Foto – Karīna Miezāja

Rādiet, ko ministrs lasa, nevis šmorē. Intervija ar Viesturu Zanderu 5

Latvieši esot lasītāju tauta. Arvien tiekušies pēc gara gaismas un izglītības, lai dzīvē ko sasniegtu. Gaiša tā sēta, uz kuru saimnieki izrakstīja un piegādāja avīzes. Vai tāds apgalvojums jau nav maldinošs, ja nesenā aptaujā 41% Latvijas iedzīvotāju atzinuši, ka gada laikā neesot atvēruši nevienu grāmatu. Vai jāsecina, ka lasīšanas nozīme XXI gadsimta bērniem ir caurcaurēm kritusies? Kā to no Stikla kalna saredz ievērojamu latviešu grāmatnieku dzimtas pārstāvis, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Letonikas un Baltijas centra pētniecības sektora vadītājs, Latvijas Universitātes profesors Viesturs Zanders?

Reklāma
Reklāma
RAKSTA REDAKTORS
“Šorīt viņi tur stāvēja vairāk nekā pusstundu, diskusijas bija skaļos toņos” – jautājam instruktoram, kuram no šoferiem šādā situācijā ir priekšroka 3
TV24
Šoreiz “šefs” ir pielaidis kolosālu kļūdu. Vai Krievijas elite patiesībā gaida Putina nāvi? 41
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
Lasīt citas ziņas

Kā jūs raksturotu trīs gadus apdzīvoto Nacionālo bibliotēku? Vai tā jūtas kā sabiedriska celtne, radošuma vieta, Gaismas pils? Ienākot nemanīju lielu kustību.

V. Zanders: Ir piektdienas rīts, un aina nav tik raksturīga. Lasītāju auditorija ir mācībās, darba vietās, atliekot bibliotēkas apmeklējumu uz vēlākām stundām. Apmeklētāju būs diezgan daudz, un katrs ar savām interesēm. Speciālisti pētnieki. Studējošie. Pavisam jauni grāmatu draugi. Izstādēs un grāmatu svētkos cilvēku nereti ir ka biezs. Grēks sūdzēties, ka LNB būtu “neapdzīvota celtne”.

CITI ŠOBRĪD LASA

Latviešu lasošai tautai grāmatnieks aizvien bijis godājams arods. Vēsturiski prestižas pēdas šai novadā atstājuši Misiņš, brāļi Egles, Greste – neatkarīgi, vai bijuši skolotāji, literāti, krāvēji, viņus ar cieņu dēvē par grāmatniekiem, misijas cilvēkiem. Vai šodien šī autoritāte pastāv?

Negribu vispārināt. Grāmatnieks tiešām ir ļoti ietilpīgs arods, kur piederīgi arī izdevēji un tipogrāfi, krājēji un grāmatnīcu cilvēki. Plaša cunfte, ko neizmērīt ar vienu šablonu. Grāmatu apgāds, piemēram, ir ar dažādu vērienu un ievirzi. Ir “lielās” un ir nišas izdevniecības ar augstas kvalitātes mākslas izdevumiem kā poligrāfiskiem brīnumdarbiem. Grāmatnīcas arī ir diezgan apmeklētas, kaut katram ienācējam gaidas, ko viņš tur gribētu atrast, ir atšķirīgas. Jaunajiem ļaudīm šodien vistuvākais grāmatnieks mēdz būt literatūras un latviešu valodas skolotājs. Nesen lasīju Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas pasniedzējas Daigas Zirnītes teikto: “Mediji tik ļoti aprunā nelasīšanu, ka skolēni ir pieņēmuši – daudzi nelasa, es arī būšu laimīgs nelasot. Bet ilgi un laimīgi dzīvo tikai lasītājs.” Jauka pasāža, un es piekrītu, cik svarīgi ir lasīt. Ar daudzveidīgiem, kvalitatīviem tekstiem lasītājs sevi bagātina. Nezinu gan, vai mūža garumu ietekmē lasīšanas daudzums. Ironizējot var sacīt, ka, iepazīstoties ar ikrīta avīzēs rakstīto, nervi ir sabendēti un šķiet – jo mazāk zināsi, jo ilgāk dzīvosi.

Vai tomēr tie nav traģiski skaitļi, kas apliecina, ka lasīšanas paradums iet mazumā un vairs nav būtisks informācijas iegūšanas avots? Jo sevišķi tas skāris jauno paaudzi.

Tradicionāli iespiestā vārda izzušanas riski pastāv, un jūs, avīžnieki, pirmie to jūtat, krītoties preses tirāžām. Gados jaunākai auditorijai pārceļoties uz internetu, naivi cerēt, ka tur tiek meklēti arī nopietnāki, izzinošāki, vērtīgāki avoti par dzeltējošo saturu. Man ir dziļas skumjas, ka lasīšana iet mazumā, bet tamdēļ nenokaujos ar fatālismu. Te lasošiem vecākiem un skolai jādomā, kā atrast ceļu uz jaunā cilvēka sirdi un saprašanu, cik svarīga ir grāmatu lasīšana.

Sabiedrībai raksturīga aizraušanās ar ārišķīgo. Ja novembris ir patriotu mēnesis, tad ir aizrautība ar karodziņiem un svecīšu dedzināšanu. Kad novembris pagājis, atklājas aina, ka daudziem grūti atbildēt pat uz vienkāršiem jautājumiem par Latvijas vēsturi. To sakot, gribu pasvītrot, cik visās lietās būtiska iešana dziļumā, nevis kampaņveida aizraušanās. Nevar paģērēt no pusaudža, kurš jau tā maz ņem rokā grāmatu, lai viņš ķeras klāt bieziem, akadēmiskiem sējumiem. Bet ar laiku, ar prasmīgu uzvedināšanu padsmitgadniekiem ir jānonāk pie “Dvēseļu puteņa” un “Mūžības skartajiem”, kas pieder nozīmīgākajam mūsu rakstniecības devumam un kam jāiesakņojas latvieša apziņā.

Reklāma
Reklāma

Tā ir audzināšanas lieta, bet socioloģija par 41%, kas vispār neķeras klāt grāmatām, ir par pieaugušiem ļaudīm!

Vienu atbildi droši vien sniegs izdevēji un tirgotāji, ka grāmatas nepērk dārdzības dēļ un viņi spiesti turēt cenu, jo lētāk nevar atļauties. Grāmatu draugi ar plāniem makiem šo barjeru mēģina apiet, apmeklējot bibliotēkas vai aizņemoties lasāmo. Tādā ziņā bibliotēku nozīme nav mazinājusies, un tiem, kas prognozē Gūtenberga atklātās galaktikas – grāmatu iespiešanas – galu, būs vēl ilgi jāpaciešas. Tehnoloģiski attīstītās valstīs mainās lasīšanas paradumi, jo lasīt var arī e-vidē. Klasiskā vai mūsdienīgā pieeja sadzīvo pietiekami normālā līdzāspastāvēšanā, kad pa vecuma grupām ir dažādi informēšanās veidi. Bet tas ir liels jautājums, vai nākotnes cilvēks, kas ar lielu paļāvību skatās uz globālo tīmekli, nenoslīkst interneta dzīlēs. Vai prot atrast vērtīgo, nevis virspusē peldošos atkritumus…