Mobilā versija
-2.2°C
Baiba, Barbara, Barba
Sestdiena, 3. decembris, 2016
17. oktobris, 2013
Drukāt

Rādīt filmas, kas maina pasauli

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

No 21. līdz 27. oktobrim festivāls dažādos Rīgas kinoteātros piedāvās filmas no visas pasaules – šogad tās veltītas sievietēm – avangardistēm, prostitūtām, mājsaimniecēm… Ironiskā kārtā arī festivāla radošajā un vadošajā komandā ir jaunas sievietes, tāpēc nav nejaušība, ka uz sarunu par kino un īsfilmām, savas īstās vietas atrašanu un kultūras menedžera izaicinājumiem aicināju festivāla producenti Amandu Boku.

“Kino nav darbs – tā ir dzīve,” smaida Amanda (25), jautāta, kā cilvēks nokļūst festivāla producenta amatā, kas var nozīmēt arī to, ka reizēm mēneša beigās attopas ar ne pārāk apjomīgu personiskā budžeta bilanci. Amanda teic – par festivāla vadītāju neizmācās, par to kļūst. Galvenais – ticība kino un mīlestība pret kino cilvēkiem.

“Ja man jautā, kas ir laba filma, man nav īsas un konkrētas atbildes. Vienkārši parādi, kas tev ir, un es pateikšu, vai šobrīd tas ir vajadzīgs. Galvenais, lai tev ir ko teikt. Labu filmu var nofilmēt arī ar aifonu,” saka jaunā producente.

Mīlestība un misija


Amanda ir izglītota žurnāliste, viņa pirms četriem gadiem “ielēkusi” “2Annu” – kādreizējā amatieru un jauno autoru īsfilmu festivāla komandā (“pirmais īstais darbs!”), divatā ar toreizējo kolēģi, Līvu Pētersoni pārņemot tā vadību. Amanda ir apņēmības pilna festivālu noturēt jaunā – starptautiski vērā ņemama kino festivāla statusā, un ar gandarījumu secina – tas izdodas arvien vairāk. “Strādājot žurnālistikā, sapratu, ka mani vairāk interesē dot vēstījumu uz āru nekā to uztvert un interpretēt. Sāku festivālā ar sabiedrisko attiecību interesi un pamazām atklāju savus talantus producēšanā – mani interesē nodrošināt, lai viss notiek tieši tā, kā tam būtu jānotiek un kā to redzu es. Šobrīd galvenais uzdevums ir saprast, ko vēstīt sabiedrībai, kas varētu to interesēt. Es radu produktu, par kuru ir vērts runāt.”

Lai cik dīvaini tas arī liktos, bet Amanda paziņo – viņai pat neesot ārkārtējas mīlestības pret kino. “Drīzāk tā ir mīlestība pret cilvēkiem, kas rada kino. Misijas apziņa, ja vēlaties. Gribu rādīt filmas, kas maina pasauli. Īsfilma to radītājiem nav bizness, tā ir mīlestība.”

Šobrīd “2Annas” ir ne tikai festivāls rudenī, bet vesela notikumu sērija visu gadu – darbnīcas kino cilvēkiem, filmu pirmizrādes, “skrīningi”. Festivāla dzimšana no tēmas izkristalizēšanas līdz filmu un notikumu maratonam rudenī ik gadu līdzinās bērna iznēsāšanas laikam – aptuveni deviņos mēnešos tiek izvērtēti konkursa pieteikumi, Amanda teic, šogad ap 1000 īsfilmu, no kurām atlasītas konkursa un ārpuskonkursa filmas.

Īsfilma – 
pasaules barometrs


“Mūsu sapnis bija un ir veidot festivālu, kurā cilvēki piedzīvo ko tādu, ko Rīgā neviens cits nepiedāvā. Uz lietām skatāmies no citas puses – neejam tradicionālo ceļu, kur priekšplānā iznāk, piemēram, režisora vārds, slava, bet gan runājam par aktuālām tēmām kino valodā. Šis ir starptautisks festivāls, kas ir īpaši radīts īsfilmu formāta filmām. Īsfilma nenozīmē kaut kādu pirmo pakāpi ceļā uz pilnmetrāžas filmu, tas patiesībā ir kino žanrs. Tai ir ļoti grūti uzrakstīt labu scenāriju, ne vienmēr tās izmaksas būs lētākas, turklāt tās izplatīšana pasaulē ir ļoti sarežģīta. Pirmais, kā to vispār ieraudzīt, ir festivāli. Diemžēl mums nav attīstīta platforma, kur varētu īsfilmas izrādīt kinoteātros, jo tie nesaskata, kā ar tām varētu pelnīt.”

Amanda kā festivāla producente izvirzījusi divus mērķus – ne tikai dot iespēju cilvēkiem noskatīties pasaules līmeņa kino, bet atzīst, ka priecātos, ja izdotos radīt žanra piekritēju loku, jā, viņa sapņo par īsfilmas kultu! “Manuprāt, tagad ir īstais laiks – īsfilmas formāts kļūst arvien piemērotāks mūsdienu cilvēka uztveres īpatnībām. Cilvēku uztvere šobrīd ir arvien “īsāka”, sadrumstalotāka. Amerikā vidējais uzmanības noturēšanas rādītājs ir astoņas minūtes, Latvijā mazliet labāk – 14 līdz 18 minūtes. “Īsfilmas galvenais izaicinājums ir to noskatīties pirmoreiz,” saka Amanda.

Ja vēlaties zināt, par ko šobrīd domā cilvēki pasaulē, jautājiet īsfilmu festivālu veidotājiem. “Pirmie kustīga attēla formā redzam, kas ir aktuāls mākslas pasaulē. Tas, ko šodien redzam īsfilmās, pilnmetrāžas filmās parādīsies pēc trim četriem gadies. Jūra sākas no šejienes. Īsfilma ļoti ātri reaģē uz to, kas notiek. 2010. gadā visi sāka runāt par cilvēciskām jūtām, iekšējo pasauli. Tad bija aktuāli runāt par vides tēmām. Protams, dažādās valstīs ir aktuāli runāt par dažādām tēmām. Piemēram, spāņi pēdējā laikā kļuvuši ļoti “asiņaini”, taisa tikai “šausmenes”. Tāpat šķiet, ka Izraēlā filmē ļoti naivas filmas, taču reizē jāatceras, ka viņiem ir cenzūra. “2Annas” meklēj robežpārkāpējus, kas šķērso robežas gan idejiski, gan tehniski.”

Amanda mierina tos, kas īsfilmas uzskata par specifisku, tikai kino gardēžiem piemērotu barību, uzsverot – tās domātas ikvienam, ja nu dažām ir vecuma ierobežojumi. Producente vēlētos, lai nākotnē filmas varētu redzēt arī ārpus Rīgas.

Pret “beznotikuma” 
sajūtu


Veidot festivālu nozīmē pastāvīgi atrasties kustībā. Arī ģeogrāfiski mērojot attālumus no viena festivāla uz otru, no vienas radošās darbnīcas uz citu. “Festivāla organizēšanas darbs ir nogurdinošs, bet šie ceļojumi, sarunas atsver. Šīs klātbūtnes sajūtas dēļ mēs uz festivālu aicinām arī pašus filmu veidotājus, mūsu pārliecība: skatītājam un filmas veidotājam ir jāsatiekas. (Tikšanās ar režisoriem festivāla ietvaros notiks Kaņepes Kultūras centrā. – Aut.). Citādi vienkārša internetā skatīšanās ir “beznotikuma” sajūta, kas nav salīdzināma ar personisku sastapšanos aci pret aci ar kafijas krūzi rokās. Tieši tam arī domāti festivāli – ļoti rūpīgi skatāmies, ar ko mēs šādi dzīvojam. Tā ir arī milzīga atbildība.”

Šogad “2Annu” devīze – “Sieviete: avangardiste, mājsaimniece, prostitūta”. Šī vadlīnija atmodina, taču Amanda teic – mērķis nav provocēt vai izskatīties skandaloziem. “Mēs vēlētos raisīt diskusiju sabiedrībā – kur šobrīd ir sievietes vieta un kāpēc, jo vienā sievietē šobrīd satiekas tik dažādas lomas – mīļākā, māte, sieva, māksliniece un, jā, arī prostitūta. Par to tad arī mūsu filmās. Tas, ka šoreiz runa ir par sievieti, nenozīmē, ka mēs nerunājam par vīrieti. Tieši otrādi – vīrietis ir neatņemama šīs tēmas daļa. Gribētos, lai šīs tēmas neuztver virspusēji.”

Festivāla starptautiskajā konkursā šogad ir 29 filmas, Amanda pasmaida, jā, būs arī “oskaroti”, gan palmas zaru apvēdīti darbi, filmas, sākot no mēmā kino, līdz pat mūsdienu dzīvajai video performancei. “2Annas” piedāvā autoru sieviešu: Šantalas Akermanes, Maijas Derēnas, Lotes Reinigeres, Lindas Kristanellas un Eijas Līsas Ahtilas darbus, kā arī Baltijas režisoru un daudzu citu autoru veidotās filmas. Amanda priecājas, ka šogad programmā ir arī sešas jaunas latviešu filmas – vairāk nekā iepriekš. “Latvijā īsfilmu jomā šobrīd vēl ir meklētāju paaudze, kas vēl tausta izteiksmes līdzekļus un savu valodu, tomēr labvēlīga augsne ir!”

“2Annas” veidotāju ieceres šobrīd lido vēja spārniem – Amanda stāsta, nākotnē vēlas radīt nopietnu filmu festivālu, kurā būs vieta arī pilnmetrāžas filmām un konkursam.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+