Latvijā
Sabiedrība

Rādiet, ko ministrs lasa, nevis šmorē. Intervija ar Viesturu Zanderu 16

Foto – Karīna Miezāja

Latvieši esot lasītāju tauta. Arvien tiekušies pēc gara gaismas un izglītības, lai dzīvē ko sasniegtu. Gaiša tā sēta, uz kuru saimnieki izrakstīja un piegādāja avīzes. Vai tāds apgalvojums jau nav maldinošs, ja nesenā aptaujā 41% Latvijas iedzīvotāju atzinuši, ka gada laikā neesot atvēruši nevienu grāmatu. Vai jāsecina, ka lasīšanas nozīme XXI gadsimta bērniem ir caurcaurēm kritusies? Kā to no Stikla kalna saredz ievērojamu latviešu grāmatnieku dzimtas pārstāvis, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Letonikas un Baltijas centra pētniecības sektora vadītājs, Latvijas Universitātes profesors Viesturs Zanders?

Kā jūs raksturotu trīs gadus apdzīvoto Nacionālo bibliotēku? Vai tā jūtas kā sabiedriska celtne, radošuma vieta, Gaismas pils? Ienākot nemanīju lielu kustību.

V. Zanders: Ir piektdienas rīts, un aina nav tik raksturīga. Lasītāju auditorija ir mācībās, darba vietās, atliekot bibliotēkas apmeklējumu uz vēlākām stundām. Apmeklētāju būs diezgan daudz, un katrs ar savām interesēm. Speciālisti pētnieki. Studējošie. Pavisam jauni grāmatu draugi. Izstādēs un grāmatu svētkos cilvēku nereti ir ka biezs. Grēks sūdzēties, ka LNB būtu “neapdzīvota celtne”.

Latviešu lasošai tautai grāmatnieks aizvien bijis godājams arods. Vēsturiski prestižas pēdas šai novadā atstājuši Misiņš, brāļi Egles, Greste – neatkarīgi, vai bijuši skolotāji, literāti, krāvēji, viņus ar cieņu dēvē par grāmatniekiem, misijas cilvēkiem. Vai šodien šī autoritāte pastāv?

Negribu vispārināt. Grāmatnieks tiešām ir ļoti ietilpīgs arods, kur piederīgi arī izdevēji un tipogrāfi, krājēji un grāmatnīcu cilvēki. Plaša cunfte, ko neizmērīt ar vienu šablonu. Grāmatu apgāds, piemēram, ir ar dažādu vērienu un ievirzi. Ir “lielās” un ir nišas izdevniecības ar augstas kvalitātes mākslas izdevumiem kā poligrāfiskiem brīnumdarbiem. Grāmatnīcas arī ir diezgan apmeklētas, kaut katram ienācējam gaidas, ko viņš tur gribētu atrast, ir atšķirīgas. Jaunajiem ļaudīm šodien vistuvākais grāmatnieks mēdz būt literatūras un latviešu valodas skolotājs. Nesen lasīju Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas pasniedzējas Daigas Zirnītes teikto: “Mediji tik ļoti aprunā nelasīšanu, ka skolēni ir pieņēmuši – daudzi nelasa, es arī būšu laimīgs nelasot. Bet ilgi un laimīgi dzīvo tikai lasītājs.” Jauka pasāža, un es piekrītu, cik svarīgi ir lasīt. Ar daudzveidīgiem, kvalitatīviem tekstiem lasītājs sevi bagātina. Nezinu gan, vai mūža garumu ietekmē lasīšanas daudzums. Ironizējot var sacīt, ka, iepazīstoties ar ikrīta avīzēs rakstīto, nervi ir sabendēti un šķiet – jo mazāk zināsi, jo ilgāk dzīvosi.

Vai tomēr tie nav traģiski skaitļi, kas apliecina, ka lasīšanas paradums iet mazumā un vairs nav būtisks informācijas iegūšanas avots? Jo sevišķi tas skāris jauno paaudzi.

Tradicionāli iespiestā vārda izzušanas riski pastāv, un jūs, avīžnieki, pirmie to jūtat, krītoties preses tirāžām. Gados jaunākai auditorijai pārceļoties uz internetu, naivi cerēt, ka tur tiek meklēti arī nopietnāki, izzinošāki, vērtīgāki avoti par dzeltējošo saturu. Man ir dziļas skumjas, ka lasīšana iet mazumā, bet tamdēļ nenokaujos ar fatālismu. Te lasošiem vecākiem un skolai jādomā, kā atrast ceļu uz jaunā cilvēka sirdi un saprašanu, cik svarīga ir grāmatu lasīšana.

Sabiedrībai raksturīga aizraušanās ar ārišķīgo. Ja novembris ir patriotu mēnesis, tad ir aizrautība ar karodziņiem un svecīšu dedzināšanu. Kad novembris pagājis, atklājas aina, ka daudziem grūti atbildēt pat uz vienkāršiem jautājumiem par Latvijas vēsturi. To sakot, gribu pasvītrot, cik visās lietās būtiska iešana dziļumā, nevis kampaņveida aizraušanās. Nevar paģērēt no pusaudža, kurš jau tā maz ņem rokā grāmatu, lai viņš ķeras klāt bieziem, akadēmiskiem sējumiem. Bet ar laiku, ar prasmīgu uzvedināšanu padsmitgadniekiem ir jānonāk pie “Dvēseļu puteņa” un “Mūžības skartajiem”, kas pieder nozīmīgākajam mūsu rakstniecības devumam un kam jāiesakņojas latvieša apziņā.

Tā ir audzināšanas lieta, bet socioloģija par 41%, kas vispār neķeras klāt grāmatām, ir par pieaugušiem ļaudīm!

Vienu atbildi droši vien sniegs izdevēji un tirgotāji, ka grāmatas nepērk dārdzības dēļ un viņi spiesti turēt cenu, jo lētāk nevar atļauties. Grāmatu draugi ar plāniem makiem šo barjeru mēģina apiet, apmeklējot bibliotēkas vai aizņemoties lasāmo. Tādā ziņā bibliotēku nozīme nav mazinājusies, un tiem, kas prognozē Gūtenberga atklātās galaktikas – grāmatu iespiešanas – galu, būs vēl ilgi jāpaciešas. Tehnoloģiski attīstītās valstīs mainās lasīšanas paradumi, jo lasīt var arī e-vidē. Klasiskā vai mūsdienīgā pieeja sadzīvo pietiekami normālā līdzāspastāvēšanā, kad pa vecuma grupām ir dažādi informēšanās veidi. Bet tas ir liels jautājums, vai nākotnes cilvēks, kas ar lielu paļāvību skatās uz globālo tīmekli, nenoslīkst interneta dzīlēs. Vai prot atrast vērtīgo, nevis virspusē peldošos atkritumus…

Avīzē esam aprakstījuši Valteru Dakšu – puisi no Saldus, kurš knapi četrpadsmitgadīgs sāka veidot bibliotēkas krājumu un auga par grāmatnieku. Vienaudžu vidū Valters nenoliedzami ir baltais zvirbulis. Pārējiem skolasbiedriem bija pilnīgi citi hobiji, ne grāmatas…

Ja kādam Valters liekas kā “izraktenis” no aizvēstures laikiem, tad avīze, samērīgā un gaumīgā veidā rakstot par viņu, tomēr popularizē, cik vērtīga skolēnam tāda nodarbošanās. Jāatzīst – ko līdz, ka es pats no galvas līdz papēžiem esmu Gūtenberga galaktikas cilvēkiem piederīgs, bet vai ar personīgo piemēru spēju radīt saviem bērniem pārliecību, ka lasīt noteikti ir labi?

Ar vienas personas paraugu nevar pavērst straumi, ja sabiedrībā valda citi priekšstati?

Jā, ja caurmērā priekšroka ir dzīvei sociālajos tīklos, nevis grāmatu lasīšanai. Te var apelēt, ka, dzīvojot seklā informēšanās gultnē, ierobežotā zīmju skaitā, kāds piemīt mūsdienu saziņai, noplicinās valoda, cilvēkam jāsastopas ar izteiksmes un vārdu nabadzību. Tādā gadījumā nav iemesla sist sev uz pleca, cik mēs patriotiski latvieši, ja izsakāmies visai kropļotā, piesārņotā un patukšā valodā.

Tālāk grāmatu lasīšanas nodarbes prestižs varbūt ceļams valsts līmenī. Atklāti sakot, ministri nešķiet lieli lasītāji. Nav rets politiķis, kurš intervijā atklāti atzinies – nelasu vai tam neatliek laika. Bet no augstākām tribīnēm derētu nest citu vēsti – amatu un stāvokli man palīdzēja sasniegt izglītība, urbšanās grāmatās.

Varbūt tas ir nopietnu mediju uzdevums atrast lasošas autoritātes? Jums taču ir iespēja katru interviju noslēgt ar jautājumu: ko esat izlasījis, kas ir vērtīgais jūsu grāmatplauktā? Tas parādītu politiķi citā rakursā. Nevis pēc dzeltenās preses šnites, kur izrāda ministra garderobi, guļvietu un ko viņš šmorē virtuvē uz plīts. Ieejiet arī mājas bibliotēkā.

Vai ir āķis, ko valdība var darīt, lai grāmatas nebūtu tik dārgas, lai lauku bibliotēkās būtu vairāk labas daiļliteratūras?

Tas ir savāds paradokss. Naudas arvien par maz, bet tas nav ierobežojums, lai ar bulvārpresi noklātu kiosku statīvus un mazāk prasīgu lasītāju lokam piemērotos izdevumus redzamā vietā izliktu bibliotēkās. Tas attiecas tiklab uz grāmatām – jo mazvērtīgāka, jo lasītājiem pieejamāka, attiecīgi lētāka, košāk iesaiņota. Šāda attieksme noved pie tā, ka – bez paaudžu plaisas – vecāka gadagājuma un jaunāki cilvēki iet mazprasīguma pavadā. To vajadzētu mēģināt sabalansēt. Izklaidējošo ar izglītojošo, un tur saskatu valdības kultūrpolitikas lomu grāmatniecībā, teātrī, kino. Zināmā mērā tas tiek darīts, atbalstot labākos rakstniecības spēkus vēsturisku un nozīmīgu tekstu radīšanā, sagaidot valsts simtgadi. Bet nez vai valdība daudz ietekmēs, ja grāmatnīcā skatlogā izdabājoši reklamēs kārtējo smadzeņu pūderēšanas “šedevru”, ko pārdot un ar ko pelnīt.

Esat universitātes mācībspēks. Kādu redzat jauno personību attieksmi pret lasīšanu, viņu vārdu krājumu, zināšanu bagāžu?

Bibliotēku zinību grupās regulāri ir bijuši studenti ar nopietnu attieksmi pret grāmatniecību un vēlmi, cik iespējams tālu, paplašināt redzesloku. Te atkal ir dilemma, ka bibliotēkās aizvien plašāk ienāk jaunās tehnoloģijas. Tās jāapgūst, un jāatrod laiks, lai ieliktu arī grāmatniecības pamatu zināšanas, jo bakalaura studiju kurss “saspiests” trīs gados. Kopumā studentija ir dažāda. Domājoši, kurus prieks satikt, bet daļai nav pārāk lielas atsaucības tam, ko no katedras stāsta. Rakstu darbos nav grūti rast apstiprinājumu faktam, ka valoda kļūst pliekanāka, nabadzīgāka. Nu, ar tādu rakstu, runas, domāšanas kultūru cilvēks ir nonācis augstskolā. Laikam taču gatavojies studēt bibliotēku zinātni, kas piederīga filoloģijas disciplīnām, un ar latviešu valodu, gramatiku vismaz puslīdz vajadzēja būt kārtībā.

Vai nesūrojamies kā divi stagnāti – varbūt mūsdienās pie izglītības un gara gaismas var tikt citādā veidā un pilnīgi iztikt bez lasītkāres?

Universitātē pasniedzu 25 gadus. Galīgi neesmu diskomfortā, ja neatrodu kopēju valodu ar jauniešiem par literātiem un darbiem, kas man šķiet būtiski un lasīšanai ieteicami. Katram laikam savi favorīti, varoņi, un reti kurais rakstnieks ir vērtība, kas pāriet no paaudzes paaudzē. Galvenais, lai studentos ieaudzinātu kritisko spriestspēju. Kritisko domāšanu, sākot ar literārām kvalitātēm un beidzot ar to, ko katru dienu mēģina iebarot mediji politiskā plāk­snē. Šādā nozīmē tikai daudz lasījis cilvēks iemanto attiecīgu kritiskās analīzes spēju.

Sociālajos tīklos ir tādi kritiskās domāšanas paraugi, ka turies!

Es biju domājis spriestspējas nostiprināšanu caur kvalitatīvu žurnālistiku un dziļu, gudru grāmatu. Izkurtējušu, seklu avotu izmantošana par zināšanu bāzi nes augļus, kādus ievācam, piemēram, vēlēšanās. Jau ir pieredze, ka politikā virsroku gūst tie, kas balstās nevis argumentos, bet skaļā, falšā frāžainībā vai pat viltus faktos. Tas ir aktuāli visā pasaulē, ne tikai Latvijā. Gribu mierināt, ka Gūtenberga galaktikas gaisma vēl ilgi būs nedziestoša, lai arī jaunieši pārceltos citos kosmosos. Vienmēr būs, lai arī mazākums, kam būtiska tradicionālā iespiestā vārda kultūra, un tiks atrasti paņēmieni, lai tai piesaistītu interneta barības patērētājus.

LA.lv