Mobilā versija
+2.0°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
12. marts, 2013
Drukāt

Quo vadis, latviešu teātri?


teatris10

Izpirktās biļetes uz teātra izrādēm liecina par šīs mākslas nepieciešamību un nepietiekamību sabiedrībā. Turklāt šobrīd teātrī ienāk jauna mākslinieku paaudze, kurai valsts teātros īsti nav vietas, taču arī neatkarīgie teātri sevi apliecina aizvien spilgtāk.

 

Tāpēc laikā, kad finiša taisnei tuvojas kultūrpolitikas plānošanas dokumenta “Radošā Latvija” izstrāde, “Kultūrzīmes” uzskatīja par būtisku uzdot jautājumu – vai pašreizējais teātru finansēšanas modelis ir ideāls un kāda būtu vēlamā teātra attīstības stratēģija nākotnē? Jo teātrī joprojām jūt krīzi un tāpēc naudas deķi katrs velk uz savu pusi.

Par to, kā rīkoties šajā situācijā, lai labums tiktu gan teātriem, gan skatītājiem, “Kultūrzīmju” redakcijā pie apaļā galda diskutēja Liepājas teātra direktors Herberts Laukšteins, Daugavpils teātra direktors Oļegs Šapošņikovs, Dailes teātra direktors Andris Vītols, Ģertrūdes ielas teātra izpilddirektore Inga Dārzniece, Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) Teātra nozares ekspertu komisijas priekšsēdētāja Agnese Hermane, Latvijas Teātra darbinieku savienības pārstāve, “Spēlmaņu nakts” žūrijas locekle un teātra kritiķe Ingrīda Vilkārse.

V. Krauja: – Viss liecina, ka nobriedusi nepieciešamība pēc teātra attīstības stratēģijas izstrādes nākotnei un, iespējams, arī jauna Latvijas teātru finansēšanas modeļa. Vai ir skaidrs, ko valsts, teātrus dotējot, no šīs skatuves institūcijas sagaida?

H. Laukšteins: – Teātra attīstības stratēģija nevar tapt teātru direktoru lokā vienā dienā vai mēnesī. Tas prasa nopietnu darbu ilgtermiņā, kurā Kultūras ministrijas menedžmentam jāapkopo teātru sniegtā informācija un argumenti. Pirmkārt, kas notiek ar skatuves mehānismiem, kur daudz dažādas tehnikas, pacēlāju, ar mākslinieku drošību un pat dzīvību saistītu lietu? Tas viss kādam ir jāfinansē. Otrkārt, repertuārs – lai radītu mākslas darbu, pieaicināmi labi scenogrāfi, režisori, pedagogi. Ir mākslinieki, kurus es ļoti gribētu redzēt pie sevis, bet nevaru to atļauties, jo kaimiņvalstis mūs izkonkurē. Kas notiek ar teātra trupu? Vai tā pietiekami nodarbināta? Mums nākas saskarties ar arodbiedrību vadītāju pretestību teātra vadītāju centieniem kaut ko mainīt.

Teātra nākotnes attīstības stratēģijā vajadzētu definēt: kāds ir teātra uzdevums sabiedrībā? Tikai izklaidēt? Vai tomēr atklāt un arī veidot sabiedrisko domu? Valstij būtu jāveicina tieši māksla.

I. Vilkārse: – “Spēlmaņu nakts” žūrija, ejot uz izrādēm, ļoti labi saprot, ka daudzi iestudējumi domāti tieši kasei. Taču konkrētajā situācijā teātriem nav ko pārmest, kaut arī mēs vēlētos to repertuārā redzēt vienīgi mākslas darbus, arī komēdijas. Tas ne vienmēr izdodas, īpaši jau runājot par lielajām zālēm Dailes un Nacionālajā teātrī.

A. Vītols: – Komercializēšanās?! Tā būtu izrāde izpārdotā lielā zālē ar tukšu skatuvi un ne pārāk lielu ansambli. Tā, lūk, ir komercija! (Iesmejas.) “Oņegins”, piemēram, Dailes teātrim nav nekāda komercija. Jā, ir lieli ienākumi no biļetēm, taču arī izdevumi bija lieli. Un galu galā atlikums gandrīz nekāds. Ja nu vienīgi slava. Arī ar lētām komēdijām cauri netikt. Skatītājs ir izaudzis.

O. Šapošņikovs: – Pašreizējā finansēšanas modelī ir viens liels pluss: tas, ka valsts teātriem dotāciju vispār piešķir. Taču tās aprēķināšanas mehānismā ir vairāk mīnusu nekā plusu. Ir pretruna starp valsts teātra juridisko statusu (teātri ir valsts kapitālsabiedrības) un atbildības sadali starp ministriju un teātra vadību. No vienas puses, valsts kapitālsabiedrības bauda tām likumā paredzēto patstāvību, līdz ar to lielāka atbildība gulstas uz to vadības pleciem. Tas ir pareizi, labi, atļauj teātrim brīvāk rīkoties ar finansēm, pelnīt. Taču to pašu naudu varētu iedot caur Finanšu ministriju, un dariet, teātri, ko gribat! Nē, arī Kultūras ministrijai jābūt atbildīgai par teātra pienesumu sabiedrībai.

Man nav skaidrs, kāpēc dotācijas apjoms ir tieši tāds un nevis citāds. Tās lieluma pamatā jābūt ekonomisku aprēķinu modelim. Tāda nav! Ir tradīcijas un paradumi. Kultūras ministrijai būtu jāsaprot, cik no teātra eksistencei nepieciešamās summas tas var nopelnīt pats un cik lielai jābūt valsts dotācijai.

Un tad nonākam pie secinājuma, ka nevar vienus un tos pašus kritērijus piemērot kā Rīgas, tā reģionāliem teātriem. Daugavpilī iespēja pelnīt un taisīt normālu biznesu ir daudz mazāka nekā Rīgā. Tāpēc pie mums ar viesizrādēm neviens Rīgas teātris nebrauc. Baidās, ka, atbraucot ar savām Rīgas cenām, nesavāks publiku.

A. Vītols: – Nezinu, vai kolēģa minētais vairāk ir naudas vai tomēr reģiona cilvēku ieinteresētības lieta. Cik novadā palicis cilvēku, skatītāju?

O. Šapošņikovs: – Valsts un teātru attiecības atgādina daudzbērnu ģimeni, kur bērnu daudz, apmēram astoņi, un māte ik dienu katram dod vienu latu, neņemot vērā, ka viens bērns mācās mūzikas skolā, citam jābrauc uz skolu ar četriem transporta līdzekļiem un vēl vijoli plecā, varbūt vēl kādam slimības dēļ vajadzīga īpaša diēta vai ēdināšana. Nē, visiem tiek vienādi. Psihologi tādu attieksmi, ja runā par cilvēku attiecībām, sauc par sliktas mātes, pamātes rīcību.

Neviens teātris nevar strādāt ar sešpadsmit aktieriem, bet mēs nevaram pieņemt cilvēkus un nemaksāt viņiem algas. Taču valsts pieradusi: ja viņi vakar varēja eksistēt ar 16 aktieriem, kāpēc nevar rīt? Šobrīd tiek iedota kaut kāda abstrakta nauda un tikpat abstraktas ir prasības teātrim. Un trešais – kvalitatīvie kritēriji.

Patlaban sistēma šāda: jo vairāk punktu par katru nomināciju “Spēlmaņu naktī”, jo lielāka pēc tam dotācija. Absurds! Radošas neveiksmes dēļ nedrīkst samazināt dotāciju teātrim kopumā.

I. Vilkārse: – Pilnīgi piekrītu! Par īpaši kvalitatīvām izrādēm, inovācijas meklējumiem un mākslu vajadzētu nākt naudai no papildu avota. Manuprāt, vajadzētu pārstrādāt arī kvalitātes kritērijus – man ir ļoti grūti mākslu vērtēt ciparu sistēmā. Taisnība arī, ka kritiķim jānoskatās milzum daudz izrāžu par nelielu atlīdzību, būtībā mēs to darām sev un citiem par prieku.

I. Dārzniece: – Varbūt žūrijai ietaupītos laiks, ja nevajadzētu skatīties visas izrādes visos teātros, bet tikai pašu teātru izvirzītās un par labākām atzītās?

I. Vilkārse: – Lieliska doma! Patlaban žūrijai vienā nedēļā jāredz piecas izrādes un vienā dienā pat gadās divas katra savā Latvijas malā.

A. Vītols: – Paldies Dievam, ka mums tomēr ir labāk nekā Lietuvā, kur teātri ir valsts budžeta iestādes. Tomēr pēdējos gados no KM piešķirtajiem līdzekļiem pietiek ēkas uzturēšanai, komunālajiem maksājumiem un teātra darbinieku minimālajām algām, kas veido trīs ceturtdaļas no dotācijas. Lielāku ienākumu avots ir pašu ieņēmumi.

Taču reālā aina ir tāda: tik, cik teātris saņem dotācijās, tik arī nomaksā nodokļos. Tas ir mūsu paradokss.

Ja mums ir likums par operu, varbūt vajadzīgs arī teātra likums? Igaunijā tāds ir.

I. Dārzniece: – Pilnīgi piekrītu! Mums nav likumu sistēmas, kas runātu par skatuves mākslām. Varbūt pienācis brīdis, kad, dotāciju piešķirot, teātri jābeidz dalīt pēc juridiskā statusa, bet jārunā par skatuves mākslas
institūcijām jeb vienkārši teātriem, radošām apvienībām.

Runājot Oļeģa Šapošņikova pieminētajās līdzībās, māte valsts nav pamanījusi, ka daži no viņas bērniem jau izauguši. Jā, varbūt sākotnēji nevalstiskie teātri vairāk tika uztverti kā vieta eksperimentiem, taču pēdējo desmit divpadsmit gadu laikā tie daudz paveikuši sevis meklējumos, ko var redzēt pēc skatītāju intereses un “Spēlmaņu naktī” piešķirtajām balvām.

A. Bormane: – Pirms kāda laika izskanēja ideja par vienotu teātra finanšu atbalsta fondu, kurā līdzīgi kā VKKF naudu sadalītu profesionāli eksperti.

I. Dārzniece: – Par to jau ir runa. Nepieciešama vienota, bet pārdomāta sistēma, nešķirojot teātrus pēc juridiskā principa, bet gan ņemot vērā skatuves mākslas uzdevumus. Igaunijā jau 2003. gadā ir pieņemts likums par skatuves mākslas institūcijām. Pēc šogad pieņemtajām pēdējām likuma izmaiņām uz KM finansējumu var pretendēt jebkurš likuma nosacījumiem atbilstošs teātris.

Ja profesionāļi Kultūras ministrijā teātra iesniegto budžeta pieprasījumu novērtē kā atbilstošu iecerētajai programmai, tad KM dotais finansējums sadalās trīs daļās: viena ir pamatfinansējums teātra darbības nodrošināšanai, otru – par māksliniecisko vērtību – var piešķirt un var arī nepiešķirt. Trešā daļa nāk no konkrētas pašvaldības vai vēl cita avota.

Protams, tas nenozīmē, ka Latvijā vajag tieši to pašu, bet gan piemērs, uz ko lūkoties.

A. Vītols: – Principā es tam varētu piekrist, taču, protams, jābūt izpratnei, ko īsti uzskatām par teātri. Lai nesanāk tā, ka, piemēram, Vītols un vēl divi vīri nodibina teātri pēc savas 
saprašanas un pretendē uz valsts finansējumu. Naudas dalījumā jāņem vērā teātra apmeklētāju skaits. Tas ir viens no būtiskākajiem rādītājiem. Un rezultātā nedrīkst izveidoties situācija, ka naudas summa, ko pērn dalījām septiņiem valsts teātriem, tagad dalīsim 14.

I. Dārzniece: – Bet, protams! Igaunijas likumdošanā ir precīzi definēts, kas ir teātris, kā par tādu kļūt un uz ko tas var pretendēt. Mēs, Ģertrūdes ielas teātris, sevi definējam kā laikmetīgās mākslas skatuvi. Pēdējo trīs gadu laikā nevalstiskie jeb neatkarīgie teātri pierādījuši, ka vairs nav tikai eksperimentālas skatuves, kas rada pāris projektus gadā. Starp citu, ar eksperimentiem nodarbojas arī valsts teātri.

A. Vītols: – Nedrīkst aizmirst, ka valsts teātru pleciem uzliktas arī mākslinieku sociālās garantijas.

I. Dārzniece: – Un ļoti aplami!

Tieši sociālo garantiju dēļ teātrim jātur štatā aktieri, kuriem reāli nav lomu. Sociālās garantijas būtu jāuzņemas valsts sociālajām institūcijām. Nevalstiskie teātri ir piemērs arī citādai darba formai. Pie mums strādā aktieri no Nacionālā teātra, Dailes, Jaunā Rīgas teātra.

Piemēram, Kārlis Krūmiņš, aktieris un režisors, nekur nav štatā un šādu statusu viņš izvēlējies apzināti. Protams, šī lieta jāskata kontekstā ar radošas personas statusu un atbildību par sociālajām garantijām.

V. Krauja: – Vai valsts teātriem principā vajadzētu pretendēt uz Valsts kultūrkapitāla fonda līdzekļiem?

A. Hermane: – VKKF fonda eksperti ir diskutējuši, vai savas prioritātes nevajadzētu vairāk vērst nevalstisko teātru virzienā. Mūsu mērķis, protams, nav atbalstīt repertuāra izrādes, bet ārpus tām neplānotas iniciatīvas, izglītojošus projektus, festivālus, viesizrāžu braucienus, nacionālo dramaturģiju, izrādes mazajās zālēs. Tāpēc norobežošanos no valsts teātriem neuzskatu par īsti korektu.

A. Vītols: – Kaut arī Dailes teātra dotācija ir 800 tūkstoši latu gadā, taču arī mums ir svarīgi tie VKKF piešķirtie 500 lati mazo spēles laukumu izrādēm.

I. Dārzniece: – Ja valsts teātriem ir VKKF prioritātēm atbilstoša mākslinieciska ideja, kādēļ lai to neatbalstītu? Drīzāk tas ir paraugs KM, kā nešķirot teātrus pēc juridiskā statusa.

A. Bormane: – Vai neizmantots resurss nav arī pašvaldību ieguldījums? Varbūt Latvijā vajag vēl kādu pilsētas teātri?

A. Vītols: – Tas ir labs jautājums Rīgas pilsētas pašvaldībai, kurai par teātri visai maza interese.

V. Krauja: – Savulaik gan pavīdēja runas par kāda teātra Rīgā, iespējams, Jaunā Rīgas teātra vai pat Dailes, nodošanu pašvaldībai, kas teatrāļos sacēla sašutuma vētru.

A. Vītols: – Varētu būt runa par jaukta tipa finansējumu, kā ar mūsu slaveno priekšlaukumu – viena tā daļa pieder Rīgas pilsētai, bet pati priekša – “Valsts nekustamajiem īpašumiem”. Taču nē, valsts tomēr ir lielāks garants.

I. Dārzniece: – Pašvaldībai taču nevajag teātri uzurpēt! Var atbalstīt, arī piedāvājot spēles laukumus. Mēs piedalāmies arī Rīgas domes konkursos, esam saņēmuši tās līdzfinansējumu – piemēram, izrādei “Leģionāri”, kas priecēja arī vecāka gadagājuma ļaudis, par kuriem citos teātros pieņemts uzskatīt, ka viņiem neko jaunu vairs nevajagot. Taču ir otrādi – šiem cilvēkiem apnicis uz lielajām skatuvēm ierastais.

 

 

Skaidrojums

Pēc kādiem kritērijiem šobrīd finansē valsts teātrus?

KM sabiedrisko attiecību speciāliste Iveta Bērziņa-Bebriša: “Piešķīruma pamatā ir ministrijas kopīgi ar teātriem izstrādāti kritēriji, kuros nosacīti ietilpst izdzīvošanas kritēriju kopums plus motivācijas kritēriju kopums (sk. diagrammu). Finansēšanas kārtība ietver arī konkrētus nosacījumus, piemēram, ka jauniestudējumos obligāti jābūt vismaz vienam latviešu autora darbam, kā arī vismaz vienam bērniem un jauniešiem līdz 17 gadu vecumam domātam iestudējumam.

Runājot par vienotu teātra finanšu atbalsta institūciju, KM attieksme ir tāda, ka valstij nebūtu lietderīgi paralēli Valsts kultūrkapitāla fondam veidot vēl vienu valsts fondu, taču mēs atbalstītu privātas iniciatīvas šajā virzienā. Būtu jāveicina mecenātisms un sponsoru piesaiste.

Šobrīd KM sadarbībā ar Teātra padomi strādā pie teātra nozares stratēģijas izveides 2014. – 2020.gadam, saskaņā ar kuru varētu tikt pārskatīta arī dotācijas sadales kārtība, taču šobrīd vēl jauni kritēriji nav izstrādāti. Ja izmaiņas būs, tās stāsies spēkā līdz nākamā gada budžeta apstiprināšanai.”

Latvijā šobrīd darbojas astoņi repertuāra teātri: Latvijas Nacionālais teātris, Dailes teātris, Jaunais Rīgas teātris, Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris, Latvijas Leļļu teātris, Valmieras Drāmas teātris, Daugavpils teātris un Liepājas teātris. No tiem septiņi ir valsts teātri, bet Liepājas teātri finansē pašvaldība.

Neatkarīgo teātru vidū izceļas “Dirty Deal Teatro”, Ģertrūdes ielas teātris, “Kabata”, “Skatuve”, “Austrumu robeža”, Liepājas Leļļu teātris, TT teātris uc.

Valstiskie teātri saņem valsts budžeta dotāciju, bet neatkarīgie teātri var pretendēt uz finansējumu radošajiem projektiem Valsts kultūrkapitāla fonda un Kultūras ministrijas konkursos.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+