Mobilā versija
Brīdinājums +0.6°C
Aldis, Alfons, Aldris
Trešdiena, 22. novembris, 2017
15. oktobris, 2015
Drukāt

Franks Gordons: Putins pārslēdzies no Luhanskas uz Latakiju (6)

Foto - AFP/LETAFoto - AFP/LETA

Tā ap 1980. gadu Izraēlas militārā izlūkdienesta darbinieki, izmantojot attiecīgās elektroniskās ierīces, ar interesi noklausījās telefona sarunas starp padomju virsniekiem instruktoriem, kuri ievērojamā skaitā darbojās Sīrijā. Tur jau neierobežoti saimniekoja prezidents Hafezs Asads – tagadējā diktatora Bašara Asada tēvs. Jau tad, Brežņeva ēras norietā, Asadu dzimtas un cilts – alavītu – novada centrā Latakijā un tuvējā ostas pilsētā Tartusā droši un pašpārliecināti “bāzējās” PSRS kara flotes “Vidusjūras eskadra” kā pretmets ASV Sestajai flotei, kuras štābs atradās Neapolē. Toreiz, kā Putins tagad saldsērīgi atgādina, “pasaule bija bipolāra”, t. i., bija divas superlielvalstis – ASV un PSRS. Padomju militārie konsultanti telefoniski apmainījās iespaidiem, bagātīgi bārstot “mātes vārdus”, un zobojās par sīriešiem kā zemākiem radījumiem – “mestnoje naseļenije” (vietējie iedzīvotāji).

Vai tagad, 2015. gada rudenī, situācija atkārtojas, tikai citā “griezumā”? Damaskā vēl mēģina noturēties pie varas Asads juniors, bet Putins nav Brežņevs. Putiniskā Krievija, salīdzinot ar PSRS, noslīdējusi vien reģionālas, ne globālas lielvaras līmenī, tās teritorija atbilst Maskavijas XVII gadsimta robežām, un tās ekonomika balstās tikai uz gāzes un naftas eksportu. Atliek, tiesa, zināms kodolieroču krājums un impēriskās ambīcijas, ar kurām apsēsts bijušais KGB apakšpulkvedis, kurš uzturas vairāk savā Novo-Ogarevas ārpilsētas rezidencē nekā Kremļa t. s. Senatoru pilī, kur atrodas viņa oficiālais kabinets.

Putins tagad par katru cenu cenšas noturēt Bašaru Asadu pie varas, jo tas ir vienīgais pašreizējās Krievijas sabiedrotais Tuvajos Austrumos. Asads juniors ir pilnīgi atkarīgs no Kremļa labvēlības (un ieroču piegādēm), un Putins viņu jau 2013. gadā bija izglābis no sagrāves, pierunājot ASV prezidentu Obamu noticēt Kremļa garantijai (!), ka Asads iznīcināšot savus ķīmisko ieroču krājumus. Obama iekrita Putina lamatās: ja nebūtu šī slīpētā vidutāja, ASV jau grasījās sūtīt savus bumbvedējus, lai pārvērstu drupās Asada rezidenci, darot galu viņa režīmam, kura nežēlīgo represiju dēļ 2011. gada janvārī uzliesmoja sacelšanās, un nu jau piekto gadu pilsoņu karš plosa šo zemi un tās iedzīvotājus.

Apvienoto Nāciju Organizācijas 70 gadu jubilejai par godu ANO Kopsapulcei šoruden tika piešķirta pasaulvēsturiska nozīme. Un, protams, abi lepnie sāncenši – Baraks Obama un Vladimirs Putins – uzstājās ar “programmatiskām” runām. Ukraina tika pieminēta tikai garāmejot. Gan Obama, gan Putins dievojās, ka slepkavīgo fanātiķu veidojums ISIS jeb “Islāma valsts” ir drauds visai pasaulei , ko vajag iegrožot un vēlams sakaut. Pēc šīm runām ANO ģenerālsekretārs Pans Kimuns sarīkoja pieņemšanu jeb rautu (kā to mēdza dēvēt pirmskara Latvijā) un – tavu brīnumu – Obama un Putins saskandināja glazītes: prozit, priekā!

Brīdī, kad rakstu šīs rindiņas, Donbasā ieroči klusē. Vai šis konflikts iesaldēts? Grūti pateikt. Skaidrs ir viens: Putins, kuram tā arī neizdevās “uzlauzt Ukrainu” ar Luhanskas un Doņeckas separātistu veidojumu palīdzību, pārslēdzies uz Latakiju un Tartusu, lai pamatīgi nostiprinātos Vidusjūras piekrastē.

Redzamākais “The New York Times” slejinieks Tomass L. Frīdmans liek saprast, ka Putins, darīdams visu, lai noturētu Asadu pie varas, iemantojis musulmaņu-sunnītu, kas veido vairākumu gan Sīrijā, gan arābu pasaulē, kvēlojošu naidu. Arī Krievijas islāmticīgo saimē sunnīti ir vairākumā, un Kremlim tas būs jāņem vērā.

Brīdī, kad rakstu šīs rindiņas, Kremlis izdarīja vēl vienu cūcību: krievu bumbvedēji, kuru uzdevums it kā bija koordinēt ar amerikāņiem uzlidojumus ISIS pozīcijām, sparīgi bumboja relatīvi mēreno Asada pretinieku atbalsta punktus, un no šiem uzlidojumiem cieta sīriešu kaujinieki, kurus bija apmācījuši ASV izlūkdienesta vīri, bet šķietami “kopīgā ienaidnieka” – ISIS pozīcijas – palika neskartas!

Tikmēr Krievijas Valsts domes deputāts Vjačeslavs Novikovs apgalvojis, ka ASV pacentušās “pārsist” interesi par Putina runu ANO Kopsapulcē ar tīšām palaistu ziņu par to, ka uz Marsa ir ūdens. Tas taču tiešām ir lieliski, ka uz Marsa ir ūdens, turklāt tekošs. Jau 19. gadsimta nogalē, kad Veidenbaums studēja Tērbatā, publisku priekšlasījumu iemīļotais temats bija jautājums: “Vai ir dzīvība uz Marsa?” Un kas tad ir Putins salīdzinājumā ar Visuma noslēpumiem…

(Raksts publicēts avīzē 
”Laiks”/”Brīvā Latvija”)

Pievienot komentāru

Komentāri (6)

  1. Putinmīļi te dzied slavas dziesmas viņam: cik viņš apsviedīgs un tālredzīgs, cik liels taktiķis (Jurkāns).
    Bet īstenībā visā tajā ir visai maz tālredzīguma un vēl mazāk taktikas, ja jau viņš ir sanaidojies ar Rietumiem un pat saviem kaimiņiem savas lielās varaskāres un ambīciju dēļ. Valsts ir ekonomiskā lejupslīdē, bet viņš tikai tērē desmitiem miljonu valsts naudas Ukrainas separātistiem un Sīrijas Asada režīmam, iesaistoties arī tur karadarbībā. Bet karo viņš, kā likums, ar par sevi daudz vājākiem pretiniekiem – mazo Grūziju vai Janukoviča dezorganizēto Ukrainu, kura pateicoties Krimas aneksijai, tikai sāka veidot savu kadru armiju no nulles. Tas pats Sīrijā – bumbo no gaisa Sīrijas sādžas un bendē civiliedzīvotājus, vai ar savām raķetēm apšauda Irānu Sīrijas vietā! Jo visi tur esot teroristi, robežu jau neesot. Militāri spēcīgu valstu teritorijā gan viņš nelien, citādi var dabūt pa zobiem. Bet paklausieties Krievijas TV, tur tik galvu reibinoši panākumi, ka vienkāršajam iedzīvotājam visam ir vienkārši jānotic. Šī iedzīvotāju ideoloģiskā apstrāde jau nāk līdzi no padomju laikiem, tur nekas nav mainījies. Vienā elementā gan viņam ir prasme – radīt par sevi iespaidu, ka viņš ir visu varošs un baigi izlēmīgs, bet tā lielā mērā ir tikai ārējā poza. Nu ko, mums austrumu valstī uzradies vēl viens kareivīgi noskaņots vadonis un kaimiņiem jāizdara secinājumi.

  2. Jautājums paliek.Kuri bija tie varenie,kas piespieda Obamu kļūdīties Sīrijā?

  3. pljuten,obama taadiem kaa tev liek virsuu miiksto.taads izkaarniijums nevienam nav vajadziigs,ne krievijai ,asv.DUSI SALDI ,KREMLA KURANT!.

  4. Politikā vārds “cūcība” nemēdz būt! Putinam vajadzēja izpausties, proti, parādīt, ka viņam nospļauties uz ASV. Un viņš to izdarījis. Iespējams, ka Obama acs pret aci viņam ir devis mājienus, ka pacietīs to mierīgi. Atcerēsimies to Obamas “slepeno” sarunu ar Medvedevu pirms otrās prezentēšanas vēlēšanam. Iespējams, ka Obama ko ir palicis parādā Kremlim? Nav grūti iedomāties ko. Tomēr, par nožēlu, Kremlim atbalsts tajā reģionā daudz lielāks, nekā to mēģin iztēlot Izraeles Latvijas draugs. Tā informācij par Asada izcelsmi ir ļoti vērtīga viņš, starp citu, arī ir sagatavots Maskavā, tomēr galvenais tur nav Asads, bet tas, ka viņš bloķē lētās gāzes piegādi Eiropai un tā izskatās, ka islamisti arī. Krievijai tas ir izdzīvošanas jautājums. Kā saka, – skaties saknē. Starp citu, ASV arī tas ir izdevīgi, tagad viņi savu gāzi grūž Eiropā. Tur viss ir tā sapinies – pats velns netiks galā. Šajā vietā vissjocīgāka ir Izraeles pozicija. Tā izskatās ka viņa nevar sabalansēt savas vēlmes ar savām iespējām, tā, kā vienā krievu filmas anekdotē.

  5. Kā kārtīgs spēlmanis spēlē tur, kur iespējams vinnests. Lai zaudētā kāršu partija paliek uz galda ( ja nu paslepus varētu piesviest ja ne dūzi, tad kādu kalpu gan…).
    Tikai tās naftas un gāzes caurules caur Sīriju uz ES nepieļaus vilkt – ko pats tirgos?

  6. Kā kārtīgs spēlmanis spēlē tur, kur iespējams vinnests. Lai zaudētā kāršu partija paliek uz galda ( ja nu paslepus varētu piesviest ja ne dūzi, tad kādu kalpu gan…).
    Tikai tās naftas un gāzes caurules caur Sīriju uz ES nepieļaus vilkt – ko pats tirgos?

Kārlis Kangeris: Politiķi, netēlojiet pārsteigumu! (5)Kad Ivara Godmaņa čekas lietas pazušanas sakarā no jauna tiražēti
Anda Līce: Prasi vairāk! (3)Garīgās vērtības nav tikai gara laika vai enerģijas pārpalikumi, to radīšana prasa ne mazāk laika un spēku kā materiālās dabas lietas.
Lasītāju aptauja
Ērika Oša zīmējums
Ēriks Ošs. Dievs ir dzirdējis ne tikai “Rīdzenes” sarunas…

Sestdien, 18. novembrī, valsts svētku svinīgajā dievkalpojumā Doma baznīcā Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags sacīja tradicionālo sprediķi, kur pieskārās dažādām tēmām. “Ceļu no šī brīža uz Latvijas simtgadi arī vajadzētu mērot ar to pašu jautājumu. “Kā es stāvēšu Dieva priekšā?” Visiem reiz tur būs jāstāv un Dievs jautās, kā reiz jautāja Kainam: “Ko tu esi darījis?”. Kā es stāvēšu Dieva priekšā, kurš zina visu un ir dzirdējis ne tikai “Rīdzenes” sarunas, bet visas sarunas? Dievam nebūs nekādu šaubu par to, cik autentisks ir tas, ko viņš ir redzējis un dzirdējis. Par to ir jānodreb līdz dvēseles dziļumiem,” teica J. Vanags.

Vai jūs uztrauc atšķirīgi standarti pārtikas produktiem Latvijā un citviet Eiropā?
Draugiem Facebook Twitter Google+