Mobilā versija
Brīdinājums +17.9°C
Maksis, Maksims, Raivis, Raivo
Pirmdiena, 29. maijs, 2017
16. marts, 2017
Drukāt

Radošo personu likums – šogad?

Foto - Rinalds Ekmanis/LETAFoto - Rinalds Ekmanis/LETA

Radoša persona šobrīd nevar sevi apdrošināt pret bezdarbu. Tāpēc bieži nekas cits neatliek, kā pelnīt iztiku muzicējot ielās.

Šogad vairāk nekā jebkad agrāk ir reāla iespēja, ka arī Latvijā tiks pieņemts “Likums par radošo personu statusu un profesionālām radošām organizācijām”, kam līdzīgs Igaunijā un Lietuvā jau ir spēkā attiecīgi no 2005. un 2011. gada.

Kāpēc likums vajadzīgs

Šis likums risinās (sāks risināt!) sociālās problēmas, kas izveidojās pēc neatkarības atgūšanas un turpinājušās 25 gadu garumā. Pēc režīma maiņas dažās kultūras nozarēs tika saglabātas valsts uzturētas institūcijas (piemēram, teātri, koncert­organizācijas, muzeji, bibliotēkas u. c.), kamēr citas tika palaistas “brīvajā tirgū”.

Visvairāk zaudēja individuāli strādājošie kultūras profesionāļi – līdz ar stabiliem pasūtījumiem, ienākumiem un drošību par pro­gnozējamu nākotni viņiem pazuda arī visas sociālās garantijas. Deviņdesmitajos gados algas kultūras nozarē bija zemas, bet individuālajās profesijās par dominējošo atlīdzības veidu kļuva autoratlīdzības līgums, no kura saskaņā ar likumu valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas 
(VSAOI) nav jāveic. Faktiski tika leģitimēts darba un nodokļu maksāšanas režīms, kas padarīja strādājošos sociāli neaizsargātus.

Teorētiski dažādās kultūras nozarēs ir atšķirīgas darba un radīšanas formas – dažās efektīvāk ir procesu organizēt caur kultūras iestādi, štata darbiniekiem un darba līgumiem. Citur dabiskāka ir projekta tipa un individuāla nodarbinātība. Tomēr praksē izveidojusies sistēma, ka individuāli strādājošie kultūras profesionāļi (radošas personas) ir strukturāli sliktākā situācijā – gan attiecībā uz iespējām saņemt adekvātu atlīdzību, gan attiecībā uz sociālajām garantijām.

Kultūras nozarē darba ņēmējam ir četras priekšrocības, salīdzinot ar pašnodarbinātu personu: darba līgums, kas sniedz zināmu drošību un prognozējamību par nākotni; par viņu tiek veiktas VSAOI; nozares arodbiedrība aizstāv viņa intereses; iestādes vadītājs pārstāv darbinieku intereses sarunās ar Kultūras ministriju (KM).

Atsevišķās nozarēs nemaz nav citas iespējas kā izvēlēties būt pašnodarbinātam, piemēram, māksliniekiem un rakstniekiem. Šīs divas jomas ir visspilgtākie piemēri, taču līdzīgā situācijā atrodas daudzas radošas personas arī citās kultūras apakšnozarēs – radošās profesijas kino nozarē, kas tiek nodarbināti uz projektu laiku, komponisti mūzikas nozarē, neatkarīgajos teātros strādājošie, dramaturgi, scenogrāfi, režisori, scenāristi, u. tml.

Darba līguma neesamība dara interesantas lietas. Tā vietā, lai raisītu empātiju, ka radošai personai nav līdzvērtīgu drošības un sociālo garantiju, tas rada augsni jautājumiem un šaubām – vai šis cilvēks patiešām strādā? Ja jau viņam nav darba līguma, tad tas, iespējams, nav arī darbs? Varbūt būt rakstniekam, māksliniekam tas nemaz nav darbs, bet aicinājums, hobijs? Šī loģika ir diezgan dīvaina, taču tā ir plaši izplatīta – vispirms cilvēkam atņem darba līgumu un darba algu, pēc tam apšauba, vai tas, ko viņš dara, vispār ir darbs un vai par to vajag maksāt.

Ko likums izmainīs

Taču šoreiz jārunā arī par pozitīvo. Vairāku gadu garumā Kultūras ministrija un profesionālās radošās organizācijas ir strādājušas pie likumprojekta, ir rakstītas redakcijas, uzklausītas citas ministrijas, saskaņoti viedokļi, un jautājums par radošo personu statusu pēc kultūras ministres Daces Melbārdes uzstājības ticis iekļauts valdības deklarācijās kopš 2013. gada. Šobrīd ir labvēlīgs stāvoklis, lai beidzot pieņemtu likumu par radošo personu statusu arī Latvijā.

Kāda ir likumprojekta doma īsumā? Tas risina trīs būtiskus jautājumus.

Pirmkārt, ar likuma pieņemšanu tiks nostiprināts radošās personas statuss, sniedzot simbolisku novērtējumu un statusu Latvijas Republikā. Tiks atzīts, ka šie individuāli strādājošie kultūras profesionāļi ir piederīgi kultūras nozarei, ka viņi strādā, ka viņiem pienākas līdzvērtīgas sociālas garantijas kā jebkuram. Otrkārt, likumā tiks iestrādāti mehānismi, kas arī praktiski sniegs radošajām personām vismaz minimālas sociālās garantijas, ko tās līdz šim nevarēja iegūt sava darba individuālā rakstura dēļ. Treškārt, tiek atzītas un likumā nostiprinātas profesionālās radošās organizācijas, kas apvieno radošās personas pēc nozaru profesionālās piederības un pārstāv to tiesības un intereses. Likumprojekts aptvers visas profesionālās mākslas nozares – arhitektūru, dizainu, kino, literatūru, mūziku, teātri, vizuālo mākslu.

Galvenais plānotais atbalsta veids ir īslaicīgas “dīkstāves” pabalsti uz trim līdz sešiem mēnešiem – periodā, kurā radošai personai nav darba un nav ienākumu. Faktiski situācija ir pielīdzināma bezdarba situācijai, kurā nonāk parasts darba ņēmējs. Šī ir viena no grūtākajām lietām, ko izskaidrot nozares nespeciālistiem. Ka radoša persona ir atkarīga no projektiem un “dīkstāve” nav paša izvēlēta, bet darba tirgus noteikta. Taču, tā kā radošā persona nestrādā uz darba līguma pamata, bet dažādos projektos, tad pēc likuma nekāds bezdarba pabalsts viņam nepienākas, arī ja darba iespēju nav.

Pēc Latvijas likumdošanas pašnodarbināta persona maksā VSAOI likmi 31,13%, kas ir nedaudz mazāka nekā darba ņēmēja kopējā VSAOI likme (34,09%) – uz tā rēķina, ka neiekļauj bezdarba apdrošināšanu. Tas izveido dīvainu situāciju, ka, pat rūpīgi maksājot VSAOI darba periodā, radoša persona nevar sevi apdrošināt pret bezdarbu.

Otra būtiska likumprojekta daļa ir profesionālās radošās organizācijas (PRO). PRO prototips ir pastāvošās radošās savienības, taču netiek izslēgta arī jaunu organizāciju rašanās. PRO apvieno nozarē strādājošos, pārstāv to intereses un tiesības, kā arī nosaka kritērijus, pēc kuriem persona tiek atzīta par nozares profesionāli jeb iegūst radošas personas statusu. Turklāt, lai pretendētu uz atbalsta mehānismiem, nav nepieciešams būt kādas organizācijas biedram – likumprojekts paredz radošās personas izvēles brīvību piederēt vai nepiederēt nozares profesionālajai organizācijai.

Likums un budžets

Cik izmaksās šāds likums? Igaunijā likuma īstenošanai pieejamais budžets ir 1,07 miljoni eiro, Lietuvā – pa vidu. Šobrīd tas precīzi vēl nav zināms, tāpat kā finansēšanas mehānisms. Igaunijā finansējums tiek sadalīts caur radošajām organizācijām – KM piešķir tām ikgadējas dotācijas, ņemot vērā to biedru skaitu un vidējo algu Igaunijā. Šāds modelis stiprina profesionālo radošo organizāciju lomu un veicina nozares pašorganizāciju. Taču Latvijā pret to ir iebildumi citām ministrijām. Lietuvā, kur finansējuma lielākā daļa aiziet sociālās apdrošināšanas iemaksām, finansējumu pastarpināti administrē Kultūras ministrija.

Komplektā ar sociālajām garantijām izšķiroši svarīgi ir atjaunot arī Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) finansēšanas modeli no iezīmētajiem nodokļiem un palielināt budžetu. Radošām personām gandrīz vienīgais pieejamais valsts finansējums ir VKKF konkursu finansējums. Bet vai VKKF ir radošo personu “darba devējs”, kā dažreiz saka? Statistika par 2016. gadu rāda, ka vidējais radošās stipendijas apjoms no VKKF Latvijā ir 985 eiro vienam saņēmējam. Tas var izklausīties daudz – gandrīz 1000 eiro. Taču, ja tā ir “darba alga” uz 12 mēnešiem – tad tie ir 80 eiro mēnesī, trešdaļa no minimālās algas.

VKKF finansējuma modeļa maiņa un budžeta pieaugums ilgtermiņā ir vienīgais risinājums, kā radošo personu darba atlīdzība var pieaugt līdz minimālajai algai un tuvoties valsts sektorā nodarbināto vidējai algai. Lietuvas KKF pastāvošā radošo stipendiju mērķpro­gramma paredz, ka radošās stipendijas apmērs ir 600 eiro mēnesī; vidējais piešķīruma apjoms 2016. gadā – 3000 eiro.

Papildus tam ir vēl viens ceļš, ko jau iet Igaunija. Igaunijā kopš 2016. gada tiek maksātas “rakstnieku un mākslinieku” algas. Konkursa kārtībā tika izraudzīti pieci rakstnieki un pieci mākslinieki, ar kuriem uz triju gadu periodu tiek noslēgts darba līgums un tiek maksāta mēneša alga vidējās darba algas apmērā (1005 eiro bruto, 728 eiro uz rokas), tajā skaitā visi sociālie nodokļi. Rakstnieku un mākslinieku algas simboliski būtu ļoti nozīmīgs solis šīm kultūras apakšnozarēm, jo apliecinātu, ka cilvēki tur patiešām strādā, līdzīgi kā citās kultūras nozarēs.

Jānovēl kultūras ministrei Dacei Melbārdei izturība un pacietība 2017. gadā ar kultūras nozares atbalstu sasniegt šīs divas grūtās prioritātes – likumu par radošo personu statusu un Valsts kultūrkapitāla fonda finansēšanas modeļa pārskatīšanu, kas nevienam ministram līdz šim nav izdevies.

20170314192758_8648

Pievienot komentāru

Kas lielāks par karoti un zupas bļodu. Saruna ar Ausmu Kantāni (1)Uz Imanta dzimšanas dienu maijā Ausma Kantāne-Ziedone dzīvokļa lodžijas palodzi parasti apstādīja ar atraitnītēm. Tā bija viņas dāvana jubilāram.
Draugiem Facebook Twitter Google+