Mobilā versija
+5.8°C
Velta, Velda
Piektdiena, 24. novembris, 2017
3. janvāris, 2017
Drukāt

Raiba kā dzeņa vēders bijusi mana dzīve. Saruna ar Ilmāru Dzeni (5)

Personiskā arhīva fotoPersoniskā arhīva foto
Ziemassvētku novēlējums Latvijai

Ilmārs Dzenis: Uzturēt latvisku Latviju un būt lepniem par to!

Silvija Dzene: Lai Tramps apciemo Latviju – varbūt iepazīstoties iznāks saprašanās...

(“Laiks”, speciāli “Latvijas Avīzei”)

Latvijā un otrpus okeānam latviešu vidē kopš laikiem iemīļotais dziedātājs un dziesmu autors Ilmārs Dzenis 5. decembrī nosvinēja apaļu jubileju – 85 gadus. Floridā, Sanktpēterburgā, kur viņš kopā ar dzīvesbiedri Silviju vada saulainās vecumdienas, Ilmāru godā par maestro, jo neviens turienes latviešu vecākās paaudzes sarīkojums joprojām nav iedomājams bez viņu muzicēšanas. “Nevaru teikt, ka esmu “sabiedriski aktīvs”, jo lielāko darbu paveic mūsu biedrības cilvēki. Es tikai piepalīdzu, darot, ko protu, – spēlējot un dziedot. Tikai kopš šā gada 25. oktobra esmu pilnvērtīgs pensionārs, jo pārdevu savu pēdējo īpašumu – īres māju ar sešiem dzīvokļiem. Visus šos gadus, kopš mītu pensionāru paradīzē Floridā, esmu strādājis savos namos, nesmādēdams nevienu darbu – pļāvu zāli, zāģēju palmas, remontēju, vienvārdsakot, saimniekoju. Nu dzīve iegājusi jaunā fāzē – mierīgā, rimtā, kad vairāk laika varu veltīt savām domām,” saka Ilmārs Dzenis.

Varbūt iecerēts rakstīt memuārus? Tas tagad modē.

I. Dzenis: Man gan nav tādas vēlēšanās jeb tieksmes – lai gan dzīve bijusi raiba kā dzeņa vēders. Latvijā tā ritējusi vai visos novados, tāda čigānu dzīve bijusi. Piedzimu Daugavpils Sarkanā Krusta slimnīcā, bet bērnības vasaras pagāja Sventes pagastā, starp Ilūksti un Daugavpili, kur vecākiem bija lauku saimniecība. Abi gan bija skolotāji, tēvs strādāja Priedainē, kas pie Daugavpils, mamma – Krāslavā, pēc tam dabūja darbu Jelgavā, kurp pārcēlāmies, un es pabeidzu Jelgavas Skolotāju institūta pamatskolu. Paspēju, jo 1944. gada decembrī atstājām Latviju – mēs ar mammu, bet tēvs palika Latvijā, pateicis, ka atstās to “kopā ar pēdējo zaldātu”. Neizdevās, jo viņu – tolaik Aizputes pilsētas vecāko – aizveda uz Sibīriju, kur viņš sabija astoņus gadus. Mēs ar mammu nonācām Eslingenē, bet 1950. gada 24. jūnijā, tieši Jāņu vakarā, iekuģojām Amerikā. Te laipna Sarkanā Krusta dāma iedeva mums trīs dolārus (par kuriem pirmām kārtām nopirku “kožamgumijas”), un devāmies uz Klīvlendu, kur mammai bija sarunāta kalpones vieta.

Eslingenē nākamvasar būs liels saiets turienes Dziesmu svētku 70. gadadienai par godu. Tautieši no visas pasaules sabrauks, izrādīs Alberta Legzdiņa un Andra Ritmaņa dziesmu spēli “Eslingene”. Vai tu arī dosies?

Nedošos gan, bet domās būšu klāt. Atminos vai katru Eslingenes stūri, reiz tur biju aizbraucis, izstaigāju vecās takas. Eslingenē pabeidzu vidusskolu, sportoju, spēlēju basketbolu, protams, muzicēju – man bija orķestrītis četru cilvēku sastāvā, spēlēju balles Kalna kolonijā un citur, kur latvieši pulcējās uzdancot.

Un vai uz Latviju iecerēts atbraukt?

Nav jau pie kā – radi apmiruši, palicis viens vienīgs draugs Ervīns Baumanis, ar kuru kopā pabeidzām pamatskolu Jelgavā. Viņš tagad dzīvo Liepājā, sarakstāmies. Kad pēdējo reizi biju Tēvzemē, aizbraucām uz Važītes kapiem pie Bauskas, kur apglabāts mans tēvs…

Joprojām siltā atmiņā ir “Vecā ratiņa” laiki, koncerti Latvijā – trīs vasarās nodziedājām 175 koncertus, pēdējā tūre bija 2002. gadā, bet 2003. gadā sarīkoju “Emburgas zēnu” koncerttūri pa Ameriku. Kaut kā īpaši spilgti atminos Smilteni – kā vislatviskāko vietu. Esmu gandarīts, ka manu darbu Latvijā novērtēja ar “Mikrofona ierakstu gada balvu”, ka mani atceras un klausās. Mēdzu teikt – dzīve ir tik skaista, cik skaistas ir atmiņas…

Informāciju par Latviju smeļos mūsu Amerikas latviešu avīzē “Laiks” un priecājos, ka vecā Rudzīša (Helmara Rudzīša, “Laika” un “Grāmatu Drauga” dibinātāja. – L. K.) tradīcija turpinās.

Pievienot komentāru

Komentāri (5)

  1. Ilmāra Dzeņa dziesmas dievinu kopš sevi atceros-tas ir -jau gadi 40!!! Tēva nams ,Jāņu nakts,Aiviekste-vēl vakar Youtubā klausījos. Un turpināšu klausīties,jo neapnīk un zinu,ka neapniks. Lai Ilmāram Dzenim laba veselība un garš mūžs!!!!

  2. Valdis Freimantāls Atbildēt

    Elvisa muzejs sveic Dzeņus 2017. gadā! ” Mosties, celies, strādā !” – šis mans raksts jāizlasa Floridas latviešiem!

  3. Valdis Freimantāls Atbildēt

    Elvisa muzejs sveic Ilmaru Dzeni jaunajā 2017. gadā.

    Iesaku izlasīt manu rakstu :Mosties, celies, strādā!”

  4. Ilmārs Dzenis labi saglabājies. Zēl, ka nebrauc uz Latviju.

    • Ar domu – žēl, ka mūsu trimdas tautieši plašāka skaitā neatgriežas uz Latviju un ka pat kapavietas izvēlas svešzemē.
      Patika par gotiņu Noriņu un Silvijas Dzenes novēlējums labajā pusē rakstam

Draugiem Facebook Twitter Google+