procentus iedzīvotāju”, kā arī “39,4 procentus rūpnieciskā un 44,6 procentus militārā potenciāla”. Citiem vārdiem sakot, Padomju Savienība bija Krievija. Saskaņā ar šo loģiku padomju laikos arī mēs – tie, kas tos piedzīvoja, – bijām nevis darbaļaužu tēvijas jeb cilvēces nākotni iemiesojošās PSRS pilsoņi, kā mums apgalvoja, bet gan Krievijas iedzīvotāji. (Interesanti, ko šajā sakarā domā LPSR fani.) Varētu gandrīz teikt paldies par atklātību, ja vien šī savdabīgā vēstures interpretācija nebūtu ideoloģiskais pamats tam, kas notika Gruzijā un kas tagad notiek Austrumukrainā, ko revanšisti apzīmē par “Jaunkrieviju”. Teritoriju atkarošana tomēr nav galvenais iemesls, kāpēc Krievijas kaimiņvalstis no bijušās “republiksaimes” tiek pakļautas agresijai. Tas ir sods par mēģinājumu atkratīties no Maskavas ietekmes, ieviest demokrātisku varas sistēmu un atšķirīgas vērtību mērauklas. Jo pašapzinīga pilsoniska sabiedrība Putina režīma izpratnē patiešām var kļūt “zaudēta teritorija”.

CITI ŠOBRĪD LASA

To atzīt no oficiālām tribīnēm nav īsti ērti. Krievija arvien skaitās Eiropas Padomes dalībvalsts (kaut agresijas dēļ atstādināta no EP Parlamentārās asamblejas, kas nesūtīs novērotājus uz 18. marta vēlēšanām), kurai it kā jāievēro attiecīgie demokrātijas standarti, kas ierakstīti pašas Krievijas konstitūcijā. Valdības pārstāvji publiski sludina uzticību starptautisko tiesību normām, kaut gan praksē augstie principi tiek mīdīti kājām, un visi to zina. Tikmēr iekšējam patēriņam paredzētā propaganda šādu nostāju iztēlo par lielvalsts cienīgu – neviens mums neko nevar padarīt – un skaidro ar nepieciešamību pārmācīt pūstošos Rietumus, kas jaucas Krievijas iekšējās lietās Ukrainā, Sīrijā un citur. Turklāt ASV un Eiropas dzīves līmenis, demokrātiskās brīvības un perspektīvas turpina piesaistīt ne vien “krievu zemes”, bet arī daudzus Krievijas pilsoņus.

Kremļa aplēsēs attīstītajām rietumvalstīm bija atvēlēta citāda loma – tām jābūt gāzes importētājām, vietai, kur Krievijas elite glabā naudu, skolo bērnus, nododas atpūtai un iepērk nekustamos īpašumus. Tas tā arī notiek, taču pēdējos gados pat ierastie “partneri” Berlīnē un citviet nez kāpēc palikuši tramīgi, politiski mazāk pretimnākoši un ne tik “saprotoši”. Lai attiecīgo izpratni panāktu, vajag piespiest Rietumus runāt ar Krieviju, kā sacīja Putins, “pēc būtības”. Un tam arī kalpoja dažāda veida lidojošo Černobiļu grafiskā demonstrācija, kas savaldzināja publiku, kurai tika paziņots, ka šie izstrādājumi vajadzīgi, “lai neitralizētu draudus”, ko rada amerikāņu izvērstās pretgaisa aizsardzības sistēmas. Rietumu demokrātiju militārie tīkojumi ņemami ļoti nopietni…

Ja atceramies, Latvija un Igaunija savulaik bija izveidojušas “militārsavienību”, kas apdraudēja Padomju Savienību. Staļinam nācās vest potenciālos iebrucējus pie prāta un – viņš bija labsirdīgs – ņemt saimē. Tagad Baltijas valstis iekļautas Krievijas zaudējumu procentuālajos aprēķinos, ko pacietīgi kalkulējis kāds Putina runas sacerētājs. Taču programmatiskais teksts kopumā nevilšus palīdzēja saprast, ko, būdami “zaudēti”, esam ieguvuši. Un paturēsim.