Laikraksta ilggadējā abonētāja Valda Grietēna Liepājā raksta, ka marta beigās atklājies testaments, kurā viņas vīram tante (mātes māsa) ir novēlējusi dzīvokli. Taču vīram esot jāpierāda, ka tante un viņa māte ir māsas.

Lasītākie

Kokteilis

Mākslīgais intelekts nosauc 5 sieviešu un 5 vīriešu vārdus, kas nes laimi to īpašniekiem 24

Putins ir izmēģinājis jaunu “superieroci”, kādu pasaule “vēl nav redzējusi” 156

Mistika: pie Ukrainas robežas atvēries milzīgs krāteris, ko dēvē par “portālu uz pazemes pasauli”

Lasīt citas ziņas

“Dažus dokumentus izdevās sadabūt, bet nav tantes dzimšanas apliecības un vīra mātes laulības apliecības. Līdz ar to tiek pieprasīti divi liecinieki, kuri var apliecināt, ka viņas bija māsas,” raksta liepājniece. Vīrs lieciniekus dabūt nevar, jo visi iespējamie esot jau viņā saulē. “Kā mums tagad rīkoties? Mums nav skaidrs, kāpēc kaut kas jāpierāda, ja ir testaments? Ja tante būtu dzīvokli novēlējusi svešam, tad viņam nekas nebūtu jāpierāda? Ja lieciniekus nevar atrast, vai tas nozīmē, ka vīrs mantojumu nesaņems?” vaicā V. Grietēna.

Zvērināts notārs Aigars Kaupe norāda – testamentāram mantiniekam nav obligāti jāpierāda sava radniecība ar mantojuma atstājēju. To ir vērts darīt, lai samazinātu valsts nodevu un notāra amata atlīdzību par saņemto mantojumu. Ja dokumenti par radniecību nav saglabājušies mājās, tos var izprasīt Dzimtsarakstu nodaļas arhīvā. Ja dokumenti nav saglabājušies arhīvā, tad radniecības faktu var mēģināt konstatēt tiesas ceļā, pieaicinot arī lieciniekus. “Ja mantojuma atstājējam nav neatraidāmo mantinieku – pārdzīvojušais laulātais un bērni, un ja pēdējo nav, vecāki (ja tie būtu dzīvi), tad atstātais mantojums piekrīt testamentā ieceltajam mantiniekam, lai arī kas viņš būtu – neatkarīgi no radniecības,” uzsver A. Kaupe.