Mobilā versija
0.0°C
Aldis, Alfons, Aldris
Trešdiena, 22. novembris, 2017
10. aprīlis, 2017
Drukāt

“Mans sapnis – manēža Rīgā.” Intervija ar Inetu Radēviču (1)

No personiskā arhīva. Foto - Valts Kleins.No personiskā arhīva. Foto - Valts Kleins.

Pagājušajā trešdienā bijusī tāllēcēja Ineta Radēviča Latvijas vieglatlētu kongresā ar pārliecinošu atbalstu tika ievēlēta par savienības prezidenti. Administratīvajā darbā viņa stājas bez pieredzes, taču ar lielu apņēmību un skaistu sapni par manēžu Rīgā. Inetas sapņi mēdz piepildīties.

Laiks pirms kongresa Inetai Radēvičai pagājis vienā skriešanā – vēl trīs dienās pirms vēlēšanām ceļojusi pie Latvijas sporta skolu vieglatlētiem, lai labāk izprastu treneru un jauno sportistu vajadzības. Lēmums uzņemties atbildīgo amatu briedis kopš Londonas olimpiskajām spēlēm, kad ar šo priekšlikumu viņu uzrunājuši vairāki ar sportu saistīti ļaudis. Tolaik bijuši svarīgāki uzdevumi – meitiņas gaidības, diplomātijas studijas, turklāt dzīve ritējusi gandrīz vai uz čemodāniem – te Amerika, te Krievija. Kad Radēviču-Ščastļiviju ģimene iekārtojās uz palikšanu Rīgā, Ineta varēja pievērsties Latvijas Vieglatlētikas savienībai. Ja tā padomā – ir iegūta sportiskā pieredze, izglītība, bērni paaugušies, saņemts atbalsts no profesionāļiem un tuvojas vēlēšanas. Kāpēc gan ne?

Kādas sajūtas pēc tik strauja karuseļa?

Salīdzinu tās ar mērķtiecīgu gatavošanos un spēju mobilizēt spēkus lielajam startam sportā. Vislabākais piemērs ir pasaules čempionāts Dienvidkorejā, kad stāvēju uz pjedestāla, – tas bija brīdis, par kuru sapņoju ļoti ilgi, būtībā visu savu dzīvi – man pasniedza medaļu, pilnas tribīnes ar līdzjutējiem, spēlēja himnu, bet es gandrīz neko no tā neatceros, jo visu savu koncentrēšanās spēju un enerģiju biju atdevusi startam. Tā arī šeit – prezentēju attīstības plānu, atbildēju uz jautājumiem un pēc tam iestājās brīdis, kad priekam par panākumu spēka vairs nepietika. Droši vien katrs šādas sajūtas ir piedzīvojis, taču sportistiem spēja mobilizēties jāizmanto biežāk.

Nupat bijāt Liepājā savā pirmajā vizītē kā Latvijas Vieglatlētikas savienības prezidente, lai piedalītos priecīgā brīdī – jaunās manēžas pamata akmens ielikšanā.

Liepājnieki visu dara ar apbrīnojamu profesionalitāti gan plānošanā, gan realizācijā. Nākamā gada februārī manēža būšot gatava, un es ticu, ka viņiem tas izdosies.

Arī valmierieši būvēs jaunu manēžu un stadionu. Vakarnakt pirms labdarības skrējiensoļojuma starta bija iespēja parunāt ar Valmieras mēru un viņš pastāstīja, ka jau izstrādāts grandiozs projekts un pēc diviem gadiem būve būs gatava.

Reģioni apsteidz Rīgu ar manēžām tāpat kā ar koncertzālēm, un mūsu sporta karalienei, kā mēdz saukt vieglatlētiku, galvaspilsētā joprojām kleitiņa veca un noplīsusi. Vai jums ir atbilde, kas Rīgai ar savām iespējām traucē uzbūvēt vieglatlētikas manēžu?

Tas ir ļoti labs jautājums, kas jājautā tiem cilvēkiem, kas Vieglatlētikas savienību vadīja pirms manis.

Sporta manēža Rīgā ir mans sapnis. 2010. gadā, kad par zelta medaļu Eiropas čempionātā saņēmu balvu kā Latvijas labākā sportiste, teicu savam dēlam Markam – nekautrējies sapņot, jo sapņi piepildās. Kādreiz kā maza meitene biju sapņojusi par zelta medaļu lielā arēnā.

Kāda aina pavērās braucienos uz sporta skolām?

Citur ir bāze, bet nav treneru, kāds sūdzas, ka talantīgākie aizraujas ar komandu sportu un vieglatlētiem grūti savākt grupas. Piemēram, Liepājā ir gan basketbols, gan hokejs, arī vieglatlētikā nav problēmu ar bērniem, taču ir treneru trūkums.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. ..20% “otkats” dīda?

Draugiem Facebook Twitter Google+