Latvijā
Sabiedrība

“Latvieši ir malači. Daļa gan aizbrauc, bet daudzi paliek un strādā.” Stāsts par Inesi Bērziņu Latgalē0


Inese: “Man šķiet, ka latvieši vispār ir malači, nemet plinti krūmos. Daļa gan aizbrauc, bet daudzi paliek un strādā. Un mēs, palicēji, visu laiku gudrojam ko jaunu. Svarīgākais – trāpīt īstajā vilnī.”
Inese: “Man šķiet, ka latvieši vispār ir malači, nemet plinti krūmos. Daļa gan aizbrauc, bet daudzi paliek un strādā. Un mēs, palicēji, visu laiku gudrojam ko jaunu. Svarīgākais – trāpīt īstajā vilnī.”
Foto: Anda Krauze

“Pēc slimības radīju sevi no jauna, citādu. Daru tikai to, kas sniedz gandarījumu un ļauj man būt laimīgai. Izbaudu katru šādu mirkli.” Tā saka Inese Bērziņa no Daugavpils novada Kalkūnes pagasta. Viņas pārziņā jau 18 gadus ir Berķenele, Raiņa muzejmāja.

Var tikai apbrīnot Ineses radošo vērienu, viņa nerimst īstenot arvien jaunas idejas par spīti pārdzīvotai smagai diagnozei, daudzām ķīmijterapijām un staru terapijas procedūrām. Un vēl Inese atjauno savu senču māju, ir uzsākusi vēstures studijas, apgūst pirtnieces arodu un aprūpē smagi slimus jauniešus sociālajā iestādē.

Kad pirms pāris gadiem pirmo reizi nokļuvu Berķenelē un iepazinos ar Inesi Bērziņu, sirsnīgo Raiņa mājas saimnieci, biju pārsteigta par šīs vietas burvību un tajā notiekošo rosību. Daudzi zina Raiņa muzejus Tadenavā un Jasmuižā, taču arī Berķenele ir svarīgs pieturpunkts Jāņa Pliekšāna dzīvē.

Kad mazajam Jānītim jeb Žaniņam bija septiņi gadi, viņa tēvs kļuva par Berķeneles pusmuižas nomnieku. Ģimene šeit nodzīvoja deviņus gadus, tātad Raiņa bērnība pagāja gleznainajos pakalnos pie Laucesas upītes.

Pirms vairāk nekā 20 gadiem nolaisto pusmuižu izremontēja Daugavpils pašvaldība, izveidojot tajā gan Raiņa piemiņas vietu, gan kultūras un izglītības centru. Berķenele gan oficiāli nav muzejs, taču tajā mīt dziļa izpratne par Raiņa personību.

Atdevu vēzim labāko istabiņu

“Līdz augusta beigām pie mums apskatāma triju mākslinieku izstāde, kas atvesta no Jūrmalas. Vispirms iepazinos ar Unu Liberti, viņa fotografēja sievietes, krūts vēža pacientes. Esmu no šī paša vilciena, tādēļ fotogrāfijas mani spēcīgi uzrunāja,” stāsta Inese un ved lūkot bildes. Turpat arī Mairas Veisbārdes gleznojumi, kas atklāj nācijas sieviešu gara spēku. Arī šai māksliniecei nācies iet smago onkoloģijas ceļu. Inese pasmaida: tā mēs cita citu atrodam.

Viņai pašai slimība sākās pirms trim gadiem. Tieši tolaik notika liela rosība saistībā ar Raiņa 150 gadu jubileju.

“Darba bija ļoti daudz, bet es vēl rakstīju projektus, vadīju kāzas, palīdzēju citiem, ja tikai kāds palūdza. Brīžiem jutos tik sagurusi, ka vairs nebija prieka strādāt – bet tas man nav raksturīgi. Arī deju kolektīva mēģinājumos noguru pārmērīgi ātri. Nereti jau no rīta domāju: kaut šī diena ātrāk beigtos…

Bija sajūta, ka nevis dzīvoju, bet eksistēju. Sākās jokains klepus. Taču es nesadzirdēju šos ķermeņa saucienus, neapstājos. Tagad zinu – ja nedod sev atpūtu, turpini darīt sev pāri, nemāki pasacīt nē, imūnsistēma sašķobās un brūk. Tad nelāgās šūnas sāk meklēt istabiņu, kur apmesties, kur iekrampēties. Kad gulēju onkoloģijas centrā, sastapu daudzas sievietes, kuras bija jutušās līdzīgi kā es tolaik, arī nonākušas strupceļā.

Spilgti palikuši prātā daktera Andreja Srebnija vārdi. Viņš mani operēja, izcils ārsts, ķirurgs onkologs. Dakteris sacīja: ļoti svarīgi saprast, kāpēc tā ir noticis, un jāsaprot, ka kaut kas jāmaina dzīvē. Vēzis ir kā zīme, ka jāsāk strādāt ar sevi,” uzsver Inese.

Notamborēt bērnību

Lūdzu Inesei, vai varētu vēlreiz skatīt, manuprāt, burvīgāko Raiņa muzeja ekspozīcijas vietu – bērnistabu. Istabas iekārtojumu uzbūra māksliniece Kristiāna Dimitere.

“Man ir labs draugs Viesturs Rencis, bijušais Daugavpils teātra aktieris, viņš ik pa laikam piešāva kādu kultūras ideju. Viesturs rosināja, ka Kristiānas Dimiteres talants ir kā radīts Berķenelei. Tolaik mana meita mācījās Murjāņu sporta internātskolā, aizbraucu viņu apciemot. Vietējā veikalā ievēroju kādu sievieti, kura šķita līdzīga Vijai Artmanei. Ak, tā taču manis meklētā māksliniece!

Piegāju Kristiānai un izstāstīju savu ideju, sapnis par Raiņa bērnistabu mani urdīja jau 15 gadus. Kristiāna tai piešķīra mūsdienīgi filozofisku aspektu. Piemēram, Rainim ir dzejolis, kā viņš guļ zālē un lūkojas debesīs. Māksliniece šīs istabas griestus pārvērta par zilu debesjumu ar visiem spīdekļiem, īsts brīnums!” priecājas Inese.

Vakarā te iededz gaismu, un sienām pārskrien zirdziņu ēnas. Kumeliņi pamīšus ar saulītēm atainoti lampas tamborētajā abažūrā. Tie paši raksti arī aizkaros. Visu tamborēja Inese. “Tad tik sapratu, kāda mūsu senčiem bija pacietība. Viņi necepās par vienkāršām lietām, bet apsēdās un tamborēja. Līdzīgā sajūtā pirms pāris gadiem tapa lielais baltais galdauts 4. maija svētkiem. Atradu bēniņos mežģīņu lanckarus, no tiem uzbūvēju tamborējuma rakstu.

Kamēr Rīgā ārstējos, man bija laiks izpētīt savus senčus. Nolēmu tikt pie sava tautastērpa. Pērn Neatkarības atjaunošanas dienā to uzvilku, nobildējos pie Latvijas karoga. Paldies senčiem!

Arī par māju esmu senčiem pateicīga. Piepeši sapratu, ka gribu atjaunot vecmāmiņas māju. Abi ar draugu no dzīvokļa pārcēlāmies uz veco māju un sākām to restaurēt. Nenobijos no savas slimības, paņēmu kredītu, lai varam nomainīt jumtu, ievilkt ūdeni un apkuri. Tā es radu sev laimes sajūtu. Droši vien radīšu vēl desmit gadus, jo naudas vairs nav,” smejas Inese.

Vientulība lakatiņā

Inese neslēpj, ka pirmie divi gadi pēc operācijas bija tiešām smagi. Bet viņa ļoti strādā ar sevi, lai atgūtu veselību. Cītīgi vingro, pēc iespējas vairāk kustas, lai fiziski nogurtu un naktī varētu labi gulēt.

“Ķīmijterapija un starošana ir kā antiseptiķis, kas iznīcina visu nelāgo, bet pieķer klāt arī labo. Lai cik daudz es vingrotu, diez vai atgūšu iepriekšējo kaulu stiprumu. Kauli mainās, sabrūk, un naktī tas ļoti sāp.

Piedzīvoju arī to, kāda ir vientulība kopā ar slimību. Sēdēju mājās, biju bez matiem, satūkusi, bija grūti staigāt, bet tik ļoti gribējās satikt sarunu biedrus. Pirms saslimšanas biju visiem vajadzīga, bet pēc tam iestājās klusums. Kāpēc tā? Pēc tam daudzi atzinās: es nezināju, kā ar tevi runāt… Zinu, ka daudzi domā tā: ja ir vēzis, tātad nomirs. Taču tā ir tikai slimība, tāda pati kā citas. Esmu joprojām ierindā.

Iesākumā man bija bail iziet sabiedrībā. Šķita, ka visi pievērsīs uzmanību manai galvai lakatā. Paldies Mārim Susējam – tolaik viņš Daugavpilī organizēja spīdveja sacensības –, kurš iedeva biļeti uz spīdveju un teica, ka man tas beidzot jāredz. Aizkļūt bija grūti, bet skatītāju pūlī es beidzot sajutos laimīga. Ir svarīgi, lai kāds pieceļ un pasaka: nāc līdzi!

Man palīdzēja arī draugi no bērnu un jauniešu teātra studijas “Berķeneles kamolītis”. Esmu tās koordinatore. Viņi izrāva mani uz izrādi un iesaistīja noslēguma ainā, nācu uz skatuves ar visu lakatiņu. Katra šāda epizode ir ceļš uz veselību. Bez dvēseliska miera nav iespējams izveseļoties.

Kad atgriezos darbā – atnācu no dekrēta, kā es smejos, viss šķita citādāks. Bieži redzēju, ka cilvēki uztraucas par niekiem. Satraukumā neiesaistījos. Man vairs nebija svarīgi, kā citi uz mani skatīsies, ko teiks. Viss ritēja rāmāk, mierpilnāk.

Agrāk visu rāvu uz sevi – es zinu, kā jābūt, es izdarīšu labāk! Tagad vairāk uzticos citiem, nedaru visu pati.

Manī ienācis daudz vairāk mīlestības. Kādreiz dusmojos un kļuvu nervoza, ja kāds nāca virsū ar nepatīkamām emocijām. Tagad tikai pasmaidu un pārvaicāju: jūs tā domājat?”

Lina kleitas un ābolu ziepes

Stāstot muzeja apmeklētājiem, Inese balstās tikai faktos. Par pamatu der Saulcerītes Vieses grāmatas par Raini, arī paša dzejnieka rakstītais.

“Krājumā “Dagdas skiču burtnīcas” ir 11 dzejoļi par mūsu Berķeneli, ko man vēl tur fantazēt! Ar šo dzeju varu izstaigāt visu māju. Katrai auditorijai gan vēstu atšķirīgi. Vispirms vēroju ļaudis, cenšos izjust, kas viņus interesē.

Reiz brīvdienā pieteicās grupa, viņi ceļoja ar riteņiem, gribēja apskatīt muzeju. Ko darīt, jādodas, lai arī bija citi plāni. Ieskrēju un redzu – sparīgie riteņbraucēji ir Jaunā Rīgas teātra aktieri, kuri man tā patīk! Un pat Guna Zariņa – viņu es ļoti mīlu! Izmetu no galvas visus gudros tekstus, un stāsts nāca pats no sevis, pavisam citādāks.

Man bija liels sapnis – ar tērpu palīdzību radīt cilvēkiem iespēju paviesoties Pliekšānu laikā. Esmu pateicīga, ka satiku daugavpilieti Rasmu Ivbuli, kura šuva tērpus Rotko muzejam. Vispirms tapa apģērbs gidiem.

Pēc tam pamazām veidojās kolekcija ar zemnieku tērpiem. Meklējām sastāvdaļas, kur vien iespējams, arī lietoto apģērbu veikalos, modelējām, šuvām. Rasma ikvienu apģērbu māk pārvērst brīnumā,” teic Inese, izrādot garumgaru pakaramo rindu ar interesantiem tērpiem.

Divas stundas, visu muzeja programmas laiku, viesis var staigāt vēsturiskajā tērpā, izbaudīt, kā tolaik jutās cilvēki. Pēc tam visi tiek cienāti ar liepziedu tēju, kas ievākta tepat Berķeneles dārzā. Šūšanas ideja turpinās – top lina kleitas. Latvijā tādas šuj ne viens vien, bet Berķenelē veido vienkāršas kleitas tādā kā Pliekšānu dzimtas stilā.

Līdzās muzeja mājai ir prāvs dārzs ar seniem stādījumiem. Inese uzaicināja pētnieces no Dobeles Dārzkopības institūta. Zinātnieces atzina to par kultūrmantojuma dārzu ar vērtīgām šķirnēm.

Ābolu laikā te rīko ekskursijas, kuru ietvaros bērni darina ziepes ābola formā ar ābola smaržu, cep ābolmaizi, nobauda uzputeni un ābolu sulu, ko Inese pati gatavo. Savukārt radošajā programmā bērni iepazīst dažādus materiālus – viņi vērpj un veļ vilnu, gravē kokā, krāso koka rotaļlietas, raksta vēstules vai izgatavo atklātnes.

“Raiņa bērnistabā ir arī digitāls piesitiens – senlaicīgā sekreterā iemontēts dators. Taču turpat salikām arī spilvenus, kas piebāzti ar sienu. Bērni labprāt ar tiem spēlējas. Man ir ideja arī par sajūtu istabu. Cilvēkiem tiek aizsietas acis, un Raiņa bērnībā dodas tikai ar maņu, sajūtu palīdzību – lai ceļojumā ved skaņas, smaržas, tauste, iztēle.”

Staigājam pa Berķeneles māju jau pāris stundas, aizrautīgi klausoties Ineses stāstījumā. Izrādās, vakarā viņai jādodas uz vēl vienu darbu – Inese strādā Kalkūnes sociālās aprūpes centrā, tās ir nakts dežūras.

No augšas sūtītā misija

“Viss sākās ar to, ka gribēju piestrādāt. Divus gadus pēc krūts vēža operācijas uzzināju, ka man samazinās invaliditātes pensiju, vairs nebūs otrās grupas. Bet man jāpalīdz meitai segt studiju maksu un arī kredīti jāatmaksā.

Piepeši izdzirdu par aprūpētājas vietu sociālajā iestādē. Kādai darbiniecei bija jādodas slimnīcā, jo viņu skāra vēzis. Lūk, mana pirmā misija: strādāšu tādēļ, lai viņa varētu mierīgi ārstēties… Direktore brīdināja, ka aprūpēt nāksies ļoti smagi slimus jauniešus.

Mani tas nebaidīja, biju gatava visam. Izrādījās, ka mani klienti – tā viņus dēvē aprūpes centros – ir mana dēla un meitas vienaudži. Arī tas šķita zīmīgi. Kad mani bērni izauga un pameta mājas, es prātoju par kāda mazuļa adopciju. Arvien vairāk man šķiet, ka šis darbs ir man sūtīts no augšas…

Nenoliegšu, tas prasa milzīgu pacietību un spēku. Un es brīnos, ka es to varu. Mani aprūpējamie jābaro, jāmazgā, guļošie jāgroza, lai nerastos izgulējumi. Viņi siekalojas, kakā biksēs, kliedz, nereti raustās krampjos. Šodien viņi var pateikt man, ka mīl, bet rīt iesist… Es tikai eju, skrienu, daru. Man ir viedais rokas pulkstenis, kas uzskaita soļus, tad nu dežūras stundās man iznāk dienas normu izpildīt dubultā.

Un vēl es aprūpēju savu vecmāmiņu Lūcīti, viņai jau 98 gadi. Tas nekas, ka Lūcīte ir fiziski nevarīga, bet viņai ir gaišs prāts, seko līdzi visam, ko sastrādā mūsu politiķi.”

Ar labirintu un baznīcu

Netālu no skaistā Raiņa nama paveras apļveidā izvietoti stādījumi. Top jauns mākslas objekts – “Saules labirints”. Aplis simbolizē Sauli – Raiņa iemīļoto dzejas tēlu. Inese uzsver, ka labirinta veidošanā var piedalīties jebkurš, vien jāatved koka vai krūma stāds un jāliek zemē.

Ineses rūpe ir arī biedrība “BeKas”. Tāds ir viņas mājas nosaukums, tomēr, šādi nodēvējot sabiedrisko organizāciju, būtiskāks bija zemteksts: bet kas?! Tātad – kas tad, ja ne es, mēs?! Biedrība cenšas atjaunot Birkineļu luterāņu baznīcu, kas būvēta 1830. gadā un atrodas turpat netālu liepu alejā. Ilgus gadus baznīca bija pamesta, bet entuziastu grupa un Kalkūnes pagasta ļaudis to sakopa. Saremontēja jumtu, tagad grib atjaunot vējrādi. 2017. gadā baznīcu iekļāva valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā.

Kā Inese lūkojas uz nākotni laukos? Viņas teiktajā neskan bezcerība, vien pārdomas.

“Lauki paliek tukši, jo mainās paaudzes. Tagadējā ir digitālā paaudze, pasaules cilvēki, viņi klīst, meklē arvien ko jaunu, ērtu un interesantu. Ir labi, ka mums ir daudz menedžeru un vadītāju, ka jaunie studē, bet fiziskais darbs taču arī kādam būs jāveic. Diez vai visu paveiks airoboti. Laukos jau tagad trūkst vīriešu, kuri ir gatavi ierakt stabu vai nopļaut apkārtni.

Berķenelē mūsu bagātība ir vide, dārzs, pļavas. Bet, ja šeit neliekam klāt fizisko spēku, viss skaistums ātri vien nobāl. Jādomā saimnieciski. Un jāstrādā smagi. Ne velti lauku uzņēmēji, kuri nodarbojas ar tūristu uzņemšanu, ātri vien izdeg.

Es gribētu, lai Raiņa bērnības māja uzņemtu tūristus un lai te būtu ko darīt visai ģimenei. Daudzi ierodas un sākumā rauc degunu, sak, te nav ne digitālu pārsteigumu, ne bērnu spēļu laukuma, ne batuta… Tad es smaidot saku: jūs ienāksiet muzejā un jums pilnīgi mainīsies viedoklis. Un tā notiek! Viņi brauc prom un no sirds pateicas par šeit pavadīto laiku.

Es vēlētos Berķeneles māju sasaistīt ar apkārtnes cilvēkiem. Ja organizējam pasākumu, lai nāk klāt vietējie ļaudis ar savu artavu. Tie, kuri prasmīgi gatavo sieru, cep pīrāgus vai pārstrādā aitas vilnu. Mana kursabiedrene Dace Stapkeviča no Dvietes gatavo garšīgu mājas saldējumu, esam jau uzsākušas sadarbību.

Idejas man rodas pašas no sevis, nāk iedvesma, atklāsmes. Kādreiz vai cik reizes cilājos – pametīšu Berķeneli, pametīšu! Bet Rainis mani allaž tur aiz kājas… Tagad es darbā radu sevi no jauna. Atļaujos dzīvot tā, kā man tīk. Katru mirkli cenšos izbaudīt. Atlasu to, ko gribu un varu paveikt. Ja man būs lemts dzīvot ilgāk un pietiks spēka, šeit vienmēr būs ko darīt. Raiņa māja mani piepilda.

Saistītie raksti

No Raiņa smeļos aforismus, un tie man palīdz. Lūk, viens no tiem: “Nomet velti zemē sauju kapeiku, tu dabūsi citas; bet nenomet velti jel vienu minūti, tu nedabūsi atpakaļ nevienas, nekad.””

Rainis mani tur aiz kājas
LA.lv
IP
Ilze Pētersone
Latvijā
“Esmu optimists, bet bez ilūzijām.” Saruna ar Egilu Levitu par Latvijas zaļumu un paša izvēlēm 2
Intervija 5 stundas
LE
LETA
Latvijā
Dreiliņos ugunsdzēsēji izglābj 17 cilvēkus, kad aizdedzies atkritumu konteiners 1
5 stundas
LE
LETA
Latvijā
Rīgā atkritumus izvedīs pēc ārkārtas situācijas pagaidu plāna
5 stundas

Lasītākie raksti

Par svarīgo

IK
Ilze Kuzmina
Latvijā
Pedagoģiju studējušo daudz, bet skolotāju – maz
2 stundas
AL
Anda Līce
Latvijā
Anda Līce: Kad ārēji sakopies indivīds ver vaļā muti, nereti ir jābāž ciet ausis
1 stunda
LA
LA.LV
Latvijā
VIDEO. Spēcīgais vējš gandrīz nogāzis sastatnes deviņstāvu ēkai uz Liepājas centrālās ielas
1 stunda
LL
LETA, LA.lv
Dabā
Pirmdien uzspīdēs saule un pūtīs spēcīgs vējš
13 minūtes
LL
LETA, LA.lv
Sports
Baumanis piebremzē Nitišu, Rīgā fināls bez latviešiem
18 minūtes