Mobilā versija
-1.1°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
3. decembris, 2014
Drukāt

Uldis Šmits: Vai tiešām pazīstam Krieviju labāk par citiem? (7)

Foto-LETA/AFPFoto-LETA/AFP

Krievijas vadonis ir “novecojošs cilvēks, kurš grib palikt novecojošas sistēmas saimnieks”, ko mēs nevaram īpaši iespaidot, tomēr “mums jāmēģina paredzēt, kāda būs putinisma pēdējā fāze” – aptuveni tā nesen konferencē Vašingtonā izteicās franču politoloģe profesore Marija Mendrasa, ievērojama Krievijas ārpolitikas speciāliste. Viņas pieminētā nepieciešamība savlaicīgi paredzēt notikumu attīstību attiecās uz Rietumiem kopumā, taču domājams, ka sevišķi svarīgi tas ir Baltijas valstīm un pirmām kārtām Latvijai. Par Rīgas spējām šajā sakarā tomēr pastāv šaubas.

Mūsu politiķi gan vienmēr klāstījuši, ka pazīst Krieviju un visu bijušās PSRS telpu labāk par citiem. It kā pašsaprotami. Bet tādā gadījumā jāuzdod šķietami vienkāršs jautājums – ja pazīst, kāpēc izrādījāmies nesagatavoti, piemēram, valsts aizsardzības jomā? Īstas atbildes joprojām trūkst. Un, ja SAB agrākais vadītājs Jānis Kažociņš tagad apgalvo, ka informatīvais karš pret Latviju notiek jau kopš 2006. gada vai ka “zaļo cilvēciņu” scenārijs arī, iespējams, tika gatavots īstenošanai Latvijā varbūt ap 2018. – 2019. gadu, tad šo izteikumu gaismā Rīgas nesenā Austrumu politika un diplomātija sāk izskatīties diezgan dīvaini. Dažādām putinisma fāzēm mainoties, Rīgas politika palika gandrīz bez izmaiņām. Ko nevarētu teikt par Tallinu un Viļņu. Pēc Krievijas iebrukuma Gruzijā izcēlās aprautas diskusijas par mūsu situācijai atbilstošu aizsardzības plānu esamību vai neesamību NATO ietvaros, taču Latvijas diplomātija veltīja neatslābstošus pūliņus un savus ierobežotos resursus tam, lai nodrošinātu Zatlera vizīti Krievijā. Dažiem pat radās ilūzija, ka tur īstais saimnieks ir “liberālais” Dmitrijs Medvedevs. Bet gadu iepriekš bija noritējušas “aizsardzības mācības” “Zapad – 2009” ar simulētu uzbrukumu Baltijas valstīm un preventīvu kodoltriecienu Varšavai. Turklāt Medvedevs ierosināja ar likumu paplašināt bruņoto spēku izmantošanas iespējas ārzemēs, piemēram, Krievijas pilsoņu aizsardzībai Baltijā. Notika strauja Krievijas militarizācija. Savukārt Latvijā maz kas tika vērtēts no valsts drošības viedokļa. Finanšu krīzes pārvarēšanas un īstermiņa izdevīguma vārdā ieviestā shēma – uzturēšanās atļaujas apmaiņā pret investīcijām –, kā stāstīja ieinteresēto nozaru pārstāvji, esot normāls ekonomikas stimulēšanas pasākums.

Var strīdēties, kad īsti iesākās tagadējā, klaji agresīvā putinisma fāze Krievijā, bet tā tika savlaicīgi gatavota, un daži priekšdarbi pat bija visai skaidri saskatāmi. Arī Kažociņa kunga piesauktais informatīvais karš, ko pie mums reizēm norakstīja uz Kremļa “retoriku” vai “maigo varu”. Lai šos priekšdarbus nemanītu, vajadzēja būt vai nu patoloģiski naivam, vai kaut kādā ziņā ieinteresētam tos neredzēt un klusēt. Negribētos piedēvēt Latvijas vadītājiem ne vienu, ne otru. Tomēr nākas secināt (pretēji bijušā SAB šefa intervijās dzirdētajam), ka valsts pagātnes pieredze viņiem nav diez ko palīdzējusi, un varbūt tas ir noticis tā iemesla dēļ, ka politiķi pakļāvās ietekmīgu aprindu prasībai vēsturi “nolikt malā”. Liekas, turpat bija nolikti pārpalikušo brīvdomīgo krievu analītiķu, kā arī zinošāko rietumnieku kā, piemēram, Edvards Lūkass apsvērumi un brīdinājumi, lai gan viņi pareģoja Putina rīcību ar visai lielu precizitāti. Arī Latvijai tas jādara un galvenais – jārīkojas pašai.

Pievienot komentāru

Komentāri (7)

  1. Domāju, ka neviens neapstrīdēs to, ka padomju sabiedrības morāle PSRS beigu posmā bija degradējusies. Marksisms-ļeņinisms un visas tās cilvēku vienlīdzības idejas vārdos, bet darbos: blatu sistēma, haltūras, lai piepelnītos, kukuļdošana, “iznesēji”, plāna pildīšana uz papīra utt. Tāda sabiedrība arī sāka atjaunot neatkarīgo Latviju. Nav jāatgādina, kas notika 90. gados. Vai varēja būt savādāk? Varēja, ja uzmanība tiktu vairāk pievērsta sabiedrības audzināšanai nevis “mežonīgajam kapitālismam”. Bija teorija, ka tam vienkārši nevar pārlekt, mums jāiziet visas kapitālisma attīstības fāzes, kas mums tika atņemtas 50 gadu laikā. Vai varbūt tomēr varējām pārlekt? Kāpēc blakus tautām: igauņiem un lietuviešiem ir valstiskāk domājoši līderi?

  2. Nevajag kautrēties! Ir pilnīgi nepārprotami, ka zināmas aprindas to redzēt vienkārši negribēja, bet tam ir visai mazs sakars ar Krievijas pazīšanu..

  3. Par visiem 100% piekrītu autoram. Mums bija un ir pārāk daudz svešo savējo vidū,pārāk daudz tādu,kas par pudeli dzeramā pārdos un nodos jebko,ko tikai piedāvātājs prasīs. Pārāk daudz ir tādu kolaborantu arī tajā sabiedrības “elitē”.Tikai tur tā takse augstāka-ne vairs pudele,bet tūkstoši un iespējams arī dažs miljons bankas kontā “ietecināts” Vēsture esot dzīves skolotāja,bet ne jau mūsu pelēkām viduvējībām mīkstajos krēslos,kurus virza tā pati senā alkatība un negausība visās jomās Galvenais ir veiksmīgs bizness- kaut ar pašu velnu. Par sirdsapziņu un godaprātu lai čivina tie kvekšķi un reņģu ēdāji,ko Krievijas “elite”dēvē par musoru/drazām?.
    Jā, mēs aizmirsām savā 90.to gadu eiforijā,ka revolūcijas taisa parasti ideālisti,bet laurus plūc nelieši un blēži. Tā kā vēsture atkārtojas,tad nu paši baudam šo likumsakarību.
    Ko lai saka- mūsu varoņi,kas par savu tēvu zemi bija gatavi savu galvu nolikt,nu jau visi kapos.
    Bet šodien mūsu vīrieši ir lielākoties vāji hominīdi,kuru dzīves griesti ir tik zemi,ka aiz tiem var aizbāst to lielo karoti zelta rokturī. Tas ir viņu mērķis un sapnis.! Nožēlojami un kauns!.

  4. Latvijā pie varas ir daudz veco komunistu, nodevēju, okupācijas varas augsto darboņu un krievijas aģentu. Jāpieņem lustrācijas un deboļševizācijas likumu. Ir izaugusi jauna paaudze, kas nav sadarbojusies ar okupantiem un nav kalpojusi krievu okupācijas varai.

  5. Kažociņam, kurš dzimis un audzis citā pasaulē nav nekādas pieredzes attiecībā uz Krieviju un krieviem, kas ir saprotams un piedodams, bet tā, bijušo padomju nomneklaturščiku – kompartistu, čekistu un čekas ziņotāju kliķe, kura pērstāv Latvijas “eliti”, apzināti negribēja redzēt vai izlikās neredzam attīstību Krievijā, cerot iegūt no tās kādus labumus, kālab brīnītis par kaut ko ir nevietā.

Draugiem Facebook Twitter Google+