Mobilā versija
+2.9°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
4. marts, 2012
Drukāt

Raganu cunami Salemā

salemasrag1

Deviņpadsmit cilvēki pakārti, viens – nospiests ar akmeņiem, četri nāves bailēs miruši cietumā, 200 ieslodzīti bez cerībām reiz ieraudzīt dienas gaismu. Šāda ir skumjā bilance notikumiem, kas pirms 320 gadiem satricināja Amerikas provinces pilsētiņu Salemu.

 

Noslēgtā vidē mītoša cilvēku kopiena vairāk nekā gadu dzīvoja savstarpējā neuzticībā un bailēs, ticot, ka viņus apdraud ļaunprātīga burvestība no pašu vidus. Varētu šķist – nu kāda mums gar to daļa, tas viss taču risinājās tik tālu un sen? Tomēr Salemas mācība liecina un vēsturē tas jau ne reizi pierādījies, ka sadzīviskā līmenī ilgi aizturēts kaimiņu naidīgums un nenovīdība, sakrītot visiem pārējiem apstākļiem, var izlauzties vispārējā atriebībā, likdams aizmirst civilizētā sabiedrībā pieņemtos un jau Bībelē postulētos cilvēkmīlestības un savstarpējās žēlastības principus.

Mūsdienās Salemas vārds vieniem asociējas ar cigaretēm (“R.J. Reynolds Tobacco Company” 1956. gadā ar šādu nosaukumu sāka izlaist pirmos smēķus ar mentolu), citiem – ar šķietami letarģiskā mierā slīgstošu pilsētiņu Masačūsetsas štatā ASV ziemeļaustrumos, ko salīdzinājumā ar tūkstošiem līdzīgu vietu īpašu dara vien tās vētrainā vēsture un tas, ka divas trešdaļas no nedaudz vairāk kā 40 tūkstošiem iedzīvotāju šeit veido neopagānisma piekritēji vikāni. (Runa ir par vietu, kur notika raganu tiesa, jo Salemas ciemats, kur sākās burvestību mānija, mūsdienās saistāms ar Denversas vārdu.) Šis savdabīgais ticības novirziens kļuva populārs pagājušā gadsimta 50. gados, kad pensionēts britu valsts ierēdnis Džeralds Gārdners paziņoja, ka viņa rīcībā nonākušas senas slepenas zinības, kas brīnumaini izglābušās nežēlīgo vajāšanu laikā. Saskaņā ar jaunākajiem datiem pasaulē par vikāniem sevi atzīst ap 800 tūkstošu cilvēku (no tiem ASV – 134 tūkstoši).

 

Debesu sods Dieva izredzētajiem

Salemieši tik tiešām neaizmirst tradīcijas. Taču interesanti būtu ielūkoties pagātnē, lai noskaidrotu, ko par viņu aizraušanos teiktu senči – puritāņu sabiedrība ar tās skarbumu un izredzētības izjūtu, aizspriedumiem un sūrajos dzīves apstākļos sakņotajām bailēm. Šķiet, nekas atzinīgs tas nebūtu vis, jo pētnieki ir konstatējuši, ka pirmie Salemas kolonisti ieradušies no Lankašīras un citām britu austrumu grāfistēm – vietām, kas raganu vajāšanas jomā miglainajā Albionā bija izcēlušās ar īpašu vērienu un izdomu, nesmādējot pat nervozu bērnu fantāzijas un pēkšņas epilepsijas lēkmes iedomāto raganu klātienē. Viens no autoriem – Montegjū Sommers –, piemēram, raksta, ka viņu vidū bijis pārāk daudz “mūžam neapmierinātu ženēvistu (Kalvina piekritēju. – Red.), kuru nepārtraukto strīdu dēļ Anglijā bija kļuvis tik karsti, ka viņi vairs nevarējuši tur uzkavēties.”

Pirmie puritāņi Salemas ciemā (indiāņi šo vietu iepriekš saukuši par “Triju upju zemi”) ieradās 1626. gadā, cerot rast Jaunajā pasaulē mieru un labāku dzīvi (tulkojumā no ebreju valodas vārds “salema” nozīmē “miers”). Tomēr nekāda idilliskā dzīve te nebija vis, jo kopš sākta gala cieminieki nevarēja satikt ar kaimiņu pilsētas administrāciju, kam dīvainas sakritības dēļ arī bija tāds pats nosaukums. Lepnie salemieši negribēja pilsētai maksāt nodokļus, un turklāt uz baznīcu vairākas reizes nedēļā viņiem bija jāmēro 16 kilometrus garš ceļš. 1672. gadā viņi panāca atļauju uzbūvēt pašiem savu baznīcu, tomēr ar to konflikti nebeidzās. Nonāca tik tālu, ka cieminieku prātu dzīlēs rūgstošā neapmierinātība, strīdi par to, kam ir tiesības ievēlēt garīdzniekus tuvākā un tālākā apkārtnē, tika skatīti nevis kā juridiska problēma, bet gan kā “neremdināms gara nemiers” – īpašs Salemas ciema iedzīvotāju rakstura defekts.

 

Psiholoģisko noskaņojumu vēl drūmāku padarīja fakts, ka neilgi pirms tam britu kroņa Masačūsetsas kolonija bija zaudējusi visas savas privilēģijas. Kopienai, kas dedzīgās ticības un 
dzelžainās disciplīnas dēļ uzskatīja sevi par paša Dieva izredzētu, tas šķita kā īsts debesu sods, kura gaismā ikkatra iedzīvotāja mazākais grēciņš tika hipertrofēts gigantiskos mērogos.

 

Šausmas ūdens glāzē

Liktenīgie un noslēpumainie notikumi sākās 1692. gada janvārī Salemas vietējā garīdznieka Semjuela Parisa mājās, kad viņa deviņgadīgā meita Elizabete un vienpadsmit gadus vecā krustmeita Abigeila Viljamsa pēkšņi sasirga ar kādu savādu kaiti, kas izpaudās kā briesmīgas konvulsīvas lēkmes, halucinācijas, dīvainu skaņu izdošana un šķobīšanās.

Parisam, pirms viņš bija ordinēts garīdznieka kārtā, Barbadosas salā piederēja plantācija, no kuras viņš bija atvedis vietējo indiāņu vergu pāri – Džonu un Titubu. Zināms, ka Tituba, kura pieskatīja meitenes, tumšajos ziemas vakaros bija dalījusies ar viņām vudu gudrībās (dzelžainā puritāņu disciplīnā audzinātajām meitenēm tas šķitis ļoti aizraujoši). Bija pat izveidojusies vesela meiteņu kompānija, kas mēdza, olas baltumu ielejot glāzē, pareģot nākotni. Šodien mēs par šādām naivām burvestībām pasmietos, bet 17. gadsimtā tās radīja apbrīnojami histērisku reakciju – it sevišķi pēc tam, kad kādā no buršanās reizēm viņas bija izzīlējušas zārku. Ar dīvaino sērgu saslimušo meiteņu skaits aizvien palielinājās – jaunākajai no viņām bija divpadsmit gadi (deviņgadīgā Elizabete Parisa drīz tika aizsūtīta uz pilsētu, kur viņa it kā drīz atveseļojusies), vecākajai – divdesmit.

Semjuels Pariss, jūtot, ka ar dienišķajām lūgsnām meiteņu veselībai netiek līdzēts, konsultējās ar iepriekšējo ciema garīdznieku Deodatu Lousonu un nolēma vērsties pie ārsta Viljama Grigsa (pie viņa strādāja viena no slimajām meitenēm). Ārsts, nespēdams meiteņu veselības stāvokli izskaidrot racionāli, pieļāva iespējamu burvestību.

Jau tā spriego situāciju vēl jo vairāk pasliktināja kāda Mērija Siblija (arī viņas māsasmeita bija saslimusi), kura, cenšoties atrast vainīgo raganu ar maģijas palīdzību, lūdza Titubai pēc tradicionālas angļu receptes izcept burvju pīrāgu. Tas būtu jāizbaro sunim, un, ja meitenes patiešām būtu apburtas, tad suns sāktu ciest tādas pašas mokas kā viņas vai arī norādītu uz vainīgo raganu, kļūstot par tās pavadoni. Dievbijīgais Pariss, uzzinājis par šo pašdarbību, šausmās saķēris galvu un teicis: “Tagad velns ir apmeties mūsu vidū, un viņa niknums būs negants un briesmīgs, bet, kad viņu izdosies nomierināt, zina vien Dievs.”

 

Raganu histērija

Vispār jau viņam bija taisnība, jo nu maisam bija gals vaļā – meitenes sāka apsūdzēt visus pēc kārtas. Par pirmajiem upuriem kļuva jau minētā indiāniete Tituba, tad Sāra Guda un Sāra Osborna – dāmas ar visai apšaubāmu reputāciju.

Viņas tika arestētas 1692. gada 29. februārī. Pratināšanas laikā Tituba ne vien atzinās, bet arī pastāstīja, ka Masačūsetsā darbojoties vesela raganu kopiena ar vismaz sešām būrējām. Pret Sāru Gudu kā lieciniece tika izmantota viņas četrgadīgā meita, kura pavadīja cietumā astoņus mēnešus – līdz brīdim, kad māte devās uz karātavām.

Raganu histērijas vilnis Salemā drīz pieņēma cunami apmērus. Un ikreiz apcietināšana notika, pamatojoties uz it kā cietušo meiteņu liecībām. Garīdznieku un juristu vidū pat izvērsās juridisks disputs par to, vai tiesa drīkst balstīties uz tik nedrošiem pierādījumiem kā vīzijas. Kad atkāpās viens no tiesnešiem, protestējot pret tik apšaubāma rakstura liecību izmantošanu, arī viņš nekavējoties tika apsūdzēts buršanā. Nepatīkamākais bija tas, ka, aci pret aci satiekoties ar “raganu”, meitenēm parasti sākušās šausmīgas krampju lēkmes, viņas kliegušas, ka raganas ar viņām darot briesmīgas lietas, reizēm pat uz viņu ķermeņa parādījušās asinis, dīvainas kniebienu vai kodienu pēdas. Aizsargājot “cietušās”, tiesa bija noteikusi, ka “ragana” nedrīkst uz viņām skatīties.

Skaidrojot šādas dīvainas izpausmes, pētnieki izteikuši pieņēmumu, ka pie vainas ir 17. gadsimta cilvēku pārliekā ticība maģijai un pārdabiskās bailes no tās. Izteikti histēriskas ievirzes ļaudis it īpaši pubertātes vecumā ir viegli psiholoģiski iespaidojami, tāpēc meitenēm varēja šķist, ka tad, kad ragana satraukumā koda lūpas, viņa cenšas iekost viņām.

 

Starp citu, antropologi ir atklājuši līdzīgu fenomenu – “arktisko histēriju” – Ziemeļamerikas indiāņu vidū, grupai imitējot šamaņa kustības. Pēc citas versijas, novērots, ka histēriķi bieži mēdz sevi ievainot paši. Tas varētu izskaidrot, kāpēc meiteņu ķermenī tika atrastas iedurtas adatas, tāpat arī kodienu un kniebienu pēdas.

 

Pirmajām Salemā apsūdzētajām vēl varēja pārmest, ka viņas neiet baznīcā un vispār nodarbojas ar aizdomīgām lietām, bet, raganu mānijai pieņemoties spēkā, apsūdzēto vidū nokļuva pat viscienījamākie un dievbijīgākie ciema iedzīvotāji, piemēram, turīgas un ietekmīgas ģimenes māte Rebeka Nursa, kas, neraugoties uz tiesnešu izteiktajām šaubām, arī tika pakārta. Gadījās, ka pierādījumu trūkuma dēļ apsūdzēto palaida brīvībā, bet tad – pēc meiteņu atkārtotām žēlabām par viņas spoka ļaunajiem darbiem – atkal arestēja un notiesāja.

 

Meli – ļaunākais grēks

Histērijai attīstoties, Salemā un arī tuvākajā apkārtnē (kopumā raganas tika “nomedītas” 22 vietējās kopienās) vairs nebija droši atklāti izteikt savas domas – par to 1692. gada 19. augustā līdz ar vēl vairākiem nelaimes brāļiem karātavu cilpu kaklā dabūja vietējais traktiernieks Džons Proktors (galvenais varonis Artūra Millera lugā “Salemas raganas”; 1995. gadā Oļģerta Krodera režijā šī luga tika uzvesta uz Nacionālā teātra skatuves). Meiteņu nepatiku viņš bija izpelnījies ar to, ka brīdī, kad arī viņa kalpone Mērija Vorena bija sasirgusi ar raganu uzsūtīto sērgu, viņš to bija nopēris, tādējādi atņemdams slimību kā ar roku. Viņš arī neesot ļāvis viņai histērijas lēkmē lēkt ugunī, taču brīdinājis, ka nākamajā reizē vairs necentīšoties aizkavēt, teikdams: “Ja arī tevi šī slimība ir skārusi, žēl, ka ne pārāk stipri.” Un piebildis, ka to pašu varētu novēlēt arī pārējām meitenēm, jo viņu dēļ bojā iet nevainīgi cilvēki.

Proktora sieva Elizabete no nāves izbēgusi tādēļ, ka tiesas laikā bija gaidībās. Nāves sodu atlika un vēlāk ar gubernatora Viljama Fipsa dekrētu viņu apžēloja un attaisnoja.

 

Tiesa, gandrīz katram apsūdzētajam bija iespēja paglābties no karātavām, ja viņš atzinās. Tas gan nozīmēja nepatiesi apsūdzēt sevi, bet puritānim meli bija ļaunākais grēks. Salemas raganu medību skumjā bilance liecina, ka vairākums no 20 upuriem mira savas pārliecības dēļ.

 

Starp tiem īpaši izcēlās vietējais bagātais zemes īpašnieks Žils Kori, kas, meiteņu apsūdzēts, atteicās atzīt vainu, jo tādā gadījumā viņa īpašums tiktu nodots kronim. Viņam piesprieda mokpilnu nāvi, nospiežot ar akmeņiem.

Savukārt meitenes bija kļuvušas par vietējām slavenībām, kuras tuvākā un tālākā apkārtnē aicināja kā 
raganu atmaskošanas ekspertes. Visvairāk cieta Endovera, kur par buršanos ar nāvi sodīja pat divus suņus. Starp apsūdzētajiem bija arī vietējais miertiesnesis un kolonijas bijušā gubernatora dēli, kuri izvairījās no aresta, jo, pamezdami visu savu mantu, aizbēga no kolonijas.

Daži uzskata, ka Salemas murgam punktu pielikusi meiteņu nekaunība, apvainojot burvestībās paša gubernatora Fipsa sievu. Lai vai kā – 1692. gada rudenī raganu medības sāka pierimt. Īstenībā jau pirms tam vairāki autoritatīvi garīdzniecības pārstāvji (piemēram, Kotons un Inkrīzs Materi) bija apšaubījuši tiesas spriedumus, iesakot tiesnešu vidū iekļaut arī garīdzniecības pārstāvjus. Salemas murgs nevarēja ilgāk turpināties arī tāpēc, ka cietumi bija pilni ar ieslodzītajiem, kam saskaņā ar tā laika likumiem nācās pašiem maksāt par savu uzturēšanu, bet daudzi, pat visbagātākie, jau tā bija tuvu bankrotam.

 

Kad meli nebeidzas

Lai gan varētu šķist, ka tālie notikumi Salemā izpētīti krustām šķērsām, joprojām nav skaidras atbildes par to, kas īsti toreiz notika. Viens no visvairāk izplatītajiem viedokļiem ilgu laiku bija, ka meitenes, Semjuela Parisa ietekmē vienu reizi samelojušas, vairs nespējušas rimties.

Meklējot medicīnisku izskaidrojumu, izteikta hipotēze, ka,
iespējams, viņas slimojušas ar īpašu en
cefalīta formu vai arī ar Hantingtona sli
mību – retu ģenētisku nervu sistēmas ligu.

Savulaik ne mazums piekritēju bija britu psiholoģes Lindas Keporaelas viedoklim, ka meiteņu un arī citu ciema iedzīvotāju agresīvā uzvedība un konvulsijas varēja būt izskaidrojamas ar to, ka cieminieki bija saindējušies ar īpašu alkaloīdu saturošu sēnīti, kas izveidojas rudzos, ja tos ilgstoši glabā nepiemērotos apstākļos. Masačūsetsas purvainais apvidus bija labvēlīgs šīs sēnītes attīstībai.

 

Daudzi ir pārliecināti, ka raganu medībās vainojama baznīcas uzkurinātā masu psihoze, kad bailes no burvestībām savijās ar šausmu un nedrošības izjūtu, ko vēl vairāk pastiprināja nesenie zaudējumi kaujās ar indiāņiem.

 

Daži tic, ka vismaz kādi no apsūdzētajiem patiešām bija raganas vai burvji vai mēģināja par tādiem izlikties. Vienas no pirmajām notiesātajām, vietējās priekamājas īpašnieces, izaicinošās Bridžetas Bišofas mājās konsteblam bija izdevies atrast maģijas instrumentus – vudu lelli un vēl citas dīvainas lietas, kas liecināja, ka viņa tiešām bija nodarbojusies ar okultismu. Vairāki pētnieki domā, ka burvju mākslās bija iepraktizējies arī bijušais Salemas garīdznieks Džordžs Berouzs, kas izcēlās ar lielībnieka garu un pārdabisku fizisko spēku. Viņš tajā laikā vadīja baznīcu Menas štatā. Meitenes apgalvoja, ka savos redzējumos bija sastapušās ar divām pirmajām Berouza sievām, kas liecinājušas, ka vīrs viņas ir nogalinājis – vienu nosmacējot, otru noslīcinot. Tiesa gan šo inkrimināciju neņēma vērā, taču ar pārējām apsūdzībām pietika, lai skandalozi pazīstamo garīdznieku atzītu par raganu bandas vadoni un notiesātu uz nāvi.

Noskaidrots, ka vismaz divpadsmit cilvēki Salemā aizgājuši bojā it kā burvestību dēļ. Cik šajā apgalvojumā patiesības, nav iespējams noteikt. Tomēr starp pētniekiem ir arī tādi, kas uzskata, ka nāve burvestības iespaidā ir reāls fenomens, kas iestājas ārkārtīgi spēcīga un dziļi pārdzīvota emocionālā stresa ietekmē.

Daudz vairāk ir to, kas tic – Salemas raganu epidēmijas cēloņi jāmeklē kaimiņu nenovīdībā un sāncensībā, ko savā lugā tik spoži apraksta Artūrs Millers: “Raganu medības ikvienam sniedza iespēju publiski šķīstīties no paša vainām un grēkiem, apsūdzot pesteļošanā savus tuvākos. Pastāvīgas ķildas par zemes gabaliem, sveša īpašuma iekārošana nu tika pacelta morālu kategoriju augstumos. Ikviens varēja apvainot kaimiņu burvestībās, nejuzdams ne mazākos sirdsapziņas pārmetumus. Seni strīda jautājumi bija nokārtojami, aizbildinoties ar cīņu starp Dievu un Velnu debesu taisnības vārdā.”

 

Nevainīgie Karātavu kalnā
SalemasRag3

Kad šausmas pierima, paši salemieši bija pārliecināti, ka šajā nepieredzētajā prātu aptumsumā vainojamas nevis raganas, bet dēmoni, kas apsēduši meitenes. Vara notikušo sāka kvalificēt kā šausmīgu grēku – starp Dievu un Jauno Angliju noslēgtā līguma pārkāpumu. Nodarītais bija publiski jānožēlo gan tiesnešiem, gan arī meitenēm. Cik zināms, to izdarīja tikai viena. 1703. gadā visi prāvas upuri tika pilnīgi reabilitēti, bet 1711. gadā koloniālā pārvalde pirmo reizi aizokeāna varas vēsturē izmaksāja viņu tuviniekiem kompensāciju – 600 marciņu. Paradoksāli, ka formālu atvainošanos no Masačūsetsas štata viņu pēcnācēji sagaidīja tikai pēc 250 gadiem – 1957. gadā.

1992. gadā, pieminot 300. gadskārtu kopš Salemas raganu prāvām, Nobela prēmijas laureāta Elijas Vīzela vadībā pilsētas vecajā kapsētā tika atklāts to nevainīgajiem upuriem veltīts memoriāls. Tiesa, to, kur patiesībā atrodas Salemas upuru kapi, neviens nezina. Astoņpadsmitajā gadsimtā šajā vietā veiktajos izrakumos viņu mirstīgās atliekas nav atrastas. Pēc dažām ziņām, Salemas upuri it kā apglabāti turpat Karātavu kalnā – vietā, kas mūsdienās apbūvēta ar dzīvojamajiem namiem. Stāsta, ka šeit joprojām spokojoties…

 

Kur mūsdienās Salemā (ASV, Masačūsetsas štats) var izjust vēsturi

• Līdz 1672. gadam uzceltajā Korvina mājā (Witch House), kur dzīvoja viens no tiesnešiem Džonatans Korvins, bet mūsdienās atrodas pilsētas muzejs (www.salem.web.com/witchhouse).

• Raganu vēstures muzejā (www.salemwitchmuseum.com).

• Raganu cietumā (www.witchdungeon.com).

• Raganu ciematā (www.salemwaxmuseum.com).

• Tiek piedāvāta arī ekskursiju tūre (www.salemhistoricaltours.com).

 

Kā atklāt raganu?

Lai gan Masačūsetsā jau kopš 1642. gada ar likumu bija noteikts nāvessods par buršanos, atklāt un pierādīt šo nodarījumu bija daudzreiz grūtāk nekā citus noziegumus. Tāpēc tika lietotas metodes, pazīstamas visā pasaulē, arī Latvijas teritorijā.

Izplatītākais bija pārbaudījums ar ūdeni. Ja ūdenī iemestā sieviete nenoslīka, bija skaidrs, ka apsūdzētā ir ragana – ja jau pat ūdens viņu atgrūž. Tāpat tika uzskatīts, ka raganas nespēj raudāt. Vēl mēdza viņām likt noskaitīt lūgsnu. Tiesas procesu laikā – it sevišķi Salemā – lietoja arī metodi, kad aizdomās turētajai lika pieskarties cietušajai personai, kad tai sākusies lēkme, uzskatot, ka šādi lāsts atgriežas ķermenī, no kura tas nācis.

 

Nedaudz no raganu prāvu vēstures

* Līdz 18. gadsimta vidum Eiropā tika sadedzināti vismaz 100 000 cilvēku. Raganu vajāšanas sāka mazināties tikai 17. gadsimta beigās, kad tās sāka apvaldīt Holandē, Francijā un Anglijā. 
Zviedru iekarotajās teritorijās (arī Vidzemē) tās sāka ierobežot jau karalienes Kristīnes 1649. gada reskripts. Zināms, ka Francijā kādu raganu līdz nāvei nomocīja vēl 1850., Anglijā – 1863., bet Kaukāzā – 1874. gadā. Meksikā tiesa piesprieda vairākām raganām nāves sodu vēl pat 1877. gadā.

 

Pievienot komentāru

Pēc sakāves referendumā no amata atkāpjas Itālijas premjers RenciItālijas premjerministrs Mateo Renci paziņojis par atkāpšanos no amata, kas seko pēc tam, kad svētdien notikušajā referendumā tika noraidītas viņa vadītās valdības
Draugiem Facebook Twitter Google+