Mobilā versija
-2.9°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
24. novembris, 2015
Drukāt

Radio kora sapnis par Latviju

Foto - LETAFoto - LETA

“Latvijas Radio korim 75, Aspazijai un Rainim 150” – ar šādu pieteikumu piektdien, 19. novembrī, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zālē tika sagaidīta koncertprogramma “Tas vārds. Daugava”.

Divas dienas vēlāk publika to noklausījās arī Dzintaru koncertzālē, bet patiesībā visprecīzākais brīdis šai programmai būtu bijis tieši valsts svētku dienā 18. novembrī, jo atmiņā nevaru atsaukt nevienu citu muzikālu notikumu ar vēl spēcīgāku un dziļāku patriotisko piepildījumu. Nav brīnums, ka klausītāji koncerta izskaņā cēlās kājās un ilgstoši aplaudēja. Arī tīri mākslinieciskā ziņā varēja sastapties ar profesionāli paveiktu un saistošu darbu. 19. novembra koncertā mūziķi apvienoja divas agrāk īstenotas radošas ieceres – no 1989. gada nāca Mārtiņa Brauna kantātes “Daugava” vienpa­dsmit daļas ar Raiņa dzeju un divas instrumentālas intermēdijas, bet no 2012. gada – Jāņa Lūsēna koncertprogramma “Tas vārds” ar dziesmām “Ak, nakts nav dusa”, “Mēnessnakts”, “Nemiera bērns” un astoņu citu nedaudz mazāk zināmu Aspazijas dzejoļu muzikālajiem lasījumiem.

Koncerta veidotāju sekmes bija divkāršas – kā no formas, tā no satura aspekta. Vispirms pārliecinošu iespaidu atstāja Mārtiņa Brauna mūzikas un Raiņa dzejas pretstatījumi Jāņa Lūsēna mūzikai un Aspazijas dzejai, visa priekšnesuma gaitā vārdu pārmaiņus dodot vienam un otram. Ar šādu māksliniecisko dramaturģiju pastāvīgi mainījās divas sfēras – episks vispārinājums un liriska subjektivitāte. Pirmo pārstāvēja Latvijas Radio koris un Jānis Kurševs, otro – instrumentālais ansamblis un Ieva Parša. Diriģents Sigvards Kļava piedalījās visu interpretāciju izveidē, turpretī abu komponistu klātbūtne pie taustiņinstrumentiem vēstīja par muzikālo risinājumu autentiskumu. Vēl jo vairāk – Jānis Kurševs un Ieva Parša Raiņa un Aspazijas tēlos iejutās arī vizuāli, un šāds inscenējuma efekts tikai akcentēja abu latviešu literatūras klasiķu radošās pasaules un domāšanas principiālo dažādību, kas Brauna un Lūsēna mūzikā atklājās ļoti uzskatāmi. Šī iecere, kuras īstenojumā būtiska loma bija arī režisorei Paulai Pļavniecei un gaismu māksliniekam Jānim Sniķeram, atsauca atmiņā neseno koncertuzvedumu “Tur, kur gars ar garu jūtās satiekas”, kuru tāpat iedvesmoja Raiņa un Aspazijas jaunrade. Taču šoreiz, Ziedoņa zālē, viss tika pateikts koncentrētāk, vienas daļas ietvaros, klāt nākot vēl nebijušai dimensijai – mākslinieka līdzdalībai neatkarīgas valsts un brīvas sabiedrības izveidē.

Mārtiņa Brauna kantāte “Daugava” mūsdienās uzlūkojama kā klasisks atmodas laika darbs – ar skaidrām, noteiktām melodiskām līnijām, spraigiem dramatiskiem akcentiem un ekspresīviem heroisku kāpinājumu un iekšēji saspringtas metafiziskas kontemplācijas pretstatiem. Latvijas Radio koris šo mūziku atainoja izteiksmīgi un saliedēti, interpretācijas emocionālajā vēstījumā un tembrālajās aprisēs veiksmīgi iekļaujoties arī tenora Jāņa Kurševa soloepizodēm. Vienlaikus tagad, no 26 gadu atstatuma, redzams, ka Brauna dramatiskā kantāte nebūt nav izolēta laikā un telpā – gaisā virmo ne tikai alūzijas par Jura Podnieka, Aivara Freimaņa, Aleksandra Sukurova kinofilmām, bet arī par angļu ārtroku un citām laikmeta gara izpausmēm literatūrā un teātra mākslā, un komponista spēlētā sintezatora skarbie un trauksmainie toņi bija tikai viena no niansēm, kas uzreiz pievērsa uzmanību.

No otras puses – nesenā pagātnē komponētās Jāņa Lūsēna dziesmas ar Aspazijas dzeju, kas veidoja pārsteidzoši jūtīgu un daudzdimensionālu dialogu ar Mārtiņa Brauna pārstāvēto domu un noskaņu sfēru. Tiešām, atklātām un nepārprotamām intonācijām šeit blakus stājās niansēta un plastiska, pustoņu un mājienu iezīmēta pasaule, kuru komponists bija ietērpis skaņās ar spilgtu un izdomas bagātu melodisko izjūtu. Ieva Parša to izdziedāja daudzveidīgos tembrālos pavērsienos un personiskā attiek­smē, bet instrumentālais pavadījums (taustiņinstrumenti, basģitāra, arfa, akordeons un sitaminstrumenti), kuru kopā ar pašu autoru spēlēja Jānis Lūsēns juniors, Jekaterina Suvorova, Marita Karpa un Kristaps Karps, mūzikas tēlainībai pievienoja nepieciešamo kolorītu. Žēl tikai, ka Lūsēna intonatīvi daudzkārt tik trāpīgo vokāli instrumentālo miniatūru forma pārsvarā tika veidota pēc viskonvencionālākās instrukcijas – pirmā strofa un daudzkārt atkārtots piedziedājums, Ievas Paršas mecosoprāns augstākajos reģistros kļuva pārāk blāvs un nelīdzens, un tas pats sakāms par Jāņa Kurševa sniegumu – taču šīs nepilnības necik daudz neaizēnoja galveno. Par to kļuva pats koncerta vēstījums, Brauna un Lūsēna mūzikas savijumā galu galā parādot, ka vispārcilvēciskas atklāsmes un personiska introspekcija ir vienlīdz nozīmīgas (patiesībā programmas izskaņā Lūsēna dziesmā “Tas vārds” un Brauna opusā “Saule, Pērkons, Daugava” varēja rast gan vienu, gan otru), un nepārprotami paužot, ka brīvība nav iedomājama bez drosmes un humanitātes. Patiesību, kuru nekad nav sapratuši visādu politisko un reliģisko ideoloģiju morāli sakropļoti ienaidnieki, bet kuru Aspazija un Rainis saprata jau pirms gadsimta.

Pievienot komentāru

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+