Kultūra
Mūzika

Raiba kā dzeņa vēders bijusi mana dzīve. Saruna ar Ilmāru Dzeni 16

Personiskā arhīva foto

(“Laiks”, speciāli “Latvijas Avīzei”)

Latvijā un otrpus okeānam latviešu vidē kopš laikiem iemīļotais dziedātājs un dziesmu autors Ilmārs Dzenis 5. decembrī nosvinēja apaļu jubileju – 85 gadus. Floridā, Sanktpēterburgā, kur viņš kopā ar dzīvesbiedri Silviju vada saulainās vecumdienas, Ilmāru godā par maestro, jo neviens turienes latviešu vecākās paaudzes sarīkojums joprojām nav iedomājams bez viņu muzicēšanas. “Nevaru teikt, ka esmu “sabiedriski aktīvs”, jo lielāko darbu paveic mūsu biedrības cilvēki. Es tikai piepalīdzu, darot, ko protu, – spēlējot un dziedot. Tikai kopš šā gada 25. oktobra esmu pilnvērtīgs pensionārs, jo pārdevu savu pēdējo īpašumu – īres māju ar sešiem dzīvokļiem. Visus šos gadus, kopš mītu pensionāru paradīzē Floridā, esmu strādājis savos namos, nesmādēdams nevienu darbu – pļāvu zāli, zāģēju palmas, remontēju, vienvārdsakot, saimniekoju. Nu dzīve iegājusi jaunā fāzē – mierīgā, rimtā, kad vairāk laika varu veltīt savām domām,” saka Ilmārs Dzenis.

Varbūt iecerēts rakstīt memuārus? Tas tagad modē.

I. Dzenis: Man gan nav tādas vēlēšanās jeb tieksmes – lai gan dzīve bijusi raiba kā dzeņa vēders. Latvijā tā ritējusi vai visos novados, tāda čigānu dzīve bijusi. Piedzimu Daugavpils Sarkanā Krusta slimnīcā, bet bērnības vasaras pagāja Sventes pagastā, starp Ilūksti un Daugavpili, kur vecākiem bija lauku saimniecība. Abi gan bija skolotāji, tēvs strādāja Priedainē, kas pie Daugavpils, mamma – Krāslavā, pēc tam dabūja darbu Jelgavā, kurp pārcēlāmies, un es pabeidzu Jelgavas Skolotāju institūta pamatskolu. Paspēju, jo 1944. gada decembrī atstājām Latviju – mēs ar mammu, bet tēvs palika Latvijā, pateicis, ka atstās to “kopā ar pēdējo zaldātu”. Neizdevās, jo viņu – tolaik Aizputes pilsētas vecāko – aizveda uz Sibīriju, kur viņš sabija astoņus gadus. Mēs ar mammu nonācām Eslingenē, bet 1950. gada 24. jūnijā, tieši Jāņu vakarā, iekuģojām Amerikā. Te laipna Sarkanā Krusta dāma iedeva mums trīs dolārus (par kuriem pirmām kārtām nopirku “kožamgumijas”), un devāmies uz Klīvlendu, kur mammai bija sarunāta kalpones vieta.

Eslingenē nākamvasar būs liels saiets turienes Dziesmu svētku 70. gadadienai par godu. Tautieši no visas pasaules sabrauks, izrādīs Alberta Legzdiņa un Andra Ritmaņa dziesmu spēli “Eslingene”. Vai tu arī dosies?

Nedošos gan, bet domās būšu klāt. Atminos vai katru Eslingenes stūri, reiz tur biju aizbraucis, izstaigāju vecās takas. Eslingenē pabeidzu vidusskolu, sportoju, spēlēju basketbolu, protams, muzicēju – man bija orķestrītis četru cilvēku sastāvā, spēlēju balles Kalna kolonijā un citur, kur latvieši pulcējās uzdancot.

Un vai uz Latviju iecerēts atbraukt?

Nav jau pie kā – radi apmiruši, palicis viens vienīgs draugs Ervīns Baumanis, ar kuru kopā pabeidzām pamatskolu Jelgavā. Viņš tagad dzīvo Liepājā, sarakstāmies. Kad pēdējo reizi biju Tēvzemē, aizbraucām uz Važītes kapiem pie Bauskas, kur apglabāts mans tēvs…

Joprojām siltā atmiņā ir “Vecā ratiņa” laiki, koncerti Latvijā – trīs vasarās nodziedājām 175 koncertus, pēdējā tūre bija 2002. gadā, bet 2003. gadā sarīkoju “Emburgas zēnu” koncerttūri pa Ameriku. Kaut kā īpaši spilgti atminos Smilteni – kā vislatviskāko vietu. Esmu gandarīts, ka manu darbu Latvijā novērtēja ar “Mikrofona ierakstu gada balvu”, ka mani atceras un klausās. Mēdzu teikt – dzīve ir tik skaista, cik skaistas ir atmiņas…

Informāciju par Latviju smeļos mūsu Amerikas latviešu avīzē “Laiks” un priecājos, ka vecā Rudzīša (Helmara Rudzīša, “Laika” un “Grāmatu Drauga” dibinātāja. – L. K.) tradīcija turpinās.

Kā nosvinēji dzimšanas dienu?

Kuģa ceļojumā. Ik gadu abi ar Silviju reizes trīs vai četras dodamies ceļojumos ar kuģi (nevis kruīzos, kā jūs Latvijā sakāt. Vispār mani kaitina, ka Latvijas latvieši par daudz runā lieto svešvārdus. Jums taču mums būtu jārāda labs piemērs!) Šogad tas mūsu mūžā bija 72. vai 73. pēc skaita. Kā jau teicu, mūsu dzīve ir iegājusi rimtākā gultnē, ir vairāk laika atpūtai, pārdomām. Arvien vairāk gribas pabūt klusumā, pat braucot ar automašīnu, neklausos radio, mājās reti skan “fona mūzika”, un, ja skan, tad vecā, labā country western mūzika, “Čikāgas piecīšu” ieraksti. Jaunlaiku mūzika bieži vien man izklausās pēc vienkāršas bļaustīšanās. Varbūt neviļus gatavojos turpmākajam ceļam uz Katskiļu latviešu kapiem, kur mums jau iegādāta mūžamāju vieta un kur jau atdusas mana mammīte… Te atdusas arī trīs no maniem mīļajiem “Čikāgas piecīšiem” – Ģirts Puriņš, Jānis Rinkušs un Uldis Ievāns.

Un tomēr – tavs izskats un možums vēl neliecina par došanos turpu. Kāda ir tava “recepte”?

Fiziskā un garīgā aktivitāte. Tepat tuvumā ir veselības klubs, ko apmeklēju četras līdz sešas reizes nedēļā. “Staigāju” pa lenti, tad eju karstā dušā un mājās atgriežos garīgi un miesiski možs. Garīgai aktivitātei ik vakaru stundiņu, pusotras risinu krustvārdu mīklas, man īpaši patīk sudoku. Guļu veselīgā miegā… Atminos, kā bērnībā, govis ganot, uzsedzu savu sedziņu mīļotajai gotiņai Noriņai, kad tā bija pēc ēšanas pļavā atlaidusies, piespiedos tai un lasīju grāmatu. Tā jau, redz, ir – arvien atceros, kas notika, kad biju gadus piecus līdz desmit vecs, bet arvien biežāk piemirstu, ko darīju vakar… Ir mierīgi jāpieņem tas, ka dzīve iegājusi citā ritmā.

 

Lorem ipsum
FOTO: Leta


Tev blakus jau 46 gadus ir Silvija. Kāda ir jūsu ilgās laulības formula?

Redzi, esmu Strēlnieks pēc horoskopa – praktisks, visumā pozitīvs cilvēks, Silvija – Skorpions – vai nu mīl, vai nīst, pa vidu nekā. Tad nu esmu sapratis, ka viņa mani tomēr mīl! Nopietni runājot, ikvienas laulības pamatā ir saskaņa. Mēs lieki nejaucamies viens otra dzīvē, taču raugām otram palīdzēt, lai tad abi kopā baudītu atpūtu. Mūsu laulība ir kā labi ieeļļota mašīna, mēs nekad nedarām to, kas, skaidri zināms, otru kaitina. Un jāatceras, ka ar vārdiem var ļoti ievainot.

Saistītie raksti

Silvija Dzene: Īstenībā jau kašķiem nekad nav bijis laika. Es savulaik izmācījos par sekretāri, bet, tā kā necietu rakstāmmašīnu, pārmācījos par grāmatvedi. Taču, kopš esmu laulībā ar Ilmāru, esmu bijusi pilna laika namamāte – audzināju bērnus, rūpējos par māju.

Ilmārs Dzenis: Arvien atceros, kā radās tā gudrā doma pārcelties uz Floridu. 1958. gadā, tūlīt pēc Ziemsvētkiem, abi ar draugu Elmāru Upīti, nule pabeiguši Ilinoisas universitāti, viņa vecajā olds­mobilī pēc vairāku dienu pārbrauciena pa lauku ceļiem ieradāmies Mai­ami, pēc tam Keivestā, kur arī radās doma – te jāpaliek! 1962. gadā nopirku sešu dzīvokļu māju (“Laikā” sludinājumus lika tāda Anna Tīrums – latviete, nekustamo īpašumu aģente Amerikā), un tas bija mans pirmais ieguldījums. Izīrēju, pats sev paturot vienu istabiņu ar mazu virtuvīti. Atlidojām te trīs četras reizes gadā – “pasildīties”, bet 1970. gadā ieradāmies uz palikšanu un pēc gada ielikām pamatus paši savai mājai. Nu gan arī tā pārdota, un jau desmit gadus dzīvojam šai jaukajā vietā, no kuras gan uz veikalu, gan veselības klubu var aizstaigāt kājām. Amerikā tas nemaz nav tik parasti.

LA.lv