Mobilā versija
+3.1°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
12. jūlijs, 2015
Drukāt

Rafī pavadā. Saruna ar bērnu grāmatu autori un inženieri Vitu Štelmaheri (1)

Foto - Ilze PētersoneFoto - Ilze Pētersone
Vita Štelmahere

• Bērnu un jauniešu grāmatu autore.

2012. gadā iznāk pirmā grāmata "Piglas stāsti. Piedzīvojumu sākums", seko – "Piglas stāsti. Piglas jaunie draugi" un "Es dzīvoju Latvijā".

2014. gadā ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu iznāk triloģijas "Nežēlīgās gadsimtnieku spēles" pirmā daļa "Annemarija".

• Valsts akciju sabiedrības "Elektroniskie sakari" valdes priekšsēdētāja.

Strādājusi Ceļu satiksmes drošības direkcijas (CSDD) informācijas daļā un ar transporta funkciju saistītos vadošos amatos SIA "Lattelecom" un akciju sabiedrībā "Latvenergo". Bijusi SIA "Transporent" valdes priekšsēdētāja.

Ar bērnu grāmatu rakstīšanu VITA ŠTELMAHERE nodarbojas brīvajā laikā. Atnāk mājās no darba, nosēžas pie rakstāmgalda, bet tur blakus iekārtojies RAFIJS un sāk knosīties, krākuļot, purkšķināt. Vārdu sakot, aizbaida rakstniecei visas mūzas ar vienu rāvienu. Apskaitās viņa par šitādām suņa izdarībām un par sodu nolēma visas tās uzlikt uz papīra vienā no saviem gara darbiem ar nosaukumu “Piglas stāsti”. Kopš čau-čau suņupuika kļuvis par literāro varoni, viņš saimniecei vairs netraucē izpausties rakstniecībā un labprāt pat gozējas uz skatuves saietos ar lasītājiem.

Nupat “Lauku Avīzes” izdevniecībā nodrukāta pati jaunākā, skaitā piektā, Štelmaheres grāmata ar nosaukumu “Uzmanību, Rafī nāk!”. Ilustrācijas tajā zīmējis viņas dzīvesbiedrs Zintis.

– Vairākās jūsu grāmatās galvenais varonis ir sivēns Pigla – kāpēc tāda izvēle, jo zināms taču, ar ko cūku dzīve parasti beidzas?

– Mums laukos bija vistiņa Tibiņa, kura kā sunītis staigāja bērniem nopakaļ. Lai gan sen bija beigusi dēt un viņai vajadzēja atrasties zupas katlā, Tibiņa nomira no vecuma – nu kā tu savu draudzeni nokausi? Var jau arī cūkai ļaut nodzīvot līdz mūža galam, tāpēc mana Pigla kļuva par vaislas ruksi.

Tā pasaule ir tik skarba, kādu tu to realitāti pats izdomā un veido. Nav jāliek sev apkārt granātas un jālien zem tanka, vari taču atrisināt problēmu, arī paliekot dzīvs. Un, ja es pati rakstu, tad varu izvēlēties, kā to risināt. Manā grāmatā gailis Hulio, kuru Mārtiņdienā gibēja nokaut pēc tradīcijas, aizbēga uz mežu un iekļāvās Latvijas rubeņu populācijā, izliekoties par Kaukāza rubeni.

– Tas ir jautājums – vai rakstīt bērniem, kā tas notiek reālajā vai iedomātā dzīvē?

– Man bija liela problēma, kad par ķiršu zagšanu zagļus strazdus noķēra tīklā. Divas dienas domāju, ko ar viņiem darīt. Nevarēju taču ļaut apēst kaķiem vai apgriezt kaklu.

– Ko izdarījāt ar putniem?

– Tīkls paspruka, viņi aizlaidās, taču bija tik sabiedēti, ka vairs neatgriezās.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Ja,ja, chau chau tieshaam ir speeciiga rakstura sunji. Visu cienju rakstniecei par izturiibu.

Draugiem Facebook Twitter Google+