Mobilā versija
+8.4°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
9. janvāris, 2016
Drukāt

Raimonds Pauls. Par leģendām, diletantismu un bailēm vilties (17)

Foto - Valdis IlzēnsFoto - Valdis Ilzēns
Uzziņa

Raimonds Pauls
Komponists, pianists, diriģents, aranžētājs un producents.
Dzimis 1936. gada 12. janvārī Rīgā.
Kompozīciju mācījies Latvijas Valsts konservatorijā pie profesora Jāņa Ivanova, klavierspēli – pie profesora Hermaņa Brauna.
Nopelniem bagātais mākslas darbinieks (1967), LPSR Tautas skatuves mākslinieks (1976), PSRS Tautas skatuves mākslinieks (1985).
Latvijas Zinātņu akadēmijas goda biedrs kopš 1992. gada.
Par nopelniem Latvijas valsts labā 1995. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.
Lielās mūzikas balvas laureāts.
Precējies. Sieva Lana Paula. Meita Anete, mazmeitas Anna Marija Paula un Monika Pedersena.

Sākšu ar atzīšanos: mēs esam bērnības draugi. Manas, protams. Viņš jau toreiz tika saukts par Maestro, dievināts un pelts, apskausts un celts. Kad paaugos, izmācījos par režisori un sāku darbu pie filmas “Tās dullās Paulīnes dēļ”, vēlējos aicināt viņu par komponistu, taču “Teātris” un “Šerloks Holmss” neļāva. Tā nu iznāca, ka savu pirmo filmu veidoju ar Ivaru Vīgneru, otro ar Imantu Kalniņu, bet trešo – ar Mārtiņu Braunu, un ne mirkli to neesmu nožēlojusi. Taču cieši nolēmu: ceturtā būs ar Paulu. Un būtu jau ar, ja vien “Rīgas kinostudija” nepajuktu. Tāpēc, kad pirms pieciem gadiem producents Ēriks Naļivaiko piedāvāja man uzņemt dokumentālu filmu par Raimondu Paulu, nevilcinoties teicu jā. Filmas darba nosaukums bija “Tā dullā Paula dēļ”. Tiesa, pēdējā brīdī Ēriks to nomainīja pret “Zib mūža rats”, jo ārzemnieki nesapratīšot vārdu spēli. Neņemos spriest, ko ārzemnieki saprot, ko ne, taču pieci gadi ir aizzibējuši kā mirklis, un brīdī, kad Maestro mūža rats nenovēršami tuvojas skaitlim astoņdesmit, nolēmu apkopot mūsu daudzo sarunu spilgtākos zibšņus. Un pēkšņi sapratu: RAIMONDS PAULS ir kā tautasdziesma un aisbergs. Visi viņu zina, bet kurš viņu pa īstam pazīst? Otra atziņa: jo dziļāk ielūkojos komponista dvēselē (cik nu tas vispār ir iespējams), jo skaidrāk saprotu, ka vienlaikus ielūkojos arī visas mūsu tautas dvēselē.

Iļģuciems. Puikas gadi. Rīgas nomale ar savu romantiku, ar strādniekiem, vienkāršiem cilvēkiem. Tur jau bagātie nedzīvoja, dzīvoja vienkārši darba cilvēki. Futbola bumba saglabājusies vēl no tā sauktajiem ulmaņlaikiem, ielāpu ielāpos, vairs gandrīz neturējās kopā, bijām priecīgi, ka varējām tās kameru kaut kādā veidā piepūst un spēlēt. Velosipēds – tas vispār bija sapnis! Nekā jau nevarēja dabūt. Slidas piesēja pie velteņiem vai kādiem veciem zābakiem, kas nu kuram bija. Un sestdienās – pirts. Gāju tēvam līdzi. Mums, puikām, lielākā bauda bija pētīt vecos jūrniekus, skatīties tetovējumus. Kas tik tur nebija sazīmēts – no vienas vietas visādi mošķi un daiļavas, paslepu lūrējām, tas bija vesels rituāls. Toreiz priekam bija citi kritēriji.

Klavieres – tā bija dzīves otra, tumšā, puse! Vecāki, būdami visvienkāršākie cilvēki, neizprotamā kārtā juta mīlestību uz mākslu, mūziku…

Sākumā, protams, bija vecāku spiediens, turklāt liels. Pirmā posmā jau tā ir ar visiem. Nu kā tu vari kvernēt istabā, kad puikas ārā dauzās, sit bumbu vai spēlē kazakus un razbainiekus! Bet tev ir jāsēž un tās garlaicīgās gammas jāspēlē… Šausmīgi tas viss bija! Bet toreiz no tēva baidījās, neviens ar tēvu nestrīdējās.

Tā es klavieres spēlēju kopš četru gadu vecuma. Diendienā. Kad es bērnībā plinkšķināju, cilvēki, kas gāja garām, lielākoties strādnieki pirms vai pēc maiņas “Rīgas tekstilā”, mēdza tāds bariņš apstāties zem logiem, sākumā klausījās, tad bļāva, kas man ir jāspēlē. Visejošākais repertuārs bija melodijas no kinofilmas “Saules ielejas serenāde”. Gramstīju taustiņus, kā nu mācēju, bet viņi stāvēja ārā un aplaudēja. Tā tas sākās.

Vēlāk skolā klavieru dēļ es biju privileģēts skolnieks. Spēlēju pavadījumus visiem deju kolektīviem, arī korītim. Tā bija kolosāla prakse. Nu un mans kroņa numurs bija himnas spēlēt, ar to jau esmu visās intervijās plātījies: visi stāvēja kājās, bet es sēdēju.

Tagad esmu vecākiem bezgala pateicīgs. Par visu. Varu vien nožēlot, ka ir bijuši periodi, kad pārāk daudz sāpju viņiem nodarīts. To jau tikai vēlāk saprot.

Pievienot komentāru

Komentāri (17)

  1. SILVIJA SILVA RIRITA Atbildēt

    100 gadus jums MAESTRO noveelot

  2. Kur ir brīvās Latvijas jaunie raimondi pauli?! Johaidī, atkal jāgaida 100 gadi?

  3. Lieliskas melodijas. No kinofilmām, no izrādēm, Tagad pa radio iet Paula dziesmu maratons 80 stundas. Tur tādas pērles. Par daudzām nemaz nezināju, ka tās ir Paula. Patiesībā žanru nosaka izpildījuma maniera. Viens paņem Paula melodiju – viņam sanāk šlāgeris, to pašu melodiju paņem Credo, viņiem iznāk roks. Apbrīnojami. Skaisti. Talantīgi.

  4. Žēl, ka tas Ivanovs tāds paplāns bijis.
    Vairāk par “ko redzu, par to dziedu” nav
    varējis ieskaidrot…
    Faktu fiksējumi bez attieksmes.

  5. Veselību, veselību, veselību, Jums! Paldies,Maestro! Raimītis – tā jaunieši Jūs sauc. Jauki… Vēlreiz – paldies par skanīgo daiļradi!

  6. Liels mākslinieks un viens no tiem, kuri nevis pēc ārienes, bet pēc būtības ir kungi.
    Paldies, Maestro, tā tik turpiniet!

  7. Man ir zel,Raimonda Paula,vins ir izcils dzeza pianists,bet lielako sava muza dalu ir izlietojis lai komponetu letu slagermuziku,kurai nav nekadas paliekosas vertibas.Pec 50.gadiem,diez vai kads vinu atceresies.Drosi vien pie vainas ir velme pec naudas un popularitates.

    • Nenoliedzami izcils piānists un skatoties TV ierakstus ar R.Paula uzstāsānos, pieķeru sevi pie domas ,ka latviešiem ir savs Count Basie, bet ar to neparasto piesitienu ,kas ir raksturīgs tikai Paulam.
      Nedomāju vis ,ka pēc gadiem aizmirsīsies Paula dziesmas – tās,es ceru , dziedās tāpat ,kā kādreiz dziedājām vecos šlāgerus studīju laikā. No otras puses Paula dziesmas nav tik primitīvas kā tās vecās ziņģes un ne katrs spēj tās iemācieties un nodziedāt.
      Protams ,katram ar savu darbu ir jānopelna iztika sev un ģimenei un ja tam klāt vēl nāk popularitāte…, bet nedomāju vis ,ka tas ir viņa pašmēŗķis.Spriežot pēc sevis – es nekad nedarīšu savu darbu pavirši tikai tādēļ vien ,ka man par to maz maksā vai ,ka paredzēts īslaicīgam pasākumam.Man ir svarīgi un sagādā prieku pats process un kārtīgi padarīta darba sajūta , pārliecība, ka neviens man nepārmetīs paviršību.Pirmkārt man pašam jābūt gandarītam par padarīto un ja tas patīk un noder arī citiem – tad viss ir kārtībā 🙂
      Domāju ,ka R.Paulam ir līdzīgi. Mans krusttēvs reiz teica ,ka darīt prieku citiem ir egoistiski – tu dari prieku citiem ,lai būtu laimīgs pats. Laikam jau jāpiekrīt 🙂

    • Talants ir talants ari pec 50.gadiem!!!

  8. No vecākiem -darba rūķis,no Dieva-talants,un piedevām liktenis.Par prieku un laimi mums-tautai.Daudzas melodijas ir brīnišķīgas,piem,paklausieties internetā,kā “Kurzemi” dzied igauņu dziedātājs Vello Orumets.Paldies,maestro,un veselību!

  9. Cilvēks ar lielo burtu…..

  10. Autore sirgst ar tukšas pļāpāšanas kaiti…

  11. Lepojos,cienu! Sargaajiet sevi un savus miilos.

  12. Mana vislielākā cieņa mūsu Paula kungam!

  13. Ar šo džeku viss ir kārtíbā!

Draugiem Facebook Twitter Google+