Mobilā versija
+5.0°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
22. septembris, 2015
Drukāt

Radošuma manifestācija

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Rīgas Mākslas telpā apskatāmā Francijas laikmetīgās mākslas izstāde "Kramplauzis" mudina domāt par kolekcionēšanas procesu kā interesantu, vērtīgu, bet pie mums pagaidām mazattīstītu jomu.

Izstāžu zālē “Rīgas Mākslas telpa” līdz 20. novembrim apskatāma franču laikmetīgās mākslas izstāde “Kramplauzis/Le Cambrioleur”.

Kolekcionāru rūpīgi glabātajās mākslas krātuvēs ielaužas kramplauzis. Viņš gan nav kaitnieks, bet kaislīgs mākslas pazinējs un, protams, saņēmis atļauju uz brīdi ar kolekcijām rīkoties pēc saviem ieskatiem. Ko viņš izvēlas kā iekārojamāko? Tas šobrīd apskatāms Rīgas Mākslas telpā, kur norisinās Latvijā līdz šim lielākā Francijas laikmetīgās mākslas izstāde, kurā eksponēti piecdesmit sešu franču un Francijā dzīvojošu mākslinieku darbi, kas tapuši no deviņdesmito gadu beigām līdz pat mūsdienām. Izstādes kurators Gēls Šarbo darbus izraudzījies no vairākām privātkolekcijām, kuru īpašnieki ir Francijas mākslas izplatīšanas asociācijas (ADIAF) biedri. Šo cilvēku mērķis ir veicināt Francijas mākslas atpazīstamību pasaulē, iepazīstinot plašāku publiku ar savu kolekciju laikmetīgās mākslas pārstāvju darbiem. Asociācijā kopumā ir 350 kolekcionāru, un sadarbībā ar Pompidū centru Parīzē šī institūcija 2000. gadā iedibinājusi Marsela Dišāna balvu. Izstādē skatāmi tās laureātu – Matjē Mersjē, Filipa Majo, Sipriena Gaijāra, Kloda Kloskija, Lorāna Graso, Sādana Afifsa – darbi. Asociācija ir būtisks spēlētājs Francijas laikmetīgās mākslas ainā, kas izceļ gaismā un institucionāli atbalsta novatoriskākos un labākos sava laika māksliniekus.

Rīgas Mākslas telpas lielā zāle ir piemērota izvērstām kolekciju skatēm, un to apliecina arī “Kramplauzis” – ekspozīcijas kopiespaids ir scenogrāfiski iespaidīgs. Veiksmīgais iekārtojums devis telpu ikvienam darbam, un kopā tie veido visai daudzveidīgu franču mākslas paraugu kaleidoskopu. Te līdzās sadzīvo visdažādākie mediji – no zīmējuma un glezniecības līdz instalācijām un video.

Aplūkojamie darbi ir tapuši dialogā ar šodienu, aktīvi reaģējot, komentējot aktualitātes vai mūžīgos jautājumus, dažkārt protestējot, ironizējot vai gluži vienkārši – dokumentējot. Tiesa, ne visus vēstījumus izstādē var izdoties nolasīt. Skatītāja ieguvums no tās apmeklējuma, pirmkārt, protams, atkarīgs no paša ieinteresētības, tomēr liela nozīme ir arī piedāvātajiem izstādes interpretācijas instrumentiem. Kā nejaušs, tā arī pieredzējis apmeklētājs vēlas uzzināt, kas ir šis autors, kā arī izlasīt īsu mākslinieka vai kuratora veidotu darba anotāciju. Īpaši svarīgi šādi ceļa rādītāji ir laikmetīgās mākslas ekspozīcijās, kur darba vizuālais iespaids bieži vien nav galvenais vēstītājs. “Kramplauža” ceļvedis piedāvā skaidru ekspozīcijas topogrāfisko plānu, bet tas diemžēl arī viss. Ko vairāk iespējams izlasīt katalogā – tur izstādes anotācija, darbu reprodukcijas, kā arī intervijas ar vairākiem mākslas kolekcionāriem, bet arī tas diemžēl viss. Šodienas informācijas pieejamībā, protams, iespējams pašam uzmeklēt vajadzīgās ziņas, tomēr to diez vai darīs iedrošināmie un skeptiskie izstādes viesi. Rokas pasniegšana viņiem būtu ļoti noderīga. Tomēr, iespējams, ka tieši distancēta vērotāja pozīcija šim gana bagātīgajam darbu komplektam ir rūpīgi paredzēts kuratora gājiens, iespējams mudinājums arī skatītājam kļūt par kramplauzi – par spīti šķēršļiem atmūķēt sevi ieinteresējušo darbu vēstījumus.

Ar dažiem darbiem tas izdodas gana viegli. Piemēram, Adela Absemeda “Lampedūza” – monumentāls ogles zīmējums, kurā attēlota pārpildīta bēgļu laiva. Uzrunājoša ir Filipa Pero glezniecība, Mrzikas un Moriso tušas zīmējumi. Tepat klātesoša arī laikmetīgajai mākslai raksturīgā citu laikmetu dižgaru citēšana – kā Matjē Mersjē darbā “Joprojām bez nosaukuma”, kur redzami Pītam Mondriānam raksturīgie laukumi un līnijas.

Turpat līdzās Davida Balulas dedzinātā glezna – apdeguši dēļi un to melnās ogles nospiedums audeklā – paradoksāli vienkāršs, neparasts un formāli iespaidīgs darbs. Vēlāk klejojums telpā aizved pie Klēras Fontēnas sagurušajiem, empātiju veicinošajiem Francijas karogiem, Sipriena Gaijāra mazliet huligāniskajam, bet ļoti franciskajam darbam “TBT”, Vinsenta Olinē stūrī pieslietajiem, mērķtiecīgi nefunkcionālajiem darbarīkiem un Gregorija Fostnera milzīgajai un košajai gleznai “Kazaks 2”. Tas ir tikai viens mazs ceļa posms “Kramp­lauzī”. Abstraktas formas, maģiska neona istaba, redīmeids (sadzīves priekšmets vai tā detaļa, ko mākslinieks izvēlas un pasludina par mākslas darbu izstādes kontekstā; redīmeids parasti ir rūpnieciski pagatavots; tā definīciju devis franču rakstnieks un sirreālisma teorētiķis Andrē Bretons savā “Sirreālisma manifestā”. – Red.), fotogrāfija – tas viss ir šeit.
Klejojot starp lielākoties nezināmiem vārdiem, pasaule kļūst plašāka. Izstāde mudina domāt par kolekcionēšanas procesu kā interesantu, vērtīgu, bet pie mums pagaidām mazattīstītu jomu. Ir interesanti noskaidrot, ko savā īpašumā vēlējušies iegūt Francijas laikmetīgās mākslas kolekcionāri, apzinoties, ka aplūkojamais ir tā visa neliela daļa. Ar savu atbalstu viņi ne tikai iemūžina, bet arī virza mākslas attīstību. Varam tikai minēt, ko šīs kolekcijas nozīmēs nākamajām un aiznākamajām paaudzēm. Katalogā lasāmajā intervijā, pamatojot atbalstu mākslai un māksliniekiem, kolekcionārs Žils Fušs sacījis: “Valsts, kurai atņemts radošums, ir lemta aizmirstībai.”

Pievienot komentāru

Bobs Dilans nosūtījis pateicības runu nolasīšanai Nobela balvu ceremonijāAmerikāņu dziedātājs un dziesmu autors Bobs Dilans neapmeklēs šonedēļ Stokholmā gaidāmo Nobela ceremoniju, lai saņemtu viņam piešķirto Nobela prēmiju literatūrā, taču nosūtījis
Draugiem Facebook Twitter Google+