Mobilā versija
+2.2°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
9. decembris, 2013
Drukāt

Kazkopībā kā pa kalniem un lejām. Ciemos Smiltenes novada “Muižniekos” (1)

Foto - Valdis SemjonovsFoto - Valdis Semjonovs

– Nezinu, vai to, kam esmu izbridusi cauri, var uzskatīt par veiksmi, bet par labu pieredzi gan, – teic Gunta Muižniece.

Smiltenes novada Blomes pagasta ZS “Muižnieki” saimniece Gunta Muižniece jau divdesmit gadu nodarbojas ar kazkopību. Šajā laikā ir gājis kā pa kalniem un lejām, toties gūta neatsverama pieredze, ko kazu audzētāja uzskata par savu lielāko bagātību.

Vectēva vēlēšanās


Blome ir Guntas Muižnieces dzimtā puse. Blakus “Ceriešiem” (mājām, kur tagad reģistrēta z/s “Muižnieki”), reiz atradās “Kalna Mūrnieki” – tur saimniekoja Guntas vecvecāki. Pusaudzes gados redzējusi zīmīgu sapni: vectēvs izrādījis saimniecību un teicis, ka pašam jādodas projām, tāpēc saimniekošana jāuzņemas mazmeitai. Pēc pāris nedēļām vectēvs nomiris. Kad Latvija atguva neatkarību, Gunta pieteicās uz vectēva zemi (mājas meliorācijas gaitā jau bija noslaucītas no zemes virsas). Toreiz viņai bija nepabeigta žurnālistes izglītība, divi mazi bērni un stabils darbs Pierīgā, Lauksaimniecības mehanizācijas un elektrifikācijas zinātniskās pētniecības institūtā, taču gribējās atgriezties laukos.

Guntai vienmēr patikuši suņi, viņa mācījusies kinoloģijas kursos, apguvusi dresūru. Līdztekus vīra un viņa biznesa partneru plāniem sapņojusi, ka pārcelsies uz Blomi un audzēs vācu aitu suņus. “Tu dzīvosi laukos, būs kucēni… Noteikti vajag arī kazu,” ieteica kāda kinoloģe. “Kazas piens labs gan pašiem, gan sunīšiem, un kaziņas jauki iederas Latvijas ainavā!”

Tā gadu pirms pārcelšanās uz laukiem Gunta iegādājās pirmo Zānes kaziņu un aizveda pie radinieces uz Blomi. “Kad paši sākām dzīvot laukos un atvedām kazu pie sevis, nemaz īsti nepratu slaukt. Kamēr grozījos un spriedu, ko un kā darīt, pienāca klāt mans desmitgadīgais dēls Pēteris un… izslauca,” pasmejas Gunta.

Sākumā nopirkuši līvānieti Blomes centrā, bet ar dzīvniekiem tur nebija, ko darīt… Vajadzēja doties pie zemes.

Pirmie soļi “Ceriešos”


Vectēva zemei kaimiņos tad bija nopērkamas vairākas mājas. Gunta izvēlējās “Ceriešus” – tur bija vislabāk saglabājušās kūtis. Latvijas pirmās brīvvalsts laikā šīs bagātās mājas piederēja kāda Satiksmes ministrijas ierēdņa vecākiem, ēkas būvētas ar vērienu, ņemot vērā Skandināvijas valstu pieredzi. Otrā pasaules kara laikā saimnieki devušies bēgļu gaitās, vēlāk “Ceriešos” mitinājušies kolhoza ļaudis…

Līdz ar pārcelšanos uz Blomi bija izirusi Guntas laulība. “Ceriešos” viņa ieradās kopā ar abiem bērniem, trim vācu aitu suņu meitenēm, astoņām kazām un dažām vistām. Saimniecības ēkās mājoja žurku bari, visapkārt mētājās stikla lauskas, dīķis pielūžņots. Māja bija grūti piekurināma, iekšā – tikai aukstais ūdens, turklāt ziemā ūdensvads bieži aizsala. Arī akā ūdens nav turējies, nereti nācies vest to no kaimiņiem vai smelt no dīķa.

Astoņus gadus ģimene nodzīvojusi bez ērtībām. Toties apkārt tāds plašums! Redzamā attālumā nevienas mājas, Blomes centrs – tikai 1,5 km pa zemes ceļu, tālāk asfaltēts: 140 km līdz Rīgai, 45 km līdz Cēsīm, 30 km līdz Valmierai, līdz Smiltenei – 10 kilometru!

“Lēnā garā palikām par lopkopjiem. Pašā sākumā mums bija pat pāris govju. Turējām vistas, trušus, pērļu vistas un pīles. Hobija līmenī audzēju vācu aitu šķirnes suņus. Tā kā uz izstādēm izbraukāt nevarēju, kucēnus biju spiesta pārdot par “lauku cenu”…”

Kazu ganāmpulks kuploja palēnām – pirmajos gados dzima tikai āzīši. Vajadzēja atrast veidu, kā pelnīt. Ienāca prātā doma šos Zānes tīršķirnes vaisliniekus mainīt pret vietējām kazām, lai iegūtu pienu. “Pirms piecpadsmit gadiem, kad pārcēlāmies uz viensētu, sāku pārdot pārstrādei saldētu pienu. Tad “Muižnieki” jau skaitījās šķirnes saimniecība, varēja sākt saņemt nacionālās subsīdijas. Par šo naudu savedu kārtībā artēzisko aku, rudenī šī naudiņa bija labs atbalsts barības iegādei,” stāsta Gunta. “Lai ar saimniekiem daļēji norēķinātos par māju un tai piederošo zemi, nācās izcirst daļu nelielā mantotā meža. Banka sākumā aizdevumu nedeva, jo nevarēju uzrādīt oficiālus ienākumus – piena uzpircēji tolaik pavadzīmes nerakstīja… Ja toreiz nebūtu dabūjusi aizdevumu, zaudētu ne vien saimniecību, bet arī jau iemaksāto naudu. Par laimi, “Hipotēku banka” man noticēja. Ap Ziemassvētkiem nomaksāšu pēdējo aizdevuma summu par “Ceriešu” zemi.”

Zemes izpirkšana desmit gadu garumā bijusi Guntas ziņā, taču lielāko finansiālo slogu bērni paņēmuši uz saviem pleciem. Dēls un meita izauguši, ar tēva un vecvecāku palīdzību izskolojušies, sākuši strādāt valsts darbā. Viņi vairākkārt aizdevuši naudu, tā palīdzot saimniecībai noturēties. Pēteris ar sieviņu Elīnu padzīvojuši Rīgā un sapratuši, ka nevēlas savus bērnus audzināt lielpilsētā. Lai būtu, kur apmesties, labiekārtojuši mammas māju “Ceriešos”. Cik varējuši, palīdzējuši arī Guntas vecāki un māsa. “Kritiskos brīžos tomēr kaut kā izkuļos… ” saka saimniece.

Izdzīvošanas skola


“Ilgu laiku kazas slaucu viena pati ar rokām, bet, kad to skaits pārsniedza divus desmitus, pret graudiem iemainīju slaucamo aparātu. Kamēr es slaucu vienu kazu, aparāts tika galā ar otru, ­” atceras Gunta. Eiropas Savienības atbalsts pusnaturālo saimniecību attīstības veicināšanai (piecus gadus pa 700 latiem) līdzēja iegādāties lietotu piena dzesētāju un slaukšanas agregātu, ar ko var slaukt divas kazas reizē. Taču ganāmpulkam paplašinoties, slaukšana aizņēma sešas stundas no rīta un tikpat daudz vakarā. Vajadzēja jaunu slaukšanas zāli, jaudīgāku iekārtu un piena dzesētāju. To iegādei 2007. gadā piešķirts atbalsts (līdzfinansējums 20 % apmērā) programmas “ES standartu sasniegšana piena lopkopībā” ietvaros. Taču nākamajā gadā sākās saimniecībai kritisks laiks. “Muižniekiem” bija vairāk nekā 200 slaucamu kazu, Latvijā modernākā slaukšanas iekārta un piena dze­sētājs, izslaukums – vairāk par 500 l dienā… bet pienu vairs nevarēja pārdot tādos apjomos kā agrāk. Izjuka arī plānotā sadarbība ar a/s “Trikātas siers”. “Ieceres bija grandiozas. Diemžēl no plānotā apgrozījuma izdevās realizēt labi, ja trešo daļu… Trikātā taisījās ražot kazas sieru, ko tirgotu tālāk uz Krieviju, bet dažādu iemeslu dēļ šie plāni sabruka. Latvijā tik daudz kazu piena tolaik nevajadzēja, un “Muižniekos” saražotais reizēm nonāca pat blomēniešu cūku silēs…”

Firmai “DeLaval”, kas piegādāja slaukšanas iekārtu, bija līgums ar “Latvijas Unibanku” (tagadējā “SEB banka”) par 7% likmi aizdevumiem lauksaimniekiem piena ražošanas iekārtu iegādei, taču “Muižniekiem” aizdevumu atteica. “Hipotēku bankā” savukārt piedāvāja līzingu ar pārāk lieliem procentiem…

“Unibankas aizdevumu būtu varējusi atmaksāt septiņos gados,” nopūšas Gunta. Taču aizdevuma nebija, samazinātā apgrozījuma dēļ maksājumi “DeLaval” kavējās, un pēc četriem gadiem firma, piekususi gaidīt, pieprasīja samaksāt uzreiz visu summu. “Man tādas naudas, protams, nebija, tiku iesūdzēta tiesā. Beigās gan vienojāmies par izlīgumu, man vajadzēja samaksāt tikai pamata summu, milzīgos kredītprocentus atlaida…”

Gunta saka – viņa apbrīnojot tos saimniekus, kuri apgalvo, ka iztiek bez kredītiem. “Grūti tam noticēt. Tad jābūt kādiem papildu ienākumiem vai arī jāstrādā tikai ar dakšām un ķerru. Jebkurš valsts ierēdnis var būt drošs, ka noteiktā datumā viņa kontā tiks ieskaitīta nauda. Man šādas pārliecības nav, reizēm pat ir nācies ņemt ātros kredītus, lai samaksātu palīgiem, nopirktu spēkbarību vai norēķinātos par elektrību. Labāk vasarā samaksāju 10% mēnesī, nevis gaidu ziemu, kad par to pašu sienu būtu jāmaksā jau trīsreiz vairāk…”

Tagad jaunajā zālē vienlaikus slauc 12 kazas, slaukšanas laikā nāk palīgā kaimiņi. Šajā ziņā viņai esot ļoti paveicies, jo palīgi ir jauki un strādīgi.

Patīkamu pārmaiņu “Muižnieku” biznesa plānos ienesa dzīvnieku eksports. 2010. gadā 150 kaziņas aizvestas uz Ukrainu, šogad 70 uz Igauniju. Ārzemnieki grib labas kazas un par tādām ir gatavi attiecīgi maksāt. Un tad arī ir iespējams nodarboties ar selekciju, jo labākie dzīvnieki paliek saimniecībā turpmākai pavairošanai.

Labākās piena devējas – Zānes kazas


“Muižnieki” ir bioloģiskā saimniecība. Kad mainījušies kritēriji un zaļos lopiņus atļauts barot tikai ar bioloģiski audzētiem graudiem, Gunta bioloģiskajai lopkopībai atmetusi ar roku. Šāda barība izmaksājusi pārāk dārgi, palikusi tikai attiecīgi sertificēta zeme. Tomēr nācās atgriezties pie zaļās saimniekošanas, jo cilvēki grib ekopienu, tuvumā atradās arī bioloģiskie graudaudzētāji.

Patlaban z/s “Muižnieki” ir viena no Latvijā lielākajām šķirnes kazu audzētājām saimniecībām un ar teicamu vaislas materiālu. Ganāmpulkā ir 80 slaucamas kazas, 4 vaislas āži, vairāk nekā 40 kazlēni un vēl apmēram 20 jaunkazas, kuras būs slaucamas nākamgad.

“Droši vien nākotnē ganāmpulku samazināšu, ražosim tikai tik daudz piena, cik varēs pārstrādāt un pārdot. Audzēšu šķirnes lopus pārdošanai. Vācijā un Francijā varētu iepirkt augstvērtīgu bioproduktu mākslīgai kazu apsēklošanai,” spriež Gunta Muižniece. Pilienu pa pilienam krājusi savas zināšanas un pieredzi, viņa atkal ir gatava pamēģināt ko jaunu.

Gunta atzīst, ka daudz ideju guvusi pieredzes apmaiņas braucienos uz kazkopības lielvalstīm. Kopā ar citiem kazkopjiem pabūts Somijā, Vācijā, Austrijā, Šveicē, Francijā. Latvijas kazu audzētāji vairākas reizes gadā arī sanāk kopā, lai pārrunātu savas nozares jautājumus, lai izglītotos semināros un vietējās saimniecībās.

Guntas ganāmpulkā izvērtētas dažādas šķirnes. Par labākajām viņa atzīst Zānes kazas, kurām pats augstākais izslaukums. Vācu kazu audzēšanas speciālisti iestāstījuši, ka Zānes kazas vajagot krustot ar Vācu balto dižciltīgo, tomēr tas nav attaisnojies – krustojumos iegūtās nav bijušas tik pienīgas. Savukārt siera gatavošanai vispiemērotākais esot Anglo­nūbijas kazu piens, tas ir treknāks, ar olbaltumvielām bagātāks.

Šā gada pavasarī arī Gunta kopā ar vedeklu Elīnu sāka nodarboties ar kazas piena produktu ražošanu. “Muižnieki” pircējiem piedāvā dažādu šķirņu kazas sieru, kefīru, biezpienu, jogurtu, pienu. Ir savi klienti Rīgā, Talsos, Liepājā, protams, arī Smiltenes pusē. Pircēji apmierināti, par noietu pagaidām nevarot sūdzēties. Gunta ir neizpratnē, kāpēc Latvijā nav nopietnu pārstrādes uzņēmumu. Ir tikai divi cehi, pārējie – mājražotāji.

“Visā pasaulē kazas vērtē augstāk par govīm. Kazas piens ir daudz veselīgāks par govs pienu. Tas neizraisa laktozes nepanesamību, tajā tikpat kā nav holesterīna, vēl vairāk – kazu piens pat samazina holesterīna nogulsnes uz asinsvadu sieniņām…”

Lai gan Latvijā kazu piens un tā produkti nav tik lielā cieņā kā citās Eiropas valstīs, 2013. gads ir pirmais, kad arī pie mums jau vasarā sāka pietrūkt kazas piena.

Tūrisms un mājražošana


“Muižnieki” ietverti arī tūrisma maršrutā “Uz Smilteni pēc latviskā”. Gunta atzīst, ka dzīvnieki dod lielu pozitīvo lādiņu, tomēr ar tūrisma popularizēšanu pārāk neaizraujas.

“Vasarā pati eju ganos, ne vienmēr varu uzņemt tūristus viņiem vēlamajā laikā. Tāpēc par ekskursijām iepriekš jāvienojas pa telefonu. Tad kopā ar vedekliņu sasienam sierus degustācijai, ja iegaršojas, var arī ko nopirkt. Bērni var samīļot kazlēnus, parunāties ar kazām un iepazīties ar ragainajiem āžiem, paskatīties, kā kaziņas slaucam. Daudziem interesentiem esmu izrādījusi saimniecību arī bez maksas. Taču diendienā ar tūrismu noteikti nekad nenodarbotos. Ir bijuši visādi “ekskursanti”…”

Piemājas saimniecībā katram, kurš to var atļauties, Gunta iesaka paņemt kādu kaziņu (vismaz pārīti, jo kazas ir bara dzīvnieki). “Tās ir ļoti pieticīgas. Vienīgā bēda – diezgan grūti valdāmas, mīl visu nograuzt. Ja ierīkots skaists dārzs ar košumkrūmiem un puķēm, kazas nederēs.”

Pašas ragaiņu savaldīšanā nu jau otro gadu neatsverams palīgs ir borderkollijs Zīle. Arī citiem lopkopjiem viņa iesaka izvēlēties tieši šīs šķirnes suņus. Tie ir ļoti gudri, bez mazākās agresijas, dzimuši, lai uzraudzītu un ganītu. Kad Zīle četru mēnešu vecumā pirmoreiz pagriezusi visu lielo ganāmpulku, lai atdzītu to pie saimnieces, Gunta no aizkustinājuma apraudājusies. Tagad viņa aizbrauc savu veco džipiņu kazu baram priekšā un mierīgu sirdi var adīt, lasīt, runāties pa telefonu. Atliek tikai uzsvilpt, un par tālāko parūpējas Zīle.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. latvijas lauki seviski latgale turas uz stipro un uznemigo sieviesu pleciem.lai jums veicas ari turpmak.

Draugiem Facebook Twitter Google+