Mobilā versija
+4.1°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
9. janvāris, 2012
Drukāt

Raimonds Pauls: «Man ir viena lieta, kas palīdz šai dzīvītē»


Foto - Valdis IlzēnsFoto - Valdis Ilzēns

“Latvijas Avīzē” viesojās komponists RAIMONDS PAULS. Ar viņu sarunājās Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis. 


 

V. Krustiņš: – Pirms Ziemassvētkiem pārraidīja Eduarda Rozenštrauha koncertu 1988. gadā – ar aizkustinātu publiku par komponista atgriešanos uz skatuves. Rozenštrauhs jo bieži rādīja uz jums – Pauls esot viņu uzvedis atpakaļ. Tas bija laikmets, kad mainījās sabiedrība, bija atmoda un visiem liela sajūsmība par šīm pārmaiņām. Kā pats toreiz jutāties – kā mūziķis, kā cilvēks?

R. Pauls: – Šai gadījumā izpildīju zināmu pienākumu pret šo vīru. Viens pats saviem spēkiem Rozenštrauhs netiktu atpakaļ. Mēs devām orķestri, solistus, lai viņš un viņa dziesmas atgrieztos no aizmirstības, kurā zināmā mērā bija nokļuvis sava dzīvesveida dēļ. Protams, arī apstāklis, ka “Zilo lakatiņu” uzskatīja kā leģionāru dziesmu, tomēr, lai kā bijis, nevienam nebija ienācis prātā, ka šis komponists pelnījis, lai viņu izrāda publiski. Sekojošo ažiotāžu neviens neparedzējām. Dziesmiņas zinājām kā visai populāras tautā, taču nepārraidāmas padomju radio, tāpēc tā aizliegtā augļa plūkšana klausītājiem gāja pie sirds. Pirmo koncertu iniciatīva bija no manas, Aļņa Zaķa, estrādes orķestra puses, un ar šo programmu sākās Rozenštrauha slavas gājiens pa visu Latviju. Viņu tina sarkanbaltsarkanajā karogā, taču tina arī nevēlamās kompānijās, cilvēciņos, kas dzīvoja no Rozenštrauha ienākumiem. Slava, popularitāte ir tīkama lieta, ja to prot izmantot, bet ar skarbām sekām, ja neprot. Taču es jums pievienojos, ka emocionālais moments toreiz, dabiski, bija. No skatuves labi redzēju, kas notiek zālē, publikā. Nu diemžēl parādījās slavas otrā puse, kas daudzus nobendējusi un novilkusi lejā. Tagad televīzijā arī dažu dienu laikā kādu var uztaisīt it kā par zvaigzni, bet pēc tam nereti nāk pagrieziens, kritiens, degradācija.

– Sakiet, vai Rozenštrauha toreizējie panākumi skaidrojami sakarā ar tautas saviļņošanos un atmodu?

– Tie bija brīvestības pirmie gadi, kad daudz ko varēja dabūt cauri, teiksim, Friča Bārdas dzejas vakaru sarīkot. Man arī tagad ir viens “aizmirsts” materiāls, ko drīz gribam izrādīt, – Sudrabkalna pirmskara dzeja. Tā ir fantastiska. Sudrabkalnam bija cilvēciskas traģēdijas, ko Peters izpētījis, taču mūs tas interesē kā literāri muzikāls vakars ar viņa dzeju.

– Tagad iemīļots teiciens par “vērtībām”, taču tās visādi tulkojamas. Šķiet, agrāk bija vairāk skaidrības, kas ir tiešām izcils, māksliniecisks un ko vērts, kamēr tagad viss tiek apšaubīts.

– Ir viena interesanta lieta ar iestudēto izrādi par Marlēnu Dītrihu. Uzvedumu dažādi vērtē, bet vai zināt, kas mums no skatuves jāpasaka? Ka Hemingvejs ir rakstnieks. Ka Remarks ir rakstnieks. Ka Žans Gabēns ir aktieris. Ļoti liela daļa jaunās paaudzes nezina, kas tie tādi ir, un baidos, ka tāpat viņus nāktos iepazīstināt arī ar latviešu kultūras, mākslas klasiķiem, dižgariem.

– Tas ir visai šausmīgi, ka sabiedrībā aizmirst, kas bijis kas, turklāt stipri nesenā kultūrā. Vai tas mūs nesatrauc?

– Un ko tas nozīmētu, ja mēs uztrauktos? Kam vajag par to uztraukties, tie bieži neliekas ne zinis. Mēs no savas puses vēl cenšamies kaut kādu darbiņu darīt, kādu mākslu nest uz skatuves.

– Kultūrā izcēlies tracis ap Operu, bet vai ļembasts ir par kultūru vai par naudu?

– Ja kādreiz izanalizētu Kultūras ministrijas budžetu, pārāk mazas tās summas neliktos. Vismaz Latvijas mērogam.

 

Mēs, cik spējam, uzturam astoņus teātrus, bet es zinu, ka daudz bagātākās zemēs no valsts kases neko nedod. Naudu nopelna vai savāc no mecenātiem – arī Amerikā. Operas dotēšana arī ir koks ar diviem galiem. Ja tā ir valsts iestāde, tad vadītājam jāatbild par rēķiniem. Tā mēdz gadīties, ka cilvēkus 10 – 20 latu dēļ izmet no darba vai velk uz tiesu, bet Operā iztrūkumiem ir citas nulles galā.

 

Nenoliedzami, Andrejam Žagaram ir lieli nopelni, bet ir arī grāmatvedība, kam jāseko līdzi, no kaut kurienes iztrūkumus jāsedz. Treknākos gados, Demakovas laikā, būtu vieglāk sarunājuši, nokārtojuši bez liela trokšņa, bet te jātaupa, nav no kurienes atlicināt.

E. Līcītis: – Direktors Žagars saka – Operai jādod! Tas ir Latvijas prestižs pasaulē, tas nevar būt augsts, ja ir lēts.

– Jā, tā saka. Nu – uztaisījām Vāgnera “Dievu mijkrēsli”. Ģeniāls komponists, viss kārtībā. Bet izrāde – sešas stundas ilga un nekādi neatpelnīs ieguldītos līdzekļus. Mums būs ko pastāstīt pasaulei, sak, redziet, ko uztaisījām, taču konkurēt ar Baireitu nespēsim. Tur ir grandiozitāte, daudz iespaidīgāki līdzekļi, Vāgnera uzvedumu tradīcija. Tur tas koka otrs gals, ka mūsu teātriem, Operai jādabū publika zālē, kaut kas jāatpelna. Biļešu cenu nevaram celt, rodas zaudējumi, un tā tie konflikti rodas. Ja savukārt zāle pārpildīta, tad atkal apšaubīs, vai tā maz ir “lielā māksla”, ka tas tik tāds lēts kases gabals. Teātru vadītāji cenšas izbalansēt, bet ar finansējumu – kā ir, tā ir. Taču es saku – mums ir pietiekami daudz lietu un vietu ar marku “latviešu kultūra”, kur naudiņa smuki aizpeld nezināmā tālē.

– Kultūras administrēšanai, vadīšanai – nesakiet, ka nezināmā virzienā.

– Dabiski, ka štati ir par lielu, un ar pašreizējo atbildību Kultūras ministrijā pietiktu, ja strādātu 10 līdz 15 cilvēku. Manā laikā ministram bija jāatbild par remontiem, restaurācijām – tā visa vairs nav! Ministrija seko naudas sadalei un tēriņiem. Dziesmu svētkus rīko rīcībkomitejas, tās saņem naudu no valsts, no Rīgas domes, un tā atkal ir administrēšana, kur aizplūst finansējums. Tieši tas pats “trūkums” valdīja televīzijā – nabadzīgāki Vecgada raidījumi vēl nebija piedzīvoti. Vai patiešām mums nav spēku, ar ko izveidot viena vakara pro-grammu? Nē, viņi ieliek garlaicīgas, stieptas lietas, visi bez vārda runas pārslēdzas uz Maskavu. Tur vismaz ir krāšņums, iestudējums, lai gan satura vairāk kā kājas pa gaisu arī nav.

– Jums teiks – nē, bija Mariss Jansons, Vīnes filharmoniķi…

– Tā ir klasika, kas izvelk un kuru skatās miljoni visā pasaulē. Mariss Jansons kā diriģents ir figūra pašā augšgalā. Bet mēs lielāmies ar saviem latviešu dziedātājiem. Vai viņus nevarēja sasaukt, lai izveidotu vienu Jaungada koncertu? Varēja.

V. Krustiņš: – Kam tad tas bija vienaldzīgi? Varbūt televīzijā trūkst tādas autoritātes kā Žagars?

– Pasaulē aizgājušie dziedātāji – viņiem ar Latviju ir tik daudz sakara kā ar dzimteni. Par Jansonu nemaz nerunāsim, Garanča dzīvo Spānijā, Nelsons taisa kolosālu karjeru. Viņi iet augšā, tur viņi paliks un pareizi darīs. Tas jau ir līmenis ar tālu uz priekšu noslēgtiem līgumiem un pavisam citu sistēmu, arī domāšanā. Tur arī konkurence ir nāvējoša – desmitiem dziedātāju uz vienu vietu. Tas pats ar mūziķiem. Zvaigznes dzimst ne tikai Latvijā, bet arī Čehijā, Polijā vai Ķīnā, kur pianistu vien ir miljoniem.

 

Slavenam, pasaulē vietu iekarojušam latviešu māksliniekam tā ir liela atļaušanās – atgriezties uz kādu koncertu Latvijā. Otra lieta ir: tiklīdz kāds grib kaut kādas pārmaiņas, reformas, tā momentā ir pretspars.

 

E. Līcītis: – To var manīt. Grende-Jaunzeme vēl necik daudz nav atļāvusies, bet jau dabūjusi pa spārniem.

– Viņa ir cita rakstura cilvēks, ne no mākslinieciskās vides, bet minētajā konfliktā kā ministrei viņai ir sava taisnība – mīļie cilvēki, bet te ir papīri un papīros lieli iztrūkumi. Kas par to atbildēs?

V. Krustiņš: – Tā mēs, cienījamo komponist, runājam, bet tādā pilnīgā mazdūšībā lietas nevar atstāt…

– Ir daži, kaut viņu ļoti maz, kas cenšas ko mainīt. Tiem jāsaduras ar finanšu jautājumiem un, galvenais, ar to, ko nesen gudri pateica, šķiet, Nelsons, – Latvijā ļoti nemīl, ka kāds pārāk augstu paceļ galvu. Tad viņš sāk krist citiem uz nerviem – vai ar savu sasliešanos, vai ar talantu.

– Paula kungs, sarunu sākām, atminoties laiku, kad bija saviļņošanās, liela vēlme izrauties brīvībā un pēc tam uz priekšu, tīri vai komjaunietisks entuziasms – vai tas tagad jūtams?

– Nupat jutu vienu bijušo komjaunatnes darbinieku, dārgo Ivaru, kam piezvanīju, – kas notiek, ko man darīt? Viņš man atteica – esi mierīgs, bet pēc divām dienām tā banka uzgāja gaisā. Gribot negribot, pieskārāmies šim jautājumam, un ir vājas cerības naudu atgūt. Es tik pārmetu krustu un skatīšos, kas notiks tālāk.

 

Taču līdz šai dienai mani visvairāk uztrauc – un domāju, ka arī citus noguldītājus uztrauc, – nekaunība no finanšu ministra, arī citu vadītāju puses, ka cilvēkiem vajadzējis zināt, kurā bankā glabāt savus līdzekļus. Vai viņi saprot, ko vispār runā?

 

Bankas dzīvo savu dzīvi, Krāj
bankai bijusi sava vēsture, vai noguldītāji spēj izsekot, kā un kurā brīdī mainās īpašnieki, vai viņi spēj apgāzt paša bankas prezidenta galvojumu, ka tur viss ir kārtībā? Atbildīgie par banku uzraudzību neatrod par vajadzīgu informēt par situāciju un pat mierina – nē, nē, nekas slikts nav. Tagad pārcilā, kurš ministrēs banku, un tik rēķina, kurš cik nopelnīs. Tas – no noguldītāju naudas. Ja jau manu naudu no bankas nozaguši, vai es zināmā mērā nevaru teikt, ka tas noticis ar valsts līdzdalību? Kam bija jāpieskata Krājbanka? Valsts iestādei – uzraudzības komisijai? Kam bija jāpārrauga, kurās un kādās rokās nonāks banka? Arī viņiem! Nu, šitādas lietiņas. Ko mums, aptīrītiem noguldītājiem darīt, kā izturēties?

– Jā, lielu līdzjūtību no valsts puses pret pilsoņiem nevar pamanīt. Vai atlikušo naudu aiznesāt uz banku, nodevāt?

– Nē, nu man nav vairs… Atdodiet man, tad aiznesīšu, piereģistrēšu.

– Taču ziniet deklarēšanas noteikumu – vairāk par 10 tūkstošiem latu – nesiet, nododiet. Tikai pareizajā vietā!

– Es vairs īsti nezinu, kam atdot. Varbūt labāk kādam bomzim uz ielas. Kā citādi – kāpēc man vairs kādam ticēt? Es esmu par sākumdeklarēšanos, par godīgumu – bet uz kādu godīgumu lai te cer?

 

Man ir viena lieta, kas palīdz šai dzīvītē, – tas ir mans darbs uz skatuves, kur rodu sev kādu gandarījumu. Nesen bija pāris koncerti Jelgavā ar aktieriem, tur redzu, kā uzņem publika. Tas ir vienīgais, kas man ir palicis.

 

– Tas nav maz.

– Nelielīšos, bet, nākdams pie jums šķērsu Rīgai, sastapos ar daudziem krievu tūristiem. Viens sveicina, otrs grib nofotografēties, trešais jož nopakaļis. Nu, skaisti, bet ar to paēdis nebūsi. Mēs, kas to mūziku rakstām, izdzīvojam ar to, ka vēl ir latviešu klausītājs, tā auditorija, kas te palikusi. Uz vienu pusi ir krievu valoda, uz otru pusi angļu valoda, un tur būs vienmēr grūti iespiesties.

– Kad latviešu kultūra saņēmusi valsts atbalstu pienācīgā apmērā, tad tai nebūt nav gluži slikti klājies. Kad bija vadonis, deva tēvzemes balvas, balstīja.

– Es viņus ne tik daudz par vadoņiem saukšu, bet līderi ir vajadzīgi. Māri Sirmo, piemēram, saucu par līderi kormūzikā, tāpēc ka viņš fanātiski darbojas. Mums katrā jomā vajag personības, kuras strādā ar tādu atdevi un spēj pacelties pāri. Viņu ir maz. Viņus vajag arī politikā! Tur viņi ir?

Man liekas, ka ne. Lietuvas enerģisko pirmo dāmu es ļoti bieži pamanu pārraidēs no Briseles, bet mūsējos nekad neredz. Tepat ir pavisam nedaudz gudru politisku cilvēku, kuru spriedumus būtu interesanti paklausīties. Peteram daudz ko pārmet, bet viņš mēdza iedziļināties. Radošās savienības vispār nebija no sliktākajām lietām LPSR, bet viss ir vai nu paputējis, vai katrs sitas par sevi.

– Jā, tad gandrīz vai tā sanāk – kas mākslās, mūzikā spējīgs, tas brauc, laužas prom.

– Nē, visi brauc, jo kurš gan negrib dziedāt Parīzē, Vīnē vai Ņujorkā, bet mēs, salīdzinot ar krieviem, ķīniešiem, esam ļoti maza tautiņa un to vairāk jūtam.

E. Līcītis: – Bet, atkal atgriežoties pie Rozenštrauha, – ne viņš bija dikten mūzikā mācīts, nedz pēc lielām finansēm prasīja, taču paņēma publiku, atrada stīgu.

– Popularitāte ir baigi īpatnēja lieta. Caur manām rokām ir gājuši visi mūsu dziedātāji, un lai nu to attiecībā uz sievietēm nepārprot un nepieliek no lieka ko klāt.

 

Labi atceros, kā katram veidojās tā slava. No laukiem atbrauca, knapi meldiņu līdz pusei aizvilka, bet pēc diviem gadiem balsi vairs pazīt nevarēja, kā pārvērtās. Dabiski, tas bija Latvijas mērogā, taču arī šeit bija jārēķinās, ka nekad nevarēja pateikt, ko publika pieņems un ko nepieņems. Tas ir baigi dīvains moments. Man kā profesionālim liekas – laba dziedātāja, bet iziet ārā uz skatuves un viņu neņem pretī.

 

– Citreiz atkal, kā jūs, skaņraži sakāt, četri akordi un viss aiziet uz urrā.

– Pareizi – kad ietrāpa mūsu mentalitātē. Cik ballēs neesmu bijis, kur dragā angļu mēlē, bet publika neraisās, un tad pēkšņi nospēlē vienu latviešu šlāgeri – publika dzied līdzi, dejo un pilnīgi atplaukst! Bet tur atkal: ne katrs dziedātājs dabū cilvēkus kājās vai pat kādiem liek raudāt. Viens to spēs, bet desmit citi ne. Kāpēc tā? Nezinu. Dziesmiņu rakstītāju tagad arī ir bariem un fabrikām, bet cik gabalu kļūst pa īstam populāri un iecienīti? Ļoti reti. Līdz šai dienai viena no manām populārākajām dziesmiņām skaitās tā krievu variantā “Miljons sārtu rožu”, “Dāvāja Māriņa”. Kur tik nav spēlēta, bet apakšā ir trīs notis un divi akordi. Citreiz man licies, ka nāvīgi interesantu dziesmu esmu sacerējis, bet – pļukš un nekā. Zālēsēdētāji jums atzīsies – oi, tā un tā dziesmiņa man patika. Kas tas bija, kas jums patika? To neviens nemācēs pateikt. Koncertu, izrāžu publika it kā ir izpētīta, bet to nevar aptvert, kāpēc piepeši cilvēki ceļas kājās un pēkšņi sāk raudāt. Tam nav izskaidrojuma.

V. Krustiņš: – Vai nevar būt sakars ar “personības auru”? Viens diriģents uzkāpj uz skatuves, paceļ lociņu – un it kā pats top par mūziku. Otrs dara visu to pašu – bet nu nekā!

– Jums taisnība, zāle uz to noskaņojas. Jānis Zābers no dziedātājiem bija tāds – kā vēra vaļā muti, visa publika nokļuva viņa rokās. Uzreiz! Ļoti strādīga, manis augstu vērtēta dziedātāja, piemēram, bija Aija Kukule, bet klausītāji viņu neuzņēma tik silti kā Noru Bumbieri vai Viktoru Lapčenoku.

– Politikā laikam tas pats – arī tāda skatuviska būšana?

– Tas pats, tikai tur pavisam švaki ar oratoriem. Atvainojos, un nav man tiesību daudz aizrādīt – bet kā tika nolasītas Jaungada runas? Ja nav dotību, nav dikcijas, tad politiķi visā pasaulē taču cenšas pamācīties, uzlabot runas spējas. Viņi sagatavo klausītāju kulminācijai, kad vajag, lieto atkāpes, pauzes, intereses kāpinājumu.

– Balss materiāls vajadzīgs…

– Nuja, un politiķi tomēr nav profesionāļi, taču spilgtu piemēru sadzirdēju nesen teātrī, izrādē ar visu paaudžu aktieriem. Tikko uz skatuves iznāk Uldis Dumpis un pasaka vienu teikumu – publika iegavilējas, tā ir aktiera rokās! Kas tas ir par pārdabisku spēku? Tikai balss materiāls? Nē, vecā skola, treniņš.

– Tas viss rāda šiem laikiem raksturīgo paviršību, paviršību, vēlreiz paviršību.

– Jā, mērauklas tiek nolaistas strauji uz leju. Es negribu atkal kritizēt televīzijas, taču nevēlos arī katru sestdienas, svētdienas vakaru skatīties kaut kādus amatieru pasākumus. Vai skatītāji reizēm nav nopelnījuši kādu augstākas klases koncertu nekā šos mūžīgos dziedošos konkursus? Vecgada vakarā vienā programmā parādīja Tomu Džonsu. Nu, tā ir augsta, nenoliedzama septiņdesmitgadīga dziedātāja profesionalitāte, kurš uz skatuves strādā Dieva darbus. Žēl, ka mūsos bieži rodas tāda kā apātija, ka daudz kas no ikdienišķā noriebjas. Man arī tas uzkrīt virsū, un tad cenšos noslēgties savos darbos, bet tas nav labi.

– Sakiet, vai šodien, šai zināmā apātijā, var atkārtot tādus koncertus, ar ko iekaro un aizkustina visu zāli? Jums tas izdodas, bet kā ar citiem?

– Tas ir atkarīgs no personības – aktiera, dziedātāja, komponista. Edgars Liepiņš taču arī šodien, manuprāt, spētu savākt milzu auditoriju. Otra lieta ir prasmīga organizācija, kā kādreiz ziņģu festivālu pirmsākumos, piedaloties Ivaram Strautiņam. Tagad ballē iebrauc smagā mašīna, izkrauj kastes ar šņabi, bļodas ar šašliku, uz skatuves uzkāpj drillētāji, un Jāņi iet vaļā.

– Varbūt “vecās, labās” dziesmas, kas agrāk saistīja paaudzes, tagad arī visiem vairs nav īsti pa prātam?

– Noteikti, jums taisnība. Pat paši iemīļotākie kuplejisti “Čikāgas piecīši” vienai lielai sabiedrības daļai vairs neko īsti neizraisa, ir jaunieši, kuri nezina ne viņus, ne citus “vecos”.

– Bet kas jaunatni pievelk?

– Oi, smags jautājums. Atbilde būtu arī manas mazmeitas. Viena jau mācās Ņujorkā, otra dosies prom rudenī.

 

Perfekti zinādamas vairākas valodas, viņas lāgā nesarunājas. Visa komunikācija, informēšanās, mūzikas klausīšanās notiek caur mobilā telefona aparāta lodziņu. Tā ir dzīve citā pasaulē, daudzi no šiem mazbērniem vairs nedziedās “Pūt, vējiņus”, lai cik man to iekšēji būtu ne sāpīgi, bet nepatīkami teikt.

 

– Vai tādā gadījumā būs nākamie Dziesmu svētki?

– Domāju, ka Dziesmu svētki būs. Tradīcija saglabāsies. Skandināvijā tas izmiris, Lietuvā arī diez cik neinteresē, bet, ja latvieši pratuši tik ilgi noturēt pašdarbību, tad diez vai gals tik ātri pienāks un mūsu nacionālie svētki iznīks. Diriģents mums ir, cilvēki grib kopdziedāšanu, vismaz reizi piecos gados sanāksim, viens otru neēdīsim.

– Kāds būs 2012. gads mūsu lasītājam, ko jūs vēlaties no šā gada?

– Par vienu esmu drošs, ka no Latvijas prom nebraukšu. Nav pat tādas domas galvā. Bet to gan gribētu, lai kaut kā drusciņ citādi sākam dzīvot un apdomāt. Kas būs tie, kas te liks priekšā kaut kā savādāk rīkoties? Atgriežamies pie tiem, kas to grib, bet tūlīt arī dabū pa galvu.

– Un no kā tad Pauls personīgi gaida, lai parāda, ko var savādāk?

– Nezinu. Jūs tas, ko dzirdējāt Jaungadā, pārliecināja? Mani ne. Man liekas, ka vajadzēja bez desmit minūtēm pusnaktī iznākt un pateikt – dārgā tauta, mums ir jādara tā un tā. Kāds tā pateica? Nē.

E. Līcītis: – Čērčils grūtā brīdī tak arī tautai neko vairāk nesolīja kā sviedrus, asaras un asinis.

– Bija tādas vēsturiskas, dokumentālas sērijas par karu, un tur Čērčils vienā brīdī sacīja, ka karu uzvarēs tie, kas dzer, smēķē un nenodarbojas ar sportu. Tā kā angļi uzreiz saprata, par ko runā viņu premjerministrs, tad jutās optimistiski iedvesmoti un uzvarēja karu.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+