Mobilā versija
+3.3°C
Anda, Andīna
Pirmdiena, 20. novembris, 2017
12. jūlijs, 2017
Drukāt

Raimonds Ozols: Esmu apmierināts, ka strādāju Latvijā

Foto-Timurs SubhankulovsFoto-Timurs Subhankulovs
Uzziņa

Raimonds Ozols (1964), LNSO pirmo vijoļu grupas koncertmeistars (kopš 1995). Muzicējis kopā ar izciliem pasaules klases mūziķiem dažādos žanros: Marisu Jansonu, Andri Nelsonu, Inesi Galanti, Mišu Maiski, Aleksandru Antoņenko, Andrea Bočelli, Marinu Rebeku, Raimondu Paulu, Laimu Vaikuli un citiem.

Diskogrāfija: "Starp debesīm un zemi" (2001), "Ienāc manā pasaulē" ( 2004), "Vīzijas" ( 2014), "Svētkiem vijoties" ( 2015), Indonēzijā izveidots ierakstu izlases CD ( 2011), TV video koncerts Lielajā Ģildē (2009).

2007. gadā piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis un virsnieka pakāpe (2007).

Daudzpusīgākais Latvijas vijolnieks un Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra pirmā vijole Raimonds Ozols sadarbībā ar komponistu Jāni Lūsēnu un leģendāro grupu “Zodiac” izveidojuši unikālu koncertprogrammu “Nākamais solis”, kuras pirmizrāde notiks 13. jūlijā Jūrmalā, Dzintaru koncertzālē, bet rudenī skanēs citās Latvijas koncertvietās. Vēl nedzirdētas klasiskās mūzikas apdares, roka un džeza skaņdarbu versijas un elektroniskais Zodiaks akustiskas vijoles skaņās.

– Nav noslēpums, ka jūs esat viens no tiem mūziķiem, kuri neieslēdz sevi tikai akadēmiskās mūzikas robežās. kino mūziku, ziemassvētku dziesmas, klasiskās mūzikas apdares – esat izdevis solo albumus, piedalāties kā viesis dažādos projektos, kameransambļos. Pirms dažiem gadiem svinējāt 30. darba gadskārtu, 25 no tiem – Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra vijolnieka, vairāk nekā 20 gadus pirmo vijoļu grupas koncertmeistara amatā. Vienmēr gribējies pajautāt – kas tik pieprasītam solo mūziķim licis turēties pie orķestra – nav noslēpums, ka darba slodze ir pamatīga, bet mūziķu atalgojuma samēra jautājums atgriežas dienaskārtībā ik sezonu.
Raimonds Ozols: – Jā, it kā varētu iet izdienas pensijā, kamēr tās vēl nav atņemtas, bet jūtos labi, pirksti vēl kustas – tas ir jāizmanto. Protams, orķestris tā ir pastāvīga darbavieta, kas sniedz stabilitātes sajūtu. Turklāt es to uzskatu par prestižu darbu, tāpat kā manu statusu, kādā tur esmu. Protams ir arī otra puse – šis ir valsts darbs, ne vienmēr visas programmas ir man tuvas, ne vienmēr ir labākie diriģenti, solisti. Tomēr tu tur strādā kā profesionālis – tev noliek priekšā notis, un ir jāspēlē. Tāpēc ir mani projekti ārpus simfoniskā orķestra, kur pats izvēlos repertuāru, mūziķus, un tur man ir privilēģija spēlēt to, kas vislabāk patīk. Prieks, ka ir auditorija, kas to novērtē un klausās. Kāpēc cilvēki nāk uz taviem koncertiem, novērtē un priecājas par to, ko tu dari, tas ir jādara. Tas ir vienīgais, ko māku.

Varētu mazliet sarkastiski teikt – orķestra galvenie diriģenti nāk un iet, bet Raimonds Ozols paliek. Esat piedzīvojis un pārdzīvojis ne vienu vien peripetiju, pat orķestrantu dumpi pret diriģentiem, valdību, cīņu par atalgojumu. Jums vislabāk jūtams, kāda gaisotne valda orķestrī šobrīd, kad tā vadību pārņēmis Andris Poga.
– Protams, tas, ka mūziķi Latvijā nav apmierināti ar atalgojumu, ir normāli. Uzskatu, ka valdībai un kultūras ministrijai ir vairāk jānāk pretī un jāsaprot, ka atalgojums ir tiešām neadekvāts. Daudzi mūziķi joprojām gan strādā pedagoģisko darbu, gan spēlē citos orķestros. Ja tu kā mūziķis “skraidi riņķī”, “kasi” kapeikas izdzīvošanai un esi noslogots līdz vēlam vakaram, tas nav īsti pareizi. Domāju, arī orķestra snieguma kvalitāte būtu augstāka, ja mūziķi laiku varētu veltīt tikai simfoniskajam orķestrim, cilvēki būtu atpūtušies, smaidīgi, priecīgi, ar dzīvi apmierināti.

Konkurētnespējīgā mūziķu atalgojuma dēļ viena daļa mūziķu, sevišķi jauno, izvēlas meklēt iespējams ārpus Latvijas. Mūzika ir universāla valoda, tai nav robežu – pats neesat kādreiz raudzījies uz kāda prestiža ārzemju sastāva pusi?
– Tas nav tik vienkārši. Man bija iespēja – pirms vairākiem gadiem saņēmu piedāvājumu strādāt Skandināvijā, tomēr atteicos. Tā ir cita vide, ir jādomā par sadzīves apstākļiem, tur nav draugu, nepazīstami kolēģi. Šobrīd pasaulē arvien mazāk ir tādu orķestru, kuros būtu augsts atalgojums. Esmu apmierināts, ka varu strādāt Latvijā – šeit ir manas mājas, draugi, ikdiena. Iespējams, ja es būtu 25 gadus jaunāks, padomātu. Tagad jauniešiem ir daudz lielākas iespējas nekā manā jaunībā – tu vari studēt, startēt jebkurā ja ne pasaules tad Eiropas orķestrī, ir daudz konkursu. Ar uzcītību, talantu var dabūt vietu prestižā orķestrī. Tomēr, kā jau teicu, esmu apmierināts ar to, ko šobrīd daru Latvijā – LNSO, savos blakus projektos, kuros nopelnu pietiekami. Turklāt pasaule man ir atvērta arī šādi – gan kopā orķestri, gan solo koncertos esmu daudz muzicējis ārpus Latvijas. Patīkamāk ir aizbraukt, nospēlēt, un atgriezties mājās.

Jaunie mūziķi – izjūtat stipru konkurences elpu pakausī?
– Diemžēl kopējais līmenis nav pārāk augsts, un, teikšu atklāti, situācija ir diezgan bēdīga. Tas saistīts ar mūziķu sociālajiem apstākļiem, algām. Vecākiem īsti nav motivācijas sūtīt savus bērnus skoloties. Gatavot sevi kā profesionālu mūziķi – tas nozīmē atteikties no daudz kā. Papildus ir vajadzīga arī laba skola, bet pēc tās tu nezini, vai vispār jebkad dabūsi vietu kā profesionāls mūziķis. Protams, arī mēs orķestrī domājam par paaudzes maiņu. Dažādos projektos vai aizvietojot mūziķus, piesaistām perspektīvākos jaunos spēkus. Tomēr nav noslēpums, ka jaunie spēki saka – pabeigšu mūzikas akadēmiju, bet mani simfoniskais orķestris neinteresē. Noslogotības un zemā atalgojuma dēļ piespiest nevienu nevar. Ja nekas mūsu valstī nemainīsies, kultūra netiks novērtēta stipri augstāk, līmenis varētu slīdēt uz leju. Prognozes šobrīd nav iepriecinošas.

Jūs pašu bērnībā noturēties pie vijoļspēles esot līdzējusi vecāku – mūziķu stingrība.
– Bargākais motivētājs bija mans pasniedzējs Ojārs Kalniņš. Lai arī visa mana ģimene ir mūziķi, tomēr vecākiem nebija mērķa mani izaudzināt par mūziķi. Jā, biju liels sliņķis, bērnībā mani interesēja jebkas cits, izņemot vijoli. Paldies Dievam, vecākiem un pasniedzējiem, ka tagad esmu tur, kur šobrīd esmu.

Nav noslēpums, ka, krītot dzelzs priekškaram, rietumnieciskas vēsmas ienāk arī vijoļspēles apmācības metodēs – tās kļuvušas pielaidīgākas. Kā jūs to vērtējat?
– Jā, ir jūtamas atšķirības. Tomēr labākā stīdzinieku skola vienmēr bijusi Krievijas – Maskavas, Pēterburgas skola. Daudzu no šiem pasniedzējiem vairs nav, arī mans pasniedzējs Voldemārs Šeļegovs un Voldemārs Stūresteps, kuri man pasniedza Mūzikas akadēmijā, arī Uldis Sprūdžs, pie kura mācījos pēdējo gadu, ir beidzis Pēterburgas mūzikas akadēmiju. Ne velti daudzās pasaules augstskolās pasniedz tieši Krievijas bijušie pārstāvji – profesori, solisti, orķestranti. Šobrīd spilgtu personību, kas varētu izveidoties par spilgtiem solistiem un orķestra mūziķiem, ir maz.

Pats esat domājis par pedagoģisko darbu?
– Man ir bijuši privāti skolnieki, bet tas nav mans aicinājums. Ar pedagoģisko darbu nodarbojas mana sieva (LNSO otro vijoļu grupas vijolniece Daina Birzniece, aut.). Šobrīd man ir diezgan daudz radošu piedāvājumu, turklāt nevēlos skriet no rīta līdz vakaram, veltot visu laiku tikai vijolei.

Radošiem meklējumiem ārpus orķestra mudināja “tumšie” 90. gadi, kad daudzi pārprofilējas, lai izdzīvotu, vai priekšplānā tomēr bija mākslinieciski meklējumi?

– Gan viens, gan otrs. Pirms tam daudzus gadus darbojos grupā “Marana” kopā ar Valtu Pūci – gan dziedāju, gan spēlēju vijoli. Iepriekš darbojos arī grupā “Drīz”, tajā pašos pirmsākumos soliste bija Nora Bumbiere. Paralēli tam 90. gados spēlēju Vācijā uz ielām, krodziņos – vajadzēja kaut ko nopelnīt. Interese par dažādiem žanriem man bijusi vienmēr – laikam esmu izspēlējies visādos stilos. Pienāca brīdis, kad mani sāka interesēt klasiskās mūzikas apdares. Izveidojās sava auditorija, bija daudz jākoncertē, īpaši pēc tam, kad 2001. gadā izlaidu savu pirmo albumu “Starp debesīm un zemi”. Tā iznācis, ka esmu muzicējis kopā ar akadēmiskās mūzikas pārstāvjiem, rokmūziķiem un popmūziķiem, un esam tikai abpusēji kļuvuši bagātāki.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+