Mobilā versija
+5.0°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
28. aprīlis, 2015
Drukāt

Rainis: dzejnieka idejas par valsts attīstību

Viļa Rīdzenieka foto no RMM krājumaViļa Rīdzenieka foto no RMM krājuma

Tūlīt, 4. maijā, atzīmēsim tieši 25 gadus, kopš Latvija atguvusi neatkarību. Taču jau 20. gadsimta sākumā par Latvijas valstiskumu daudz domāja šā gada jubilārs dzejnieks Rainis.

Raiņa dzīve iezīmējas ne tikai latviešu literatūrā, bet arī politikā, jo viņš, protams, bija aktīvs jaunstrāvnieks, sociāldemokrāts, tieši savas pārliecības dēļ tika vispirms izsūtīts trimdā uz Slobodsku, bet 1905. gada notikumu dēļ kopā ar Aspaziju bija spiests doties trimdā uz Šveici. Dzīvodams Šveicē, Rainis aktīvi uzturējis politisko domu, bet pēc atgriešanās gan kandidējis uz Valsts prezidenta amatu, gan darbojies Satversmes sapulcē un Saeimā, gan bijis Izglītības ministrs. Un politisko intrigu dēļ atkal un atkal juties dziļi nelaimīgs. Bet pēc nāves, padomju okupācijas gados, par politiskas cīņas ieroci tika padarīta Raiņa dzeja, kuru drīkstēja uztvert un traktēt tikai kā simbolu šķiru cīņai.

Četriem dažādu jomu speciālistiem jautāju, kā viņi vērtē Raiņa politisko domu un darbību.

Uz sarunu aicināju politoloģi, Raiņa pētnieci Vitu Matīsu, rakstnieku Roaldu Dobrovenski, vēsturnieku Ilgvaru Butuli un filosofu Arti Sveci.

– Politika un kultūra: īpaši Raiņa dienasgrāmatās ļoti jūtamas pretrunas starp to, ko prasa radošais process, un to, kas nepieciešams sabiedriskajā dzīvē. Vai šobrīd var teikt, ka esam tikuši vaļā no dzejnieka Raiņa vērtēšanas “pēc politiskās piederības”?

Artis Svece: – Raiņa daiļrade nepārprotami ir daudzslāņaina, kas nozīmē, ka to nevar reducēt uz politisko piederību, bet ignorēt tās politisko dimensiju arī nav pamata. Rainis ir ne tikai, bet arī politisks domātājs. Savā ziņā mums grūti identificēties ar viņu, jo viņš pieder laikam, kad Eiropas intelektuāļi nebaidījās būt radikāli savos uzskatos un ticēja, ka viņu idejas tiks iemiesotas pilnīgi jaunās sabiedrības formās. Daļēji tā arī notika, bet diemžēl ne vienmēr tā, kā gadsimta sākuma intelektuāļi iedomājās.

Vita Matīsa: – Rainis visu mūžu cīnījās ar jautājumu “Vai man būt politiķim vai dzejniekam?”, ko viņš 1913. gadā nosauca par savu “lielo jautājumu”. Līdz 1905. gadam nebija pretrunas starp šīm divām lomām, jo Latvija atradās revolucionārā romantisma vēstures posmā, kur dzejnieks iemiesoja visas tautas kolektīvos centienus, un rakstnieki bija aicināti uzņemties tādas lomas – surogātpolitiķa, pravieša, apspiesto balss –, kas demokrātiskā valstī uzticētas to īstenajiem veicējiem. Līdzīgu lomu kā Rainis un Aspazija Jaunās strāvas un Piektā gada revolūcijas laikā spēlēja Viktors Igo Francijā. Jautājums kļuva problemātisks 20. gadsimta 20. gados, kad Rainis atgriezās nu jau neatkarīgajā demokrātiskajā Latvijā. Rakstnieku un politiķu loma demokrātiskā valstī ir ļoti atšķirīgas, un man šķiet, ka Rainis līdz galam to nesaprata, kaut gan intuitīvi juta. Tā arī viņš līdz savai nāvei 1929. gadā nekad īsti neizlēma, kā būtu pareizi atbildēt uz šo jautājumu, bet mocījās ar to ilgi un pamatīgi.

Ilgvars Butulis: – Pretruna starp politiku un kultūru – tā ir gan ārēja pretruna, gan arī iekšēja pretruna pašā sabiedriski aktīvajā cilvēkā, kāds bija Rainis – kultūras ģēnijs, kuram tomēr bija nepārprotamas politiskas ambīcijas. Jau 20. gadsimta sākumā viņš, atceroties Jaunās strāvas laiku, saka: “Jaunā strāva – tas esmu es!” Man pat īsti neiešaujas prātā atbilstošs salīdzinājums ar mūsdienām, jo tādu ģēniju kā Rainis atjaunotās Latvijas Republikas parlamentā nav bijis, bet zināmas analoģijas, protams, varam vilkt. Lai kuru radošo cilvēku ņemtu, kurš ticis ievēlēts Saeimā, viņa radošā darbība bijusi nesalīdzināmi spilgtāka.

Roalds Dobrovenskis: – Atbildi man jau paspēja paņemt no mutes sarunas biedri. Jā, Rainis ir bijis arī politiķis, – ar uzsvaru uz “arī”. Viens no Latvijas sociāldemokrātijas dibinātājiem. Jā, politiķim var būt politiskās ambīcijas, un tas ir normāli. Viņš arī dažreiz mēģināja savu dzeju lietot politiskiem nolūkiem. Teiksim, “Vētras sēja” ir gan poētiska, gan politiska grāmata. Diemžēl vēlāk poētisko daļu upurēja politiskajai, turklāt katrs politiskais spēks bezkaunīgi rāva Raini uz savu pusi.

Pievienot komentāru

Jukas Rislaki grāmatai – Lielā lasītāju balvaPagājušās piektdienas pēcpusdienā Vidzemes koncertzālē "Cēsis" norisinājās akcijas "Atbalsts lauku bibliotēkām" noslēguma pasākums un "Lielās lasītāju balvas 2016" uzvarētāju apbalvošana.
Draugiem Facebook Twitter Google+